Tai pašā dienā, kad Harijs pazuda, Hektors nolēma pārgulēt kantorī. Viņš nevarēja atkal braukt mājās, tas bija kā stāvēt stikla mājā un kliegt ēnām, kas saprot viena otru, bet nevar sadzirdēt viņu. Viņš piezvanīja Bēr-belei, lai apvaicātos, ko viņa šovakar domā darīt, bet viņu dzirdēja tikai atbildētājs, jo Bērbele strādāja ar vēsturisku romānu par viduslaiku kauju pie Aginkortas. Ja Hektors būtu zinājis, ka es itin mierīgi sēžu tikai dažus metrus no viņas un dzirdēju viņa apšaubāmo mājienu, viņš droši vien būtu bijis klāt kā nagla, ļoti sabiedrisks, bet ne lai cīnītos par Bērbeli. Kaut arī sajūsmā par viņu, viņš bija viens no tiem zēniem, kas nekad neļautu sāncensībai par sievieti sagandēt draudzību vīru starpā.
Viņš nolika klausuli pēc dažiem īsiem vārdiem par to, kur viņš sasniedzams. Bērbele pat nepagrieza galvu, viņa pie datora tulkoja kā ložmetējs. Es ielēju vēl viskiju (dzēru nikaragviešu veidā no lielas glāzes, kas vispirms līdz malām pilna ar ledu, tad viskiju līdz pašai augšai, kamēr ledus kūst, tu vari malkot cauri visiem tik dažādajiem stiprumiem, vienlaicīgi radot un remdējot visdažādākā veida slāpes kopā ar šo dzērienu, kas labi der pie izteikti karstiem ēdieniem), jo bija piektdiena un es nākamajā dienā brīvs no jebkāda darba, joprojām valdīja karstums, es vēl arvien biju noguris pēc intensīvā darba ar stikla cilvēkiem visu jūliju, kamēr citi skribelēja atklātnes un pārsauļojās lupatu lēveros.
Viens manu pūliņu rezultāts bija, starp citu, mazs avīžrakstiņš, kas ir sava veida kopsavilkums par maniem ieskatiem šajā, tas ir stikla cilvēku, fenomenā. Rakstu iespieda ar varbūt nedaudz smieklīgu virsrakstu “Šaubīgi stikla tipini no agrākiem laikiem”:
Andalūzijā ir dažas baltas, augstu kalnos novietotas pilsētiņas, kuru nosaukumiem ir pielikums “de la frontera” (pie robežas), kas nozimē robežu pret atpakaļ triektajiem arābiem. Vienā no šīm skaistajām pilsētiņām Arcos de la Frontera netālu no Kadisas un Seviljas pretreformācijas ēnā dzīvoja un darbojās nepazīstams provinces ārsts, dakteris Andress Velaskēzs (1535-1615). Viņa domas par dvēseles un miesas attiecībām pieder pie tradīcijas, kas joprojām mūs uzrunā.
Šis dakteris ir, varētu sacīt, pirmais no trim “varoņiem” meksikāņu antropologa Rodžera Bartras īpatnējā pētījumā par renesanses laika melanholiju Spānijā: Cultura y melancoh a. Las enfermedades del alma en la Espana del Siglo de Oro. Bartra uzskata, ka mūsu pašu gadsimta interese par melanholijas stāvokli - manifestējas studijās, kuru autoru starpā ir, piemēram, Klibanskis, Panofskis un Saksis (1964. g.), Starobinskis (1960. g.), Telenbahs (1961. g.) un Kristeva (1987. g.) - atspoguļo sākotnēji pēckara laika sāpes par masu iznīcību un nestabiliem vērtību pamatiem. Bet tas, kas šīm studijām pilnīgi gājis secen, ir spāņu renesanses fundamentālais pienesums melanholijas vai melnās žults būtības saprašanai.
Triptiha, kas veido Bartra grāmatu, vidusdaļā sastopam viņa otro varoni, proti, Servantesa vājprātīgo bruņinieku Alonso Cļuijano, vairāk pazīstams kā Donkihots. Taču viņam ir tikpat interesants dubultnieks Tomas Rodaja, tas ir Licenciāts Stikls, galvenā figūra Servantesa novelē ar tādu pašu nosaukumu. Abas figūras iemieso melanholiju kā simptomu un resursu, ciešanas un zāles, kaiti un veikumu.
Grāmatas trešās daļas varonim nav sejas: tā ir melanholija pati. Dakterim Velaskēzam un viņa laikabiedriem humorālpatologiskais ideju mantojums no 1 Iipokrāta un Galenosa (mācība par četriem temperamentiem un tiem atbilstošiem garastāvokļiem) bija galvenais un neaizskarams. Bartra grib parādīt, kā šis ideju mantojums caur reliģiskiem un literāriem tekstiem mainījies, dzinis saknes un vairojies līdz pat mūsu dienām it kā pats ar saviem spēkiem. Aiz Donkihota drudžainajām acīm liesmo šis spēks: melanholija, kuras izpausme ir radošais cilvēks, viņa utopijas un nostalģijas.
