Arī Servantess noteikti juties melanholisks, tā uzskata amerikāņu Servantesa pētnieks Otiss Grīns. Visai lasāmā domrakstā lil licenciado Vidriera (pieminētais licenciāts Stikls) Grīns parāda, kā Servantess - kas zināja par Huana Huartes dvēseles mācību - apstrādā pats savu svešniecību īpatnējā Tomasa Rodaja tēlā: šis licenciāts Stikls īstenībā ir kaut kas vairāk un interesantāks par kuriozu ģēniju.
Viņu sauc Stikls tādēļ, ka viņš domā, ka sastāv no šis trauslās matērijas. Tādēļ viņš liek sevi vadāt apkārt guldinātu salmos kā trauslu krūzi un pēc pieprasījuma sarkastiskās sentencēs izsakās par it visu.
Kā norādījis britu spāņu kultūras pētnieks Džils Spiks dažās studijās, Rodaja nebūt nav viens: tajā laikā Eiropā stikla cilvēki, šķiet, čum un mudž, tie ir melanholiķi, kas kļuvuši par upuri ilūzijai, ka viņu ķermenis (locekļi, kauli, galva) sastāv no stikla, kas kurā katrā bridi varētu sašķist. Dažus izārstēja ar pāris sitieniem pa dupsi vai aizdedzinot biezās salmu gultas, kādas šiem drūmajiem stikla tipiņiem patika. Citi toties ieslīdēja neārstējamā trauslumā, kuru bieži vien pavadija ekstrēms jutīgums pret gaismu. Jau renesanses laikā melanholija, tā sacīt, nēsā saulesbrilles, tajā pašā laikā nojaušot dvēseles radniecību ar gaismu.
Savā intelektuālajā vidē (viņš ir pētnieks Mexico City Autonomā Universitātē UNAM) Rodžers Bartra ir mantinieks tam Oktāvio Pāsam, kas “Vientulības labirintā” (1950) sprieda par meksikāņu identitāti. Bet, ja Pāsa grāmata piedāvā atklāsmes un patiesības, tad Bartra ir attīstījis bezilūziju skatienu uz kultūru kā jēgas veidotāju: tā nav atklāšana, bet pārsegšana zem vairākām konstrukcijas kārtām. Melanholija bieži vien salīdzināta ar trūkuma stāvokli, bet šis trūkums viņa skatījumā ir priekšnosacījums kulturālai jēgai. Tas var šķist diezgan drūmi, bet Bartra to saredz kā cildenāku bagātības formu. Jau viens no Aristoteļa nepazistamajiem skolniekiem kādā rakstā uzsver melanholijas kreatīvo potenciālu. Vēl šodien, piemēram, amerikāņu dzejniece un kritiķe Suzanna Stjuarte, asociē poetizētās nakts ainavu ar Orfīska nox un saturniskās melanholijas ekspresīvo un dziedējošo potenciālu. Skatiet labprāt nodaļu Out of the Darkness: Noctumes, grāmatā Poetry and the Fate of the Senses (University ofChicago Press, 2002).
Bartras jaunā grāmata ne tikai saglabā, bet arī paplašina priekšstatu par melanholijas kreatlvā spēka nozīmi kā sabiedrībā, tā ari kultūrā. Tāds metaforu komplekss kā melanholijas turpina pastāvēt bez aizmugurē esošas gribas vai skaidra mērķa. Un tomēr, process, kas to virza, līdzinās dabiskai izlasei. Bartra saredz izskaidrojumu tajās vēsturiskajās mutācijās, kas diferencējušas melanholijas iztulkošanas jomas. Pseidoaristoteliskais raksts Problemata ar ideju par melanholiķi ka radošu ģēniju bija viena tāda mutācija. Nākamā notika tad, kad Psalmu 91. dziesmas grieķu tulkotāji kļūmīgi izmainīja “pusdienas stundas lāstu” pret dēmonu, “daemonium me-ridianum", kas vēlāk tika asociēts ar Sātanu, kas pārģērbts par gaismas nesēju, tas piepildīja cilvēku trauslos traukus ar acedia (gribas lēmēšanu) un grēku.
Varbūt ari Bartras paša grāmata pieder pie tādas mutācijas. Ja nu melanholija pastāv, un tā nedarbojas ne kā datorprogramma, ne kā vientuļa, pašreflektējoša apziņa, tad tas varētu būt tādēļ, ka tie miljoni prātu, kas piedalās šī kompleksa metamorfozē, nespēