Viņam bija pietiekami daudz grūtību ar stikla domu, un viņš nejaudāja turpināt kaktusa debates ar tādu emfāzi, kā būtu vēlējies. Kaut kā viņam šķita, ka diskusiju dalībnieki viņu neņem nopietni un ka neuzticību neizraisa tas, ka viņš pārstāv vienu pusi, bet tas, ka viņš bija lietojis vārdu “pa-rastība”. “Viņiem liekas, ka esmu kaut kāds vecs dīvainis,” viņš kādu vakaru teica savai sievai, kas skrēja uz ruļļu lentes bīstami tuvu laivu laipai. “Tas jau tu arī esi,” viņa elsoja, “vecs dīvainis.” To sacīdama, viņa smaidīja, bet, kad viņš pabāza galvu no laivas kajītes, viņas seja bija kļuvusi dīvaini cieta, varbūt no piepūles. Viņa bija sākusi skrtet pirms pusduča gadu un lēnām izveidojusies par fantastisku gargabalnieci, pieķērusies iluzorai šķīstīšanai fiziskās mocībās.
Nemaz nemanot, Hektors tajā rudenī nonāca depresijas varā: ikdienas priekšmeti iznāca laukā no saviem viltus apvalkiem, vientulīgi, neizšķīlušies, baisi apaļīgi vai briesmīgi plakani, palikuši bez jēgas, izņemot telpisko, šo neganto paildzināšanu, kas apdraudēja ķermeņa robežas pret dabas bezdibeni vai pret gaismas niecību. Kādu dienu viņš iegāja grāmatnīcā pašķirstīt dzejoļkrājumus, atrada dzejoli, kuru saprata pilnīgi:
■
Tādēļ ka katra lieta izstaro savu attēlu pēc kā saprotam lietas mieru pāri bezdibenim ko piedzīvojam visi kopā katrs atsevišķi ikviens.
Kopā esam vieni - iekļauti, viņš domāja. Jaukā pārdevēja Džilda Ro-mero no Limas smaidīja viņam, un viņš pazina savas ēnas savādi gaišo spoguļattēlu viņas tumšajās acīs. Viņš atradās Saturna, melanholijas debesu ķermeņa, iespaidā.
Tādēļ viņš ar visai mērenu entuziasmu ļāva sevi pārliecināt par domu pavadīt ģimenes atvaļinājumu kādā no salām pie Āfrikas ziemeļrietumu krasta. Bet bērni bija svētlaimīgi, viņus bez kādas ierunas skola atlaida, jo viņiem visos priekšmetos gāja tik labi. Bū bija jālasa grāmata angļu valodā ceļojuma laikā, Lū vajadzēja veikt vietējo arodgrupu inventarizāciju - valodu viņa jau bija sākusi mācīties papildstundās.
Pēdējā vakarā pirms brauciena, kad viss jau bija sapakots, viņš ar mašīnu aizbrauca uz Globena rajonu, lai kādu brīdi pastaigātos gandrīz jau gatavā stikla burbulī. Vecā Globena dimensijas bija respektu iedvesošas, bet tas nu reiz par visām reizēm aprīts no jaunā, caur kuru vārgi varēja nojaust nakts zvaigznes. Kādā kafejnīcā - arī tā no stikla un formā, kas atdarināja kugveidīgu atombumbas patvertni, tās zīmējumu Hektors bija redzējis, -stāvēja viens Tiranosaurus Rekss ar Bārbijlelli vienā no savām rudimentārajām rokām. Apteksne kustējās lēnām kā zem ūdens un kustināja rokas, savādi taustīdamās, gandrīz akli, no espresso automāta roktura līdz kafijas krūzei un ap siltu maizīti aptītajai papīra salvetei, varbūt viņa arī bija depresijā.
(Hektors to nekad neuzzināja, bet viņa tik tiešām tajā rudeni bija nelielā depresijā, Kaisa, vai varbūt tā drizāk bija maiga, paleontoloģiska melanholija, kas viņu nelika mierā. Zem kafejnīcas griestiem kāds milzīgs stiklašķiedras Ornitohiruss izpleta savus spārnus, un viņa kustējās tā ēnā, pasniedzot arhitektiem, inženieriem un būvstrādniekiem pīrāgus un šokolādes torti, domādama, cik bezdibenīgi bēdīgi, ka lidojošo ķirzaku vairs nav. Cik dīvaini, īstenībā Kaisa un es būtu varējuši (citā pasaulē) sev sacīt vairākus gadus pēc šī stāsta, kad stikla cilvēku īpatnība sāka kļūt pamanāma un ieguva sabiedrības atzinību, pat savs festivāls, un dakteris Kristāls bija kļuvis par pazīstamu personu, cik savādi, ka dinozauru mode šķiet nebeidzama ar datoranimētām filmām, spēļmantiņām un grāmatām, kas šīs lielās baismu ķirzakas padarijušas pazīstamākas par daudziem tiešām dzīviem zvēriem uz mūsu zemeslodes, jā, cik dīvaini, ka neviens cilvēks nekad nav dinozauru savām acīm redzējis...)
