Ingrīda un es ilgi palikām uz terases.
“Vai tu zini,” viņa teica no peldmēteļa kapuces iekšpuses (pret odiem), “ka drīz būs mēness aptumsums? Viņi saka, ka mēness kļūšot asinssārts. Es esmu iegādājusies tālskati uz statīva. Skatīsimies kopā. Varbūt viņi šonakt nodzēsuši āra apgaismojumu mēness aptumsuma dēļ. Amatieru astronomija dažviet ir kā tautas kustība, vai ne?”
“Kad esmu depresijas varā,” saka Hektors lentē, “es viegli kļūstu par virtuozu sarunbiedru: tagad izgudroju, ka nesen lasīju par to, ka Spānijā politiskās enerģijas kvantitatīvo pieaugumu bremzē mūžigie astroloģijas fantastu un amatieru astronomu savstarpējie strīdi.” Pēc tam man bija iemesls just izbrīnu par Ingrīdas zināšanām par mēnesi. Kamēr mēs dzērām vodku, viņa stāstīja par visiem lavas līdzenumiem, kurus mēs, Zemes iedzīvotāji, saucam par jūrām, par meteoru krāteru kārtām un vairākus tūkstošus metru biezo sadrupušo materiālu segu ap, kā vēl šodien eksperti domā, joprojām šķidro kodolu. "Pastāv,” viņa turpināja, kamēr es teleskopā redzēju sārto aptumsuma ēnu traucamies uz priekšu pāri Mare Serenitatis, Mare Tranc/uillitatis un Mare Fecunditatis - trīs teorijas par mēness izcelsmi: tas atdalījās no zemeslodes; tas nonāca zemes gravitācijas lauka gūstā; tas tika radīts vienlaicīgi ar zemi saskaņā ar ne pārāk neiespējamo hipotēzi, ka planētas var rasties pa pāriem.
Mēness tagad bija gluži sarkans. Kādu mirkli ļāvu acīm atpūtu no smalkās tālskata caurules. Kamēr Ingrīda pievilka savu krēslu tuvāk, mans skatiens lidinājās cauri dārzam, pāri jūrai, kur joprojām vētras bangas vareni vēlās pāri smiltīm. Tās iekrāsojās sarkanas, un es sākumā domāju, ka tas no aptumšotā mēness atspīduma, taču aptvēru, ka tas nav pietiekami spēcīgs. Tā izrādījās rītausma, kas nokrāsoja viļņu paugurus sārtus. (Var dzirdēt lentē, ka Hektors jūtas nedaudz aizkustināts par savām stāstītāja spējām.)
No kurienes dzīve nāk, nezina neviens pats cilvēks. Tas, ko visi zina par to, nav pasakāms. Vienīgais, ko es gan zinu, gan varu ko pateikt par to, ir tas, ka dzīve kaut kur sākas un tad dodas uz āru. Mans skats planēja viens pats pāri gaiši sarkanajiem viļņiem. Es aptvēru, ka man nav ne mazākās jēgas, kādēļ es esmu. Bet es nojautu, ka tieši paliekošais, nevis acumirklīgais, ir bēgošs.
Te magnetofona ieraksts beidzas, tā varētu domāt. Bet liekas, ka Hektors nolicis diktofonu, to neizslēdzis. Ar turpmākās skaņas palīdzību redzu kā acu priekšā, ka viņš pieceļas un ieiet sameklēt pats savu tālskati. Viņam patika šad tad nakts laikā vērot kuģus, lidmašīnas un debesu ķermeņus, un viņš pēkšņi atcerējās, ka viņam kaut kur bijis adapters, kas padara iespējamu fotografēšanu caur tālskati, bet kur palicis statīvs, tas bija, viņš atcerējās, reiz lietots mājās kādai teātra izrādei, kad bērni bija mazi, pāri statīvam tika pārklāts spoku palags, un Lū bija staigājusi šīs konstrukcijas iekšpusē un šaušalīgā balsi monotoni skandējusi kaut ko par mirušo atgriešanos. Viņš smaidīja, to atceroties, un palika nekustīgi stāvot.
