“Noteikti,” es atbildēju, “varbūt problēma ir tā, ka “valoda” tomēr nav vairāk kā notēsts vārds, kas tikai ciešami slēpj mūsu nezināšanu par šiem apstākļiem, mans bērns. Bet lai nu kā tas bezdibenis izskatītos, kur Dieva eksistence un esence, kopā savijusies, iekrīt tumsā, mums jāturpina radīt pasaules, vienalga, cik iluzoras, apkārt tam tukšumam. Atvērt muti likās kā iekustināt akmens tārpu.”
“Bet ja tu,” es domāju, “visi, vienkārši beigtu runāt,” piemetināja Bū. “Mūsu dienās lielākā daļa lietu šā vai tā darbojas pašas no sevis, lai strādātu, vajag tikai ielogoties datorā, un bez tam ir daudz jauku lietu, ko varam darīt kopā bez pļāpāšanas, skatīties filmas un trenēties, un pastaigāties dabā. Kad vispār nepieciešams runāt?”
“Tu taču tieši tagad runā,” Lū iesāka, bet mana sieva viņu partrauca. “Kad tu runā ar kādu citu," viņa teica, “tu cita tēlā vērsies pie sevis. Tas ir tiešām nepieciešami, citādi tu tiksi ieslodzīts monstrā, kuru tu nekad nespēsi saprast, tikai verdziski tam klausīt. Bet šī sevis adresēšana cita formā būtu neiespējama, ja tu nevarētu uzrunāt to otro sevī: vērsties pie vīra sevī, kuru tu nepazīsti. Tādēļ mēs runājam, un mēs to dažreiz darām arī ar aizvērtu muti, kā tētis.”
“Mani nav neviena cita,” īgni teica Bū.
Pēc tam aizgājām uz katedrāli. Tur atkal redzēju sievieti no blakus galda, jaunu amerikānieti arheologu grupa, kas rakņājās kalna nogāzē virs hoteļiem, es biju redzējis viņu baltās rīta saulē mirdzošās teltis. Katedrālē nonācām blakus apbrīnojamam sudraba altārim, kur attēlots viss svētceļnieku gājiens. Amerikāniete griezās pie manis vaicādama, vai arī mēs piedalāmies smilšu piļu sacensībās. Es satrūkos, jo parasti dievnamā svešiniekus neuzrunā: tādā vidē sociālā ziņkārība atkāpjas, pārsvaru ņem ieskats par paša dvēseles garīgo līdzību ar visām citām. Taču šīs jaunās sievietes skatiens bija tik atklāts, ar pašsaprotamām alkām pēc citām dvēselēm. Varbūt viņas skatiens pauda ziemeļamerikāņiem visai ierasto vajadzību pēc Eiropas, tas nozīmē ilgas pēc šaubām un bezmērķīguma, atminēšanās un klusuma, bikluma un grūtsirdības - ilgām, par kurām viņi kaunas un tādēļ piepilda ar familiārām runām kā nešpetni bērni vai analfabēti, kas apskribelē sienas. Citiem vārdiem, es viņu sapratu tūlīt.
“Nē,” es atbildēju, uz mirkli atlabis, “es nepiedalos, bez tam mēs dzirdējām, ka sacensības atceltas lielā vēja dēļ. Viļņi jau iznīcinājuši dalībnieku uzcelto, nav palicis nekas, ko novērtēt, viss ir izsena ainava ar brūkošām smilšu kaudzēm!” (Hektora balss lentē te komunicē ar manāmu entuziasmu, sava veida omulīgu miniapokaliptisku dedzīgumu, kas ātri vien tiek pieklusināts.)
“Žēl,” atbildēja amerikāniete. “Bijām uzbūvējuši pēc mēroga modeli no ciema, kuru izrokam tur, nogāzē, ar pavardiem, labības glabātavām, staļļiem, kapiem un visu pārējo. Vai jūs zinājāt, ka tur ir ziemeļu vikingu priekšmeti, šķiet, ka jūsu mežonīgie senči no Skandināvijas burāja tālāk uz dienvidiem, nekā mēs līdz šim domājām. Te, redziet, fotogrāfijā rokassprādze ar dzīvnieku ornamentiem. Viņa izvilka melnbaltu attēlu, kurā mazi lāčiem līdzīgi radījumi izbolītām acīm pieturēja cits citu aiz rokām un kājām, veidojot lenti velvētā, nedaudz sagrieztā virsmā. Tā ir rokassprādze spirāles formā, viņa teica, tā grozot jābīda pa roku augšup, noteikti rotaslieta sievietēm. Sievietes stāvēja stabili sētās un uz zemes ar atslēgu saišķiem, kamēr vīri devās pasaulē postīt, izvarot, laupīt un izplatīt kultūru.”
“Un viņi tika nogalināti,” teica Hektors laipni, “un mūsu atmiņās palikuši, pateicoties tukšiem izsalkušu trīsstūru formā veidotiem kapiem, tā saucamiem kenotāfiem.” “Jūs nu gan esat zinīgs,” viņa atbildēja, uz mirkli pieskaroties viņa rokai.
