Ļauj man sacīt tā, Kristāls iesāka, rādīdams Hektoram diagrammu. Neizskaidrojami kaulu lūzumi, kā arī pārsprāguši asinsvadi un asins izplūdums smadzenēs jaunos gados, tas ir - zem piecdesmit, palēnām, bet noteikti piedzīvo pieaugumu visu 20. gadsimtu. Mans materiāls, protams, ir nepietiekams, lai būtu iespējami galēji secinājumi - kopā tikai pāris simtu gadījumu. Bet tajos redzama visai interesanta regularitāte. Tā, piemēram, šādi kaulu lūzumi nav parasti fiziska darba strādnieku vidū, tas runātu par labu šodienas veselības padomiem: mērena piepūle stiprina skeletu. Turpretim skeletu fraktūras, gadsimtam ejot, kļūst aizvien biežākas jaunu cilvēku starpā, neskatoties uz viņu dzīves veidu, te ir runa par vecuma grupu zem trīsdesmit. Tu jau esi mazliet vecāks, bet pārējie kumpeļi pieder tieši pie šīs kategorijas, nē, tas I Iarijs gan ne, viņam laikam četrdesmit divi, un varbūt arī tā sieviete ne, jeb.
Vai tas, kurš stāv man priekšā, es domāju, saka Hektors lentē, ir nemākulis un šarlatāns, jeb viņam tiešām kas svarīgs stāstāms? Viņam ienāca prātā dažas rindas no Valtera Benjamina vēstulēm dāņu tulkojumā, histēriskā pasāža, kurā apgalvots, ka galvenais revolucionārais tikums ir dzīvot stikla istabās, dāniski: vozrelser av glas. Hektors ķiķināja un domās uzskicēja stikla mājiņu uz kāpurķēdēm. Bet daktera skatiens izurbās cauri šiem eskapistiskajiem nomoda sapņiem. Kristāls bija uzskatāmi līdzīgs kārnajam itāļu futbola tiesnesim Kolinam, četras reizes izraudzītam par pasaules labāko. I lektors vēroja dziļi iegrimušās acis zem dienasgaismā spīdošās pieres un nodomāja, ka te nu, mīļie ļautiņi, mums gadījies īsts, tradicionālā nozīmē pilnīgs vājprātīgais. Bet Kristāls šķita nolasījis viņa domas, jo piecēlās un teica, ka I lektors, ja grib, var paskatīties viņa spirālveidīgo stikla šķembu kolekciju. No sabuktēta metāla skapja viņš izdabūja pāris plastmasas turziņām pilnas kurpju kastes. Tieši tādām, kadas es, Hektors, Bērbele un I larijs bijām saņēmuši pastā.
Hektors lasīja uz turziņām: Alberts Johansons, dzimis 1889. g., miris 1959. g., stacijas priekšnieks. Ēriks Šelds, dzimis 1919. g., miris 1977. g., revidents. Anita Stēna, dzimusi 1960. g., kuratore. Frūde Eskilsens, dzimis 1974. g., zvejnieks. Jalmars Sederbergs, dzimis 1869. g., miris 1941. g„ rakstnieks. Ivonne Brantinga, dzimusi 1957. g., mirusi 2002. g., policiste. Egons Tekss, dzimis 1919. g., dārznieks.
Gaisa kondicionēšana apstājās. No Hektoram blakus esošā radiatora bija sadzirdama tekošas smilts skaņa. Viņš dzirdēja daktera elpošanu, strauju, šņācošu, tuvāk klausoties, nepārtraukti šņācošu kā iemutis pār dažām zaļumu un augļu letēm, kas mūžīgi izplata plāniņu, plīvuram līdzīgu miglu pār biržu un lauku polivinilhlorīdspodrām veltēm. Tā skaņa nepiederēja elpošanai, bet citam procesam, varbūt viņš to tikai iedomājās, dakteris tik tiešām ieelpoja, izelpoja kā visi citi, bet dīvaini gan tas skanēja, it kā viņam būtu sūce kaut kur vai smēķēšanas izraisītas elpvada problēmas. “Jūs smēķējat?” vaicāja Hektors nobažījies, bet ar humora dzirksti acīs, Kristāls pamāja noraidoši, nevis, kā “nē” atbildot, bet tā, lai tiktu vaļā no jautājuma kā tāda, noguris, pēkšņi defensīvs, noslēgts un bēdu nomākts, kamēr viņš trīcošiem pirkstiem savāca turziņas un lēnām piecēlās. Hektors atminējās dzejoli metro, kuram Harijs bija pievērsis viņa uzmanību:
Tu vienmēr vari
griezties šurp ar lietusgāzes
krišanas spēku,
kas vienalga kā sasniedz seju,
pārvērš loga spraugu par
stāstīto zemi.
Attālumi, kas pilda mūsu dienas ar iztukšojamām telpām, ir tās domas, kas nepārvēršas tēlos. Un attālumu domās nekad neesam dzīvi. Kā tās klejo lielo lietu iekšienē, unikālas izbrīnā par tās sugas vientulību, kas aprauta vienā eksemplārā.
Bet tu tos aizmirsīsi. Un to savādais lielums ikdienas sapņos tiks aizmirsts.