Daži no kaktusiem jau stāvēja savās vietās, bet ievietoti koka būros, lai sargātu to dzelkšņus. No kaut kurienes pūta vējš, un no stāvlaukuma skanēja kādas mašīnas trauksmes signāls, bet citādi valdīja klusums. Viņš bija pūlējies celtni izolēt no ārējām skaņām, tādējādi atņemot tai tās vieglumu. Ziepju burbulis, tā to jau dēvēja mediji, un faktiski, no Getgatanas puses raugoties, tā tiešām atstāja mirklīga materiāla iespaidu. No griestiem karājās virves un plastmasas strēmeles, kas starmetēju gaismā pārtapa par plēnējošu ēnu dārzu.
“Tajā vakarā pirms gada,” domāja Hektors savā terasē, “man būtu vajadzējis justies apmierinātam un priecāties par novembra braucienu uz Atlantijas okeānu. Taču tā nemaz nejutos, mani pārņēma izmisums, un kaktusi kļuva par mana izmisuma ārējo ekvivalentu. Un tagad man ir sajūta, ka esmu pielaidis Lū to izmisumu.”
Starp koka dēļiem kaktusu adatas spīdēja naidīgi, jā, nicinoši. Es vēroju adatas un jutu milzīgo attālumu starp mums, nesaprazdams, ka tieši bažas par attālumu no kaut kādiem bezdvēseliskiem tuksneša augiem bija skaidra zime, ka ar mani kaut kas nav īsti kārtībā. Savādi, ka tajā naktī man miegs bija tomēr itin labs, kā vienmēr, kad vakaros izdevies aizšmaukt no ģimenes uz kādu brīdi, un atkal atrast sevi vai svešuma skaņu, kas ir mana paša, un es atceros nākamās dienas lidojumu kā jautru epizodi ar mākoņiem un stjuaršu gurniem, lasīšanu un pļāpāšanu ar bērniem par cīņu pret terorismu, nevalstisko organizāciju nozīmi un bēgļu plūsmu no Āfrikas uz Spāniju.
Piepūle, lai atcerētos, nāk Hektoram par labu. Balss lentē kļūst aizvien skanīgāka un dedzīgāka. Viņš pieliek un atņem, maina gaismas un krāsas, analizē lietas, par kurām viņam ir redzes atmiņa, bet kuras viņš nesaprata, kad viņa skatiens tām uzdūrās: sēžot uz terases, runājot diktofonā, tas viņam faktiski ir radošs process. “Mēs dabūjām bungalo,” viņš saka gandrīz vai maigi mazajam spīdīgajam metāla aparātam, “mums iedalīja bungalo nepatīkami tuvu lielam lēto ceļojumu klientu hoteļu kompleksam. Bet mūsu mazajam ciemam bija noslēgta pludmale, kuru vīri sarkanos pārvalkos regulāri tīrīja. Katram dzīvoklim bija visa vajadzīgā sadzīves tehnika, kā arī izcils stereo. Kad bērni pirmajā vakarā bija aizmiguši, es sēdēju ar Takemitsu savās austiņās, vērodams jūru. Mana sieva uzpildīja espresso automātu rītdienai, apsēdās un sāka lasīt grāmatu. Tad atskanēja klauvējiens pie durvīm.
Ārpusē stāvēja vīrs rūtainā žaketē. Viņš sniedza roku, kas varētu būt bijusi mērkaķa ķepa: no krekla apkakles plūda tādi paši gandrīz visu nosedzoši mati, kaut ko tādu nebiju redzējis. “Nebīstieties,” teica vīrs, “es tikai gribēju jūs apsveikt ar ierašanos. Mana sieva un es, mēs dzīvojam tepat blakus, noīrējām uz septiņām nedēļām. Brīnišķīga vieta, arī bērniem. Jūsu zināšanai, mēs esam no Kopenhāgenas. Rīt būs smilšu piļu celšanas sacensības pludmalē. Es piedalīšos ar bāku. Vai drīkstam jūs ielūgt uz aperitīvu? Ap septiņpadsmitiem?”
Vīrs atstāja draudzīgu iespaidu, bet viņa balss bija vienmuļa un acis sērīgas. Es piekritu ielūgumam. Nevajadzīgas sirsnības uzplūdā apsolījos, ka visa ģimene nāks skatīties viņa smilšu torni, pēc tam aprāvos, mans redzesloks bija kļuvis traipains no kauna par sirsnīgo atbildi. Traipi drīz vien izplēnēja, un es stāvēju mierā kādu brīdi mūsu mazajā virtuvītē, kamēr tie mainīja formu, savstarpēji mainīja krāsas, līdz beigās visai aši pazuda tumsā, izdvešot skaņu, kas būtu varējusi būt pēdējo ūdens lāšu sūcošā skaņa, no vannas iztekot. Es uztaisīju sev tasi nomierinošas tējas un iegāju lielajā istabā šaipus terasei. Kad mana sieva vaicāja, kas zvanījis pie durvīm, es teicu, ka kaimiņš, dānis, kas izskatās pēc mērkaķa. Pēc tam strīdējāmies divas stundas, par ko tieši, tagad vairs neatceros.” (Lentē atskan gara nopūta un krekšķi, kas it kā nekad negrib beigties, varbūt tā ir motorlaiva reidā.)