Bartras atradumi ļauj mums apgriezt mucu otrādi: varbūt kultūras radīšana vispār nav nekas cits kā viena no melanholijas dēmona formām, kuras tas pieņem, lai pārdzīvotu - it kā tas būtu sava veida kultūras gēns, tā saucamais mem (lietojot angļu biologa Ričarda Davkinsa terminu), kas turpina dzīvot tālāk mūsu darbību mainīgajos maskējumos.
Dakteris Velaskēzs dzīvoja pilsētiņā, kas laiku pa laikam izskatījās pēc armijas nometnes, jo atradās nemierīgā robežjoslā netālu no Kadisas nozīmīgākās ostas. Viens no viņa uzdevumiem bija gādāt par prostitūtu veselību, un noteikti viņam nācās rūpēties par viņu dvēseļu likteņiem. Es iedomājos viņu, staigājam tādā kā morālā dubultapgaismojumā. Viņš bija pārticis vīrs ar uzticības posteņiem, viņš dāvāja līdzekļus baznīcas ērģeļu iegādei, viņam bija vairāki vergi (parasta lieta tā laika Andalūzijā). Droši vien viņš atļāvās seksuālas vaļības ar savām kalponēm, kas viņu varbūt, varbūt ne, izglāba no erotiskās melanholijas.
Vēstures vēru mežā šis dakteris iesoļo, pateicoties mazai plānai grāmatiņai, kas iespiesta Seviljā 1585. gadā: Libro de la melancoh'a (Grāmata par melanholiju), īstenībā visvecākais zināmais rakstu darbs kādā tautas valodā par melanholijas fenomenu. (Bet melanholija bija modē: Velaskēza grāmata tika publicēta tikai gadu pirms Timoteja Braita A Treatise of Melancholy, kuru izdeva hugenotu izdevējs Vautrolliers 1586. gadā Londonā, un Šekspīrs to esot lasījis ar lielu interesi.) Savā grāmatā Velaskēzs vēršas pret četru temperamentu tulkojumiem, kurus desmit gadus agrāk ieteicis ārkārtīgi ietekmīgais Huans Huarte. Robežlīnija iet caur visgrūtāko no visām problēmām: miesas - dvēseles problēmu. No Velaskēza viedokļa dvēsele nebūt nevarēja tikt traumēta dabīgā - pasaulīgā ceļā, tikai morāli - garīgā. Bet tajā pašā laikā slimnieka ķermeniskos simptomos taču runāja dvēsele - cietēja. Dēmoni tātad kaut kādā veidā, kam sakars ar ķermeni, piekļuvuši dvēselei.
Viņa oriģinālais atrisinājums bija apgādāt kā dēmonus, tā dvēseli ar sava veida no ķermeņa neatkarīgiem, ideāliem “instrumentiem” vai maņām. Kad dēmoni ievaino dvēseles ideālās maņas, parādās simptomi. Bet dvēseles skaidrība paliek neskarta, pat ja instrumenti ir traumēti. Arī šeit dakteris redzams dubultapgaismojumā, kur arī mēs, kas dzīvojam tagad, metam ēnu: atvieto, piemēram, daktera ideju par dvēseles ideālajām maņām ar šodienas domām par cilvēka vērtību un cilvēka tiesībām.
Šajā laikā cilvēkiem noteikti būs bijusi liela vajadzība saprast jauno pretreformācijas mācību: ka brīvā griba noteic dvēseles likteni, ka ar ticību vien nepietiek, ka pestīšanai nepieciešami labi darbi. Kā vispār lai saprot brīvās gribas ideju? Un kā saprast attiecību starp baznīcas dēmonmācību un paša ķermeņa izpausmēm? Velaskēza grāmata tika rakstīta, jādomā, lai pildītu tādu pedagoģisku uzdevumu.
Taču Bartra lieto Velaskēza mazo traktātiņu kā ievadu tam literārajam posmam, kas tiek dēvēts par spāņu zelta laikmetu, un it īpaši Servantesam. Bet viņš ir arī atjautīgs pret to, ko grāmata saka par sava autora personiskajiem motīviem. Vai Velaskēzs pats cieta no melanholijas, un tādā gadījumā no kāda veida, to mēs nezinām. Varbūt viņš bija ebreju izcelsmes, un viņam piederēja da|a ebreju atsvešinātībā. Viņš noteikti zināja, ka Arkosā reiz atradies ebreju kvartāls, uz kura zemes tagad stāvēja žēlastības kapela, kur apglabāja ubagus, uz nāvi notiesātos un tādus, kas bez līdzekļiem. Varbūt viņam bija mazvērtības kompleksi pret galmu cienošo lluanu Huarti, un viņš jutās sarūgtināts.