Aiz mūsu terases pāris uzsvārčos tērptu vīru laistīja kaktusus. Jā! Fakts ir tāds, ka zem mūsu terasēm stiepās iespaidīga dažāda lieluma kak-tusaugu josla, lai pasargātu (varbūt, bet laikam jau ne) pret iebrucējiem. Bet pirmām kārtām tie veidoja tieši domu atpūtas dārzu, par kādu es biju ierunājies tajās stulbajās debatēs par Burbuļa kaktusiem. Viss caurspīdīgais un trauslais prasa kaut ko asu, kompaktu un kareivīgu, es pārgalvīgi biju rakstījis. Tūlīt man uzbruka kāda sieviete, kas uzskatīja, ka frāze skan gana diži, bet slēpj sevī nicinājumu pret sievietēm, tadu pašu kā seksisms, proti, ka sievietes skaistums vienmēr nosodāms, jo sola daudz vairāk, nekā spēj turēt. Viņai bija taisnība, kaut nepareiza: viss skaistums, arī vīriešu, sola vairāk, nekā spēj turēt, kā gan citādi varētu pavedināt? īstenība mēs visdziļāk alkstam tos melus, kas slēpjas skaistuma kodolā: grimt un grimstot redzēt kaut ko tādu, kas atspoguļo mūsu nāvi labāk, nekā mūsu prāts jebkad to spēs.
“Odens šļauka, kas sapinās adataiņos un riskēja jebkurā brīdī, perforēta, šļākties visos virzienos pāri raupjās smilts ogļu melnajai segai, saulē kvēloja zaļi - kā mamba,” teica Bū un sāka nostalģiski runāt par savu, kā viņš uzskatīja, “aizkustinošo” aizraušanos ar čūskām pirms trim gadiem.
Mēs sarunājām, ka bērni paliks iekšā mācīties un sērfot internetā, bet mēs nāksim viņiem pakaļ uz pusdienām pēc pusotras stundas. Kā pēc signāla gan es, gan mana sieva piecēlāmies. Bija laiks apciemot Miesas un Dvēseles kungu un kundzi pēcpusdienas drinkam. Pirmo reizi daudzu gadu laikā mani pārņēma viennozīmīga vēlme piedzerties.
Fakts ir tāds, ka es tiešām piedzēros tajā vakarā, bet tagad es domāju, ka tas nebija tikai alkohols vai pat ne pirmām kārtām alkohols, kas no iekšpuses ietina manu gribasspēku miglā, kuras iekšienē viss šķita tik maldinoši skaidrs. Sākumā stādījāmies priekšā mūsu jaunajiem draugiem, viņš kāda papīram līdzīga materiāla svītrainā žaketē un ādas biksēs, viņa asins sarkanā kleitā, kuras dziļais dekoltē atstāja absurdu iespaidu par dzidrajām, gandrīz plakanajām krūtīm. Viņi bija izvēlējušies drūmu vācu tehno mūziku un piedāvāja vodkas drinkus, ar kāda vietējā laima spirālveidīgo mizu un rubīnsarkano mīkstumu. Klusēdami apsēdāmies terasē.
Vēlajā pēcpusdienas svelmē valdīja tāds klusums, ka starp retajām cikādēm un ūdens sauso švīkstēšanu kaktusu zvirgzdos, dzirdējām abu dārza strādnieku sirdis pukstam. Nē, tā bija tikai manis paša sirds, kuras pukstiem klāt pievienota atbalss no tā, ka viena mana auss pēc dušas aizkritusi, varbūt ūdens bija samaisijies ar smiltīm no vējainās pludmales, tagad mana bungādiņa iekaisīs un es būšu spiests apmeklēt aptieku un iegādāties pretsāpju līdzekli un vēlams arī penicilīnu.” (“Tā tas arī notika,” smejas Hektora balss lentē, “bet to jau tad nevarēju zināt. Nākamā dienā pustraks no sāpēm streipuļoju uz aptieku, kamēr uz mani skatījās smaidoši mazi bērni pavērtām mutēm.”)
