Tas sapnis ar sejām, sakļautām ap slepenu gaismu, viņam bija bijis jau pāris reižu agrāk, un tas bija tik intensīvs, ka viņš tagad sev vaicāja, vai īstenībā nebija runa par pasāžu starp līdzvērtīgām realitātēm drīzāk nekā gulošu smadzeņu radītām ilūzijām. Viņš varbūt funkcionēja savādāk nekā citi, viņš varbūt nesapņoja, bet kustējās starp pasaulēm, kurām ir salīdzināmas realitātes pakāpes un kuras piederēja viena otras iekšienei kā labirinta līkloči. Nekādas “paralēlas pasaules”, bet nemitīga svārstīšanās starp viena un tā paša mokošā mentālā klimata domēniem, lūk, Harijs - datorspēle.
Tā lipīgā roka, kas pret viņu sniedzas no apakšas, it kā slepeni, bet lūdzot viņa uzmanību. Mazais zēns, kas gribēja dot viņam šokolādes gabaliņu un būt viņa draugs, bet kas tieši ar šo žestu Harijā atmodināja visu viņā mītošo riebumu. Viņš nevis paņēma saldumu no krampjaini sakļautās rokas, bet iesita zēnam pa seju tik stipri, ka asinis sāka tecēt tumši un nopietni. Zēns nebija pat atvēris muti, nemaz nerunājot par raudāšanu. Viņš bija tikai raudzījies Harijā, kas dzirdēja sevi runājam un runājam: kas tās par muļķībām, ei, izbeidz, ko, un tā tālāk. Tad kvēlojoša gaisma no visām pusēm ielien atmiņu bildē, it kā gulošais ilgotos aiz kauna sadegt no iekšas. Bet es, stāstītājs, varu šo uguni apturēt. Es zinu, ka mazais zēns pēc tam nekad vairs nerunāja ar 1 lariju, neatbildēja uz viņa uzrunu. Vairakus gadus tur bija tikai tās acis zēnu grupas ārienē, maziņš zēns, kas sekoja Harija rīcībai ar mierīgu, tumšu nolemtību, nedomājot par atriebību; gluži pretēji - viņam bija skaidrs kā diena, ka nav nekādas vajadzības pēc atriebības, jo Harijs ar savu kaunu atriebās viņa vietā nemitīgi.
Un Harijs nodušojas, saģērbjas un iziet ārā tādēļ, ka nav citur, kur iet, kad sienas sāk ieaugt viņa galvā un lietas atsakās sniegt tās mazās nākotnes ilūzijas, kas īstenībā ir to nolāpītais uzdevums. Viss īstenības monstrs šodien Hariju pieviļ. Viņš ilgi klīdīs apkārt, līdz slāpes ņems virsroku un būs laiks pirmajam aliņam, lielam stipram, pie Nitorgeta tā ap vieniem, kad dzejnieks Magnuss Viljams Ulsons ar divriteni, roku vicinādams, brāzīsies garām kā Indurains ceļā uz jauniem varoņdarbiem un sievietes kafejnīcās nopūzdamās pagriezis galvu kā puķes pēc saules, kad viņš trauksies garām kā zeltīts zibens. Tā kā viņi ir nedaudz pazīstami - pēc rakstīšanas kursa, kurā Harijs piedalījās, bet Magnuss bija vieslektors - Harijs arī vicinās un viņam izdosies radīt iespaidu, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kaut viņš iekšēji vārīsies aiz vientulības un sevis paša nicināšanas, bet visvairāk kauna būt vienam - vairāk par kaunēšanos par savu vientulību. Pusdienas stundas dēmons pusmetru garumā ir vienacaina cūka netīrā lidotāju cepurē, kas visā savā pieklājīgā neredzamībā nav licies zinis par spēļlaukumos esošiem tēviem un mātēm pāros, pat nomaksu rūpju pilnos tēvus ar maziem bērniem tas atstājis mierā, aizplanējis garām nule izšķirtām mammām ar bērnu ēdiena burkām, salvetēm un pirkstu nospiedumiem aptraipītām dizaina saulesbrillēm, toties omulīgi rukšķēdams devies tālāk cauri burzmai pie saldējuma bāra kafejnīcas galdiņiem līdz Harija galdam, paliecies uz priekšu un pieskūpstījis viņu pilnu ar kausētu stiklu.
Neatliek nekas cits, kā palikt sēžam un dzert, līdz dēmonam apniks un āda būs k|uvusi pelēka kā svins pēc desmitā smēķa. Beidzot dēmons beigs šņaukāties un draudēt, un skrāpēt ar nagiem Harija stilba kaulu. Tas karāsies uz galda malas un tad saritināsies uz maza plisēta papīra gabaliņa, tur tas paliks pusapēstas smalkmaizītes formā, kādu Harijs agrāk nav redzējis. Tad uzrodas bailes - ne no gaismas, bet no nakts bezgalības. Un gaismā viņš pēkšņi pavisam noteikti pazīst bezgalīgās nakts maskēšanos. Tā ir tā nakts, par kuru Bērbele, es un Harijs runājām “Degunradzī” dienu pirms tam, tā vientulības nevaldāmā mūžība, kas atrodama cieši aiz ikkatra uztveres robežas. Bērbele bija rādījusi mums dzejoli no dzejnieka, kuru viņa augsti vērtē un kurš, viņasprāt, šajā dzejolī pateicis visu, kas jāsaka, Harijs atceras atsevišķus pantus no šīs garās poēmas:
Naktī gaisma ir palikusi, bet caurspīdīga.