Pēkšņi apmēram simt personu lielais bars ap sudraba altāri apklusa. Varēja šķist, ka kāds vai kādi jutās aizgrābti no mazo metāla reljefaino tēlu spēka, to vientulības un ciešanām, to stiprās gribas, kas sakausēta ar dieva gribu metāla autiņos sastingušā niknuma gaismā, to mīlestības un pašcieņas dzīves gājumā. Un šī aizgrābtība tūristu grupā bija - gluži kā vadoņzivs manevri barā - izplatījusies mūsos visos. Mēs vērojām svētceļniekus zem olīvkoku zariem, viņu apģērbu un nūjas, viņu nastu nesējus lopus ar aizkustinoši lielām ausīm, garos sudrabainos saules starus pāri kalna melnējošām ielocēm, mazās, pārāk skaidri izteiktās pilsētas tālumā, graviera pedagoģiskās perspektīvās puslīdz ačgārnas, svēto tēlus rāmī - Bū čukstot rādīja uz evaņģēlistiem - un svētos, mežonīgos zvērus priekšplānā, meža cūku, briedi un pūci, kā arī mazo vienradzi ar koķetīgi paceltu pakavu, kas tur stāvēja un, kā šķita, introducēja visu scenāriju mūsu atpalikušai sugai te uz aukstās grīdas, raupjo pīlāru ēnā, lai apņemtu tos, vajag kādus divdesmit cilvēkus. Gaisma krita nekustīga - jūs saprotat, balss lentē pati sevi pārtrauc (un jājautā, kurus tā uzrunā), ja laiks, kā Platons raksta Timaijā, ir kustīgs mūžības attēls, tad šāds reljefs ir rāmas pēdas pēc tā, ko grieķi dēvēja aion, mūžīgais laika aspekts, kur kustība un nekustība beiguši būt pretstati, gluži kā lietus, kas ielīst pats sevī un samazinās, mums to nemanot, bet ko es te pļāpāju - tātad, no sienas dziļajām nišām gaisma krita nekustīga blīvos, varbūt tikai šķietami balstošos kvēlojošu putekļu baļķos. Šad un tad atskanēja bērnu balsis no kora, kas kādā sāna kapelā kaut ko mēģināja.
(Andalūzija 1565. gads)
... Karstums ceļas pāri kārniņu jumtiem un terasēm. No Pepes bodegas iemirdzas daži acu pāri. Dakteris iet gar stūri, kur dirš dēmons, kura pārāk apjomīgie paud ir rūpīgi izkalti smilšakmenī. Caur visai plašo anālo atvērumu lietainās dienās šļakst uz trotuāra ūdens. Viņš nezina, ka šī mazā, smieklīgā dēmona pauti tiks nocirsti pēc trīssimt septiņdesmit gadiem, to izdarīs cilvēki, kas ārēji ir kā baltas kapelas un iekšēji kā cūkkūtis ar rež-ģotiem un svēto ūdeni apšļakstītiem lieveņiem, ar smaržojošiem dārziem zem zoda un pagrabiem, kuru pelējums kāpj augšup līdz staklei.
Vakar ierādās brālis no tuvējās kalnu pilsētas Medina Sidonia, kur AI -fonso viedā alabastra madonna no savas tumšās nišas novēro dvēseļu miglu. Viņš ir strādājis kādu laiku Medinā kā koku grebējs, arī altāra skapi, bet viņš īstenībā dzīvo Seviljā un ieradās pilns ar stāstiem par arodu strīdiem, par baumām, kas saka, ka lieli karaspēki ir ceļā caur Sjerru Morēnu, par saviem bērniem un viņu palaidnībām, par milzīgu, ķieģelsārtu sienāžu baru fregates formā, kas esot redzēts pāri jūrai ārpus Huelvas, par mācītāju, kas uzsācis un tīnansē peldēšanas skolu kā zēniem, tā meitenēm pēc tam, kad divi bērni noslīka Gvadalkiviras upē. Tas pēdējais padarīja dakteri Velaskēzu duļķaini skaudīgu, iniciatīvas vai lielpilsētas dēļ - viņš pats nevarēja saprast...
Ejot laukā, smagi bruņoti zaldāti no jaunās paneiropeiskās antitero-risma vienības mūs pārmeklēja. Amerikāņu arheologi pieprasīja paskaidrojumu, bet paskaidrojuma vietā saņēma rukšķienus no ietiepīgajām sejām zem ķiverēm. Tikai atgriežoties atvaļinājuma ciematā, Lū internetā redzēja, ka iepriekšējā nakti bija noticis atentāts pret prezidenta mazo jahtu blakus esošā ostā. Laiva tika uzspridzināta, lietojot tālvadību. Prezidents ar ģimeni bijis krastmalas restorānā un tādējādi izglābies.
Ne tikai smilšu celtnes, arī mans vēsturiskais svētbrīdis tika sagrauts. Klusēdami gājām mājās pa ieliņām, kuru logu ailēs vēja brāzmas radīja baisas, it kā mocītu senlaiku zvēru, skaņas.