Te seko pauze lentē. Es iedomājos, ka Hektors noliek diktofonu uz terases koka klāja un raugās lietū. Pilienu aizkars uztver āra lampu gaismu un kļūst metāliski necaurspīdīgs.
No sava tagadējā augstā skatu punkta pāri dzīvēm (nevienam par mierinājumu manā bezjēdzīgajā situācijā!) redzu, kā Hektors reiz bērnībā piecēlās un gāja pačurāt mājā pie Vetterna ezera, kur viņa ģimene pavadīja vasaras. Tēvs, kas ar panākumiem tirgoja mašīnas, bija licis izveidot garu, nedaudz slīpu zālāju līdz pat nemierīgajam ezeram. Tajā nakti nebija vējains, bet uznāca karstuma vilnis, varbūt māte bija viņam iedevusi papildu glāzi ūdens pirms gulētiešanas. Mazais Hektors līda gar mēbelēm un palika stāvot, caur lielās istabas lielajiem, klusajiem logiem raudzīdamies tumsā. Pēkšņi milzīgs no mazām ķēdēm darināts spoks šņakdams metās viņam virsū. Viņš sarāvās un juta urīnu tekam gar kāju uz paklāja. Spoks bija pazudis, bet pēc desmit sekundēm atgriezās: tas bija smidzinātājs, kas regulāri meta ūdens kūli pret naksnīgo logu. Vēl ilgu laiku viņa mamma un tētis strīdējās par to, kā radies tepiķa traips.
“Savādi,” domā Hektors trīsdesmit piecus gadus vēlāk, “kā katra atrašanās kādā noteiktā vietā tiek iebūvēta atmiņā kā attāluma atklāsme. Attālums var būt tumšs kā atmiņa par to, kā smidzinātājs izslīd no nakts stikla otrā pusē, un tas var būt biedējošs vai nu tādēļ, ka kaut kas tur parādās (kā spoks), vai tāpēc, ka nekas neparādās (kā pēc tam, intervālā starp ūdens šļakstiem). Bet attālums ap atrašanās vietu arī var būt gaišs un “aizsegt” laika caurspīdīgumu ar tām pašām stabilajām ģeometriskajām nojautām, kādas tas pats caurspīdīgums piedāvā mums - radībām. Kad es kādu lielu svētku laikā staigāju pa iztukšoto Stokholmu, pa klusām ielām, kuras gadījuma pēc šķita sasniedzam debesis, es tajā pašā laikā jutu, ka trotuārs, uz kura es tieši tad liku savu kāju, arī ir tālu prom, pasaulē."
Viņš atkal paņem diktofonu. Kad es atvēru muti, lai lauztu klusumu ap aperitīviem, pamanīju, ka mana sieva jau vairākas minūtes runājusi par savu darbu un par savu “veco sapni” - man līdz tam brīdim nezināmu - kļūt par arheologu, stundām tupēt uz ceļiem smiltīs un zīmēt trīsdimensionā-lus plānus - skeletu kapu vai māju pamatu, vai krama gabalu izplatību kādā ražošanas vietā, ap kuru ēnas tik vecas, ka kļuvušas gaišākas par vēju, trīs-desmitgadīgu veceni ar tukšiem redzokļiem un krūtīm kā ādas strēmelēm, piecdesmitgadīgu māti ar bērniem ķekaros un pirkstu jaundzimušā mutē, otru savā mutē pret visādu veidu izsalkumiem. Mēs klausījāmies gluži fascinēti viņas dzīvīgajā daiļrunībā, un es iedomājos par to amerikānieti - kur viņa varētu but.
