“Nākamā diena,” balss turpina, “ieradās ar brīnišķīgu laiku.”
“Mana sieva devās paskriet pa pludmali, kamēr es gatavoju brokastis un bērni lasīja zviedru un spāņu rīta avīzes internetā. Dažas reizes zvanīja telefons, kāds strādnieks bija paklupis un apsēdies uz kaktusa, kāds kolēģis gribēja manu piekrišanu naudas pārskaitījumam, lai tūlīt varētu salabot Burbuļa vaļīgos savienojumus. Tad viņš man ar savādu izrunāšanos novēlēja jauku atvaļinājumu: izklausījās, it kā viņš taisītu grimases, lai uz mana rēķina kādus uzjautrinātu. Mana sieva atgriezās nosvīdusi un pievilcīga. Priekšpusdiena uzņēma ātrumu. Bija sajūtu, ka manis nemaz nav, tikai redzu lietas.”
Hektors izslēdza diktofonu. Bija beidzis 1it. Viņš bija izsalcis un iegāja pēc alus un sviestmaizes. Pēc tam viņš vēlreiz pateica pēdējo teikumu.
“Bija sajūta, ka manis nemaz nav, tikai redzu lietas. Bet šo apstākli varbūt dalīju ar cilvēkiem vispār. Lidmašīnā biju sēdējis blakus diviem zēniem, kas katrs izdzēra piecas minipudeles viskija. Dažas dienas pirms brauciena biju lasījis par šodienas zviedru dzeršanas paražām. Problēmu nostādīja tā, it kā pastāvētu risks, ka pieaugs smago alkoholiķu skaits. Tāds risks ir acīmredzams, un daudziem alkoholiķiem dzīve ir šausmīga. Taču, nodomāju, viņi nav tā lielākā problēma. Tā lielā problēma ir musu dzīvesveids, mūsu kultūra, un mūsu sabiedrība atbild uz cilvēku dzīves apstākļiem tādā veidā, ka vairākumam zviedru vīna pudeles atvēršana kļuvusi par viņu visjaukāko nodarbību. Bet tā pat nav īsti nopietna problēma. Īsti nopietnā problēma ir tā, ka nav iespējams to mainīt.”
Bija sajūta, ka manis nemaz nav, tikai redzu lietas. Mēs savācām mantas, lai ietu uz pludmali, tā ir apmēram divsimt metru pastaiga caur savrupmāju kvartāliem, kur no dārzu dzīlēm nikni melni suņi metas pret režģu vārtiem. Mūķene platos svārkos pārraudzīja skolnieču rindu, viņas seja bija kapuces ēnā. Viņi šķērsoja ielu pie savāda dizaina luksofora: ampelmanis skrējienā.
Pēc pāris stundām (biju saulē iemidzis, saka Hektora balss ķiķinādama, un sapņojis par savām bērnības mājām) parādījās dānis ar sievu. Pirmajā brīdī es viņus gandrīz neredzēju, jo krāsu traipi, “kauna traipi”, bija atgriezušies manā redzeslokā. Pusakls, paliekot sēžam, iepazīstināju viņus ar Bū un Lū, kuri tūlīt pieklājīgi, patiešām baudāmi skandināviski sāka skaidrot, ar ko patlaban nodarbojas. Viņi jau paši uz savu roku bija sākuši veidot smilšu cietoksni ar kvadrātisku aizsarggrāvi un mūriem, kas nedaudz liecās uz iekšu pēc smailo leņķu shēmas, kuru iepriekšējā vasarā kopīgi ar zēnisku un meitenīgu entuziasmu bijām apbrīnojuši, apciemojot baroka pilsētu Sa-bionetu netālu no Parmas, kuras garīgi slimo plānošanu es vēlāk atradu vairākos Vinifrīda Georga Maksa Zēbalda pret varu kritiskajos arhitektūras atstāstījumos: mūra locījumi darīja iespējamu no iekšpuses apšaudīt visu pilsētas ārējo virsmu, lai neviens uzbrucējs nevarētu atrast patvērumu kādā aklā leņķī mūra tuvumā. Ja uztver pilsētu kā apziņu, tā kļūst par britu psihoanalītiķa Biona slavenās frāzes, ka psihoanalīze ir kā “domāt, kamēr kāds uz tevi šauj” oriģinālu inscenējumu. Kaut gan daudzi uzskata, es turpināju domāt, kamēr tie paši traipi dejoja manu acu priekšā, ka mēs tagad dzīvojam postapokaliptiskā laikmetā: šodien katra ikdienas varoņa nomoda sapnis ir šaut tik ilgi, līdz kāds par viņu iedegsies.
“Mēs esam staigājuši vairākas stundas,” teica dānis, atsvešināti, rejoši smiedamies, glāstīdams vēderu. “Jā, gar jūru,” teica viņa sieva, kuras seja šķita darināta no porcelāna. Nekad nebiju redzējis cilvēku ar tik skaidru ādu, ne caurspīdīgu vai baltu, bet tieši skaidru, un deniņu zilie asinsvadi izcēla viņas ļoti gaiši blondos matus. Viņi šķita kā radīti viens otram, vismaz ārēji.