Un bez tēva, un bez dēla tu vērsīsies
zem straujiem padebešiem mītošās spraugās: tavs
iekšējais skatiens lidos pāri
zaļi kvēlojošiem zāļu sliekšņiem, dzenoties
pēc visa plašā un nīkulīgā jēgas elpas iekšienē, kad gaiss un ļaunumam svešā zemi zinošā lietus smarža ir te ķermenī, te griežas atpakaļ.
Dzejolis toreiz Hektoru satrauca. Viņš sadusmojās uz metro pārvaldi, kas pakļauj pasažierus ļaundabīgiem saprotamības eksperimentiem. Tajā pašā laikā viņš saprata, ka reklāmas ievērības eksperimenti ir tūkstoš reižu ļaunāki. Bez tam dzejolis taču, pēc brīža pētīšanas, galīgi kristālskaidrs kā uzrunā, tā arī jēdzienu īstenošanā. Hektors bija pietiekami izglītots, lai spētu uztvert dzejoli kā meditāciju par pagriezienu panta beigās un radniecību starp šo pagriezienu (tās izcelsme ir araja pagrieziens vagas galā), kā arī elpas pārvērtību no insipratoriskas (iesūkšana) uz ekssipratorisku (izpū-šana) kustību, ar visu to, ko tas nozīmē iekšpuses un ārpuses savstarpējai saprašanai, to varējām nojaust dzejoļa fikcijas arhitektūrā: logs un lietus šaltis ietrauc istabā. Viņš juta, ka frāze “pārvērš loga spraugu par stāstīto zemi”, bija brīnišķīgi skaista un nolēma veidot semināru par celtnēm un klimatu Stalker filiāles režijā ar jauniem dzejniekiem un arhitektiem.
Bet visilgāk tomēr palika īpatnā vārda “tādējādi" lietošana: “un tas tādējādi sasniedz seju”; “tādējādi viņi klejo”, “tas tādējādi ļaunam svešais”. Jaunībā Hektors labprāt raudāja, tiklīdz sāka līt. Tagad viņš juta tās sensi-bilitātes atbalsi. Kamēr smiltis turpināja tecēt radiatorā, es sapratu, ka man jātiek prom no šejienes, viņš lentē saka.
“Nē, to riebīgo paradumu esmu atmetis,” teica Kristāls.
Bet daudzi no tiem, kas lauza lielākus vai mazākus kaulus ķermenī, droši vien to darīja smēķēšanas dēļ, arī ja tas nebūt nepieder pie interesantākajiem faktoriem šajā gadījumā. Smēķēšana 20. gadsimtā taču samazinās tikpat strauji, kā pieaug neizskaidrojamu skeleta lūzumu skaits. Bet tagad nakts kļūst vēsāka, ja jūs saprotat, ko domāju. Mums būs jāturpina saruna par trausluma mēri citreiz. Jums ir mana e-pasta adrese: krakšķis@brak-šķis.com
Pēc tam Kristāls viņu atkal izveda šaurajā ejā. Dziļi tumsā spīdēja sarkana lampa. Šķērskoridors, kuru Hektors turpceļā nebija ievērojis, pārplūda ar gaismu, bet neviens neparādījās, tikai varēja just spēcīgu vēju no sāniem, kā metro vilcienam lielā ātrumā tuvojoties pieturai, kad gaisa masa gāžas pāri peronam. Nākamā krustojumā parādījās vēl viens baltā tērpies cilvēks uz skūtera. Koridors satumsa, un baltais ķitelis izskatījās pēc mutautiņa, kas naktī aizlido projām. Liftā viņš redzēja pats savu seju, bezspēcīgu, ar apdzisušu skatienu. Esmu bēdīgs, bet mans izbrīns vēl palicis, viņš modri domāja. Ko tas nozīmē, viņš prasīja Kristālam, ejot uz izeju, piederēt šim trauslo radījumu bariņam? Es šaubos, teica dakteris mierīgi, vai vēl esam tai atbildei nobrieduši. Bet agrāk vai vēlāk būsim spiesti to izteikt. Varbūt dažās Karla Magnusa Stolta grāmatas “Medicīna un cilvēcīgais” pasāžās varam kaut ko nojaust: “Neorganisku slimību slimnieki jūtas nesaprasti. Tajā pašā laikā droši vien ir tā, ja medicīna spētu pilnīgi caurstrāvot un racionāli izskaidrot stresa un izdegšanas stāvokļus, rastos atkal jauni stāvokļi. /.../ Citiem vārdiem, varbūt šad tad rodas vajadzība pēc slimības.”
Hektors lēnām gāja augšup pa trepēm Ringvēgena virzienā. Spēcīgas vēja brāzmas lika lampām pār ielu spēji šūpoties un koku un mašīnu ēnām plīvot. Es aizmirsu pataustīt šķembas, viņš domāja, sajust, vai tās tiešām ir no stikla. Viņš atcerējās draugu, kuram kāds durvju sargs iedauzīja pieri, taču citu traumu nebija. Varbūt dažiem ir pretējā īpatnība: ekstrēmi spēcīgi skeleti, varbūt pat no cita materiāla, paraaramīda šķiedrām, tērauda. Mediju atmiņā pazibēja kāds holandiešu perverts, kas licis ieoperēt radziņus paura kaulā no materiāla,’ kuru audi iekapsulētu un vēlāk nākotnes arheologi to uztvertu kā dabīgu. Viņi domās, ka es biju citplanētietis vai Nelabais, viņš smejas savā virtuve kopā ar savu tetovejumiem nomaskēto sievieti. Lai veicas, Hektors bija nodomājis.