Rokās gulēja agrīnā gaisma, vilkti dienas redzamie cimdi.
Tad gaisma kļuva caurspīdīga, lai nakts nokļūtu pie dvēseles, un dzīvās un mirušās lietas guva mieru no mūsu degsmes.
Tā tas notika, un tā tam jābūt, jo nakts ir mūsu mājas un mūsos tā dzīvo.
Maza un saliekusies vai lēkājoša un mežonīga nakts dzīvo ķermeni no pašas pirmās bērnibas vasaras, kas ir mūsu vienīgā.
Kad diena kļūst caurspīdīga, kad redzes rokas aizmieg un lietu dzīve vairs nav pamanāma, mēs ieraugām paši sevi.
Un mēs redzam stikla lelles, kas karājas tumšos padebešos un sapņo kļūt par ēnām pāri Stokholmas dzeltenām sienām.
Taču stāsts par ceļu no mazā ķermeņa uz lielo nav nekāds šifrs: ziņojums nav nekāds noslēpums.
Tikai adresāts ir nezināms.
Visu dzīvi meklējam formas, lai modinātu nepazīstamos.
Atrastās formas tiel< zaudētas tūlīt, atbrīvotas.
Tās kļūst par tumsā peldētājiem, kas parādās caur gaismu, kad tā naktī ar savu caurspīdīgumu mums ļauj redzēt.
Vai tā gaisma, vai tumsa, kas ar savu caurspīdīgumu ļauj mums vislabāk redzēt? Lai kā nu būtu, gaisma pāri Nītorgetam šajā 2005. gada augusta
trešdienā piedāvā Harijam vilinošas formas: izkārtnes, lapotnes, skaistus divriteņus, saldējumus un mutes, bērnu galvas un putnu spalvas cauri trīsošam gaisam. Bet katrā formā viņš tikai saskata iznīcības draudus. Viņš saprot (kā caur segu, bet viņš saprot), kādēļ: katra forma, kas parādās uz gaismas slēptās, tumsas atklātās skatuves, viņam sola, ka viņš to varēs dabūt un tā būt, un darīt, lai tā kļūtu cilvēcīgi piedzīvota. Bet solījums ari saka, ka viņš zudīs, ja neizdosies dabūt, būt un piedzīvot šīs formas, kas maldina, saldina, valdzina viņa acu priekšā, kad cigarešu dūmi sūcas augšup un sūrstot ietek aiz saulesbrillēm, it kā viņa galvā acu vietā būtu divi sūcoši caurumi. Varbūt arī tas tā ir. Divi sucking fucking caurumi, nevis acis ar dvēseli. Tad karstums sāk kļūt pavisam sūdīgs. Viņš iet vairāk vai mazāk, kur deguns rāda, līdz Renšērnasgatanai un tālāk pāri Folkungagata-nai un pa Katarinavegenu, pagriežas pie La Mano pieminekļa, kas celts par godu Spānijas pilsoņu karā kritušajiem zviedriem, nokļūst līdz Klevgren-dai mazliet augstāk un iet cieši zem Migela Ibaneza darbistabas loga, kur redzams savāds atspīdums, ēna pret sienu no šķēpa, kas pacelts, un vizlra, kas atveras, plīvojoša plimāža, nē, tas ir porron (stikla karafe ar šauru snīpi, no kuras jāmāk dzert lieliem klunkšķiem, tā ātri vien var būt pilnās burās) un tad ass profils, izkāpis no vienīgā bruņinieku romāna, kuru Donkihota autors Servantess piemin ar cieņu, proti, Joanota Martorela Tirants baltais, kuru Migels ar plašu žestu mums uzdāvāja, pirms atvadījās no mūsu pasaules, tālāk Harijs atkal iet lejā pa Katarinavegenu līdz vecpilsētas krastmalai, neskaidri domādams par peldi, vienkāršu peldi, tikai ienirt un izdarīt vienu vēzienu, dažas kāju kustības, galva noskalosies tīra no ciešanām un bēdām, un vientulības.
Jo lielajā tumsā nav nekādas vientulības. Tāda ir tikai gaišajā pusē, tur, starp jums, kas ejat pa ielām mēmā vai runīgā izbrīnā, ka ir vēl citas līdzvērtīgas, bet nepazīstamas domas par visu to, par ko domājat arī jūs. Tā es staigāju apkārt ar auklu no vienas auss un svarīgu ģīmi un domāju, ka var dabūt, būt un piedzīvot visu kaut ko un ka pietiek ar to vien, ka pēc tā ilgojas. Kā es kļūdījos, kādā nožēlojamā apjukumā es iztērēju savas plānās dienas! Nē, es jums apsolu, tajā tumsā, kas tagad aug lejup virzienā pār manu muguru, nav nekādas vientulības, nekāda aukstuma, nekādu baiļu.