Viņa kažoks trīcēja aizvien pieaugošajā vējā, un man radās iespaids, ka viņš šī vibrējošā ēnu ķermeņa iekšpusē bija biedējoši tievs, pīpju tīrāmā vecis, kura spalvainums paplašinājies un sakrājies ārpusē melna spalvu tepiķa formā.
Es viņus sūtīju pie mūsu bērniem un izmantoju izdevību vēlreiz piekrist vakardienas ielūgumam: mēs būsim ap pieciem uz glāzīti. Tagad krāsu traipi bija jau tālu jūrā. Tiiil h-a-a-a-vs, ti-il haavs, domās dzirdēju tenoru Jusi Bjerlingu un piecēlies lūkoju dziedāt tāpat kā viņš, bet man iznāca tikai tāds gārdziens, tāpēc devos taisnā skrējienā pret viļņiem un gandrīz apgāzu balonu pārdevēju, kas vienā mierā pastaigājās pa krastmalu. Izrādījās, ka tie bija viņa baloni, kurus biju uztvēris kā krāsu traipus, mana paša traipi bija sarukuši par ņirbu plēvi starp telpu ārpus mana ķermeņa un melno telpu iekšpusē.
Kad nometos zemē blakus sievai, viņa draudzīgi pārlika dvieli man pār pleciem. “Uzmanies no saules,” viņa maigi teica. “Tie tur abi izskatās pēc Miesas un Dvēseles,” viņa smējās, diskrēti rādīdama uz mūsu jaunajiem draugiem, kas gāja pa liedagu tajā virzienā, kur mūsu bērnu smilšu cietokšņa komplicētība strauji pieauga. Es murminādams piekritu, bet turpināju, ka īsti nevar pateikt, kurš būtu miesa un kurš dvēsele. “Gandrīz vai grūti,” es turpināju, “iedomāties, ka viņi abi vispār tādi ir,” es domāju, “vai tu jebkad esi redzējusi tik dīvainus ķermeņus?”
“Ikdiena ir pilna dīvainu ķermeņu, ja tikai vērīgi ieskatās,” viņa atbildēja, atāķēja krūšturi un nogūlās uz vēdera.
Vēlāk tajā pašā dienā vējš padarīja dzīvi pludmalē neizturamu. Pātagojot ar smilšu plīvuru, tas traucās uz priekšu, sizdamies pret saulesbrillēm, dedzinādams ādu. Nolēmām pēcpusdienu pavadīt vecajā, vēsturiskajā pilsētā, apskatīt katedrali un varbūt arī īpatnējo, kā teikts brošūrā, flīžu muzeju. Bet vispirms pusdienas krasta promenādes otrajā pusē, kādā lētā vietā, kas uzņem cilvēkus peldkostīmos. Mēs apsēdāmies pie plastmasas galda netālu no caurspidīgās telts sienas, caur to varēja vērot it visu tādā kā izdaiļojošā neskaidrā gaismā, kas ātri vien izraisīja viegli nelabu dūšu, kā braucot satiksmes līdzeklī. Aiz šī vēja aizsega bija silts un maz vietu. Man uznāca miegs: kļuvu par vieglu upuri savam tikai gadījuma pēc ar māņu kustību sānis aizbīdītajam melanholijas dēmonam. Prātā nāca slimīgas domas par kaktusiem, kas pārāk daudz lieti, uztūkuši kā novārtā atstāti gurķi. Pretēji ieradumam pasūtīju vienu Asiņaino Mēriju jau tik agrā dienas laikā, kā arī bļodu mīklā ceptu kalmāra riņķu. Bērni ēda salātus, tāpat kā māte, ar minerālūdeni un stipru kafiju.
Lū sniedza mums, cik sapratu (caur manu smadzeņu mitro turbānu), interesantu monologu par refleksīvo marķieri se (sev) mūsu indoeiropiešu valodās: ka tas nepieciešams, bet īstenībā ārpus savas situācijas bez satura, ka tas nekad nevar būt nominatīvā, ka tas komunicē par to, ko nevar izteikt valodas ārpusē, ka viduslaiku teoloģija uztvēra se problēmu kā to vietu valodā, kur sakrita Dieva eksistence un esence. Viņa lasīja savas piezīmes no kāda valodas portāla: “Deus est suum esse: Dievs ir pats sava esme (vai esence). Te prātam izaicinoša ir mīkla ‘suum’, ‘pats sava’.” “Kā kaut kas var būt pats savs cēlonis, tas ir kā melns caurums valodā, tēti, vai kā maza smaila adata, kas izdur caurumu visās valodas modinātās pasaulēs, ko tu domā, tēti?”