Terases durvīs stāvēja - cik ilgi jau? - viņa meita. Viņas acis pēdējā laikā bija sākušas sarauties, nevis kā lielākai daļai padsmitgadnieču, augt. Ar mazajām, bargajām acīm viņa skatījās, lēnām šūpojot galvu. Tad viņa teica, un tas ir pēdējais, ko izdodas dzirdēt: “Tas ir tieši tas, ko es domāju, tu vienkārši esi dulls, pilnīgi ķerts.”
Harijs grozījās savā gulta. Vasara šogad bija nākusi slīdot, tuntuļiem, plēnējot ka kvēlojošs daudzroku nezvērs pa Sēdera, Stokholmas dienviddaļas, ielām. Līdzīgi visiem citiem idiotiem viņš februāri bija stāvējis rindā, lai uz vietas tiktu lētā ceļojumā uz sauli, bet nebija jaudājis piecelties pietiekami agri, tādēļ dabūjis sliktu vietu rindā, līdz beidzot nonācis pie nogurušas, bet laipnas un uzkrītošas pusmūža sievietes, kas tikai varēja piedāvāt ceļojumus, sākot ar Jāņiem. Nesaprātīgs aiz garlaicības Harijs nopirka trīs nedēļu braucienu uz Kanāriju salām jūlijā un mājupceļā priecājās kā muļķis par labo cenu. Pēc uzturēšanās tur, ar saules ekzēmu un rindu bezjēdzīgu bāra apmeklējumu starp astoņpadsmitgadīgiem skotiem, viņš ilgojās tikt atpakaļ uz vēsajiem ziemeļiem.
Kad viņš augustā atgriezās, valdīja tāds pats karstums, nereāls, gandrīz vai baismīgs, kas lika stokholmiešiem visai smagi ciest tādēļ, ka viņu mājas un citas celtnes ir būvētas tā, lai pasargātu no aukstuma, nevis no karstas saules. Ielu ēnas, piemēram, Koksgatana un Bondegatana, k|uva asas un dziļas. Dažreiz, ieejot šajā asfaltētajā dienasgaismastumsā, bija sajūta, ka sper soli bezdibenī. Tagad es pazūdu, tagad neesmu nedz kaut kā iekšpusē, nedz ārpusē, bet kaut kur aiz starpības starp iekšpusi un ārpusi, tā viņš būtu varējis domāt. Bet ēnā nebija vēsuma, tikai vērīgāks skatiens gar ielu, kur ik brīdi kāds gājējs varēja pēkšņi parādīties un pazust, nošņaukt degunu, vai, lai tikšanās kļūtu jautrāka, uzkliegt - uzkotublenztuneglītaisdraņķi.
Tagad, uz vasaras beigām, karstuma vilnis bija, ja tas iespējams, pieņēmies. Seno dienu sadegusī gaisma šķita savākusies ēnās kā ārkārtīgi plāni brezenti, no garāmgājēju radītās vēja brāzmas paceldamies un nedaudz čaukstēdami, locījumos nostāvējušies, lipīgi kā zirnekļu tīkli pie acīm. Harijs tos redzēja sapņos, iepinās tajos, tie sāka lipt viņa mutē, un viņš uzmodās ap trim, jo “Izvāķētā degunradzī” izdzertais alkohols bija sācis atstāt viņa ķermeni. Logi stāvēja līdz galam vaļā, bet istabā tomēr bija intensīva veca spirta smaka. Palagi bija cauri slapji, sirds dauzījās.
Savādais sapnis, pielikums tām gaismu kaudzēm uz ielas, kavējās starp smadzenēm un guļvietas tapetēm. Tas viļņojās un locījās kā maziņa ziemeļblāzma, kurā parādās sejas. Dažreiz tās bija baltas vai puslīdz caurspīdīgas, vai līdzīgas želejai, kvēlodamas no iekšējas, Harijam neizdibināmas, gaismas. Pagājības kvēle vai tikai suņu sarga drudža dziestošais spīdums viņa pierē? Viņš piecēlās, izgāja virtuvē, apsēdās un uzsmēķēja pie atvērtā loga. Ja izliecās laukā, varēja redzēt ielu, aleju un debesis, kas karājās vertikāli kā milzīgs drēbes vēders starp ēkām, kuru logiem, tā šķita, nebija stiklu un kuri bija melni kā sodrēji. Lai būtu redzams tādā logā, domāja Harijs, laikam jābūt pilnās liesmās vai tamlidzīgi. Vēl viena karsta diena bija ceļā.