Nakts uzkrita pēkšņi, iedegās apstādījumu malās zemi novietotās lampas. Tas netraucēja visai bagātigi parādīties zvaigznēm, pilsētas centrā neko tādu nevar piedzīvot. Kamēr spalvainā dāņa sieva pasniedza čipsus un mērces, es sāku, aptuvenos formulējumos, stāstīt par savu ceļu no studijām žurnālistu augstskolā līdz arhitektūras skolai. Nesaprazdams, kā tas noticis, pieķēru sevi pilnigi atklāti stāstām par savu depresiju, par dienām, kad gaismai ir piecu procentu svina piejaukums, asinīm piecu procentu smilšu, atmiņai tāds pats daudzums sniega, smiekliem asaras, izsalkumam piesātinājums, dzīvesgribai ilgas doties prom.
Mana sieva, kurai nepatīk manas vājuma izpausmes, teica, ka viņai laiks iet pieskatīt bērnus. Viņa ierosināja, ka mēs varētu satikties vēlāk restorānā, vienā no īsti spāniskajiem šeit. Es māju ar roku, negribēti frivoli, nejēdzīgā veidā, kas lika man justies kā piekabei pašam sev, ar roku, kas jutās liela un pavirši pievienota, kā kāda joku mantiņa.
Ingrida, tā sauca gandrīz caurspīdīgo sievieti, vaicāja, vai es negribētu paskatīties fotogrāfijas, un es pamāju ar galvu, nemaz neprasīdams, kas tās par fotogrāfijām. Nestabilo alumīnija galdu viņa noklāja ar savām bildēm. Tās bija nepatīkamas, viņa pusplika sēdēja vai gulēja dažādās pozās slimnīcas gultā, viņas āda bija krāsā, kas jādēvē par gaļassārtu.
“Es apdedzinājos saulē,” viņa vienmuļi teica, “Austrālijā. Mēs bijām sasmēķējušies zālīti, un es aizmigu ārpus mūsu bungalo, nogulēju astoņas stundas. Saules dūriens un apdegums. Melburnā viņi bija attīstījuši tādu ādas transplantācijas metodi, kas pielietoja lāzeru. Tas mani izglāba.”
Es paskatījos pulkstenī. Bija laiks atgriezties pie ģimenes, vienīgās drošības šajā trakajā pasaulē. Tajā brīdī telpa pārvērtās.
Dekorācijas apgaismojums ārpusē nodzisa. Lielajā logā parādijās istabas kopija. Rutgers spoguļattēlā tūlīt atvēra durvis, pabāza galvu, konstatēdams, ka joprojām karsts un spiedīgs. “Es dodu priekšroku visam mākslotam,” viņš teica, “gaisa kondicionēšanai, functional food, solārijiem, fona mūzikai, fona telpām.” Un tad ar iekšup vērstu neprātu: “Paliksim taču iekšā, ārā kukaiņi čum un mudž.” Kaut kā es sapratu, kādēļ viņam bail no kukaiņiem. Tie, protams, ieķērās viņa kažokā, tur paslēpās un sagādāja visādas nepatikšanas. Mani piepildīja maigs katastrofas nojautas reibums. “Bet daži," es čukstēju, lai viņi klausītos jo īpaši rūpīgi, “daži joprojām dzird cikādes.” Redzēt svešus, mazus rāpulīšus nākam pāri galdam, tas gan būtu jauki. “Vai nevaram pasēdēt ārā kādu bridi,” spītīgi noapaļoju. Pie apstākļiem jāpieskaita arī tas, ka Rutgera skatiens nekad neapstājās, bet satrauktā, kustīgā spirālē tik turpinājās uz priekšu. Bet tad viņš nolūza pavisam, varbūt tādēļ, ka Ingrida tiešā tekstā lūdza mani palikt vēl uz pēdējo glāzi terasē. Rutgers nevaldāmi žāvājās un teica, ka viņam vajagot iet gulēt, ka viņš nevar ciest būt iereibis, bet katru vakaru tāds kļūst šā vai tā. Tad viņš nīgri saritinājās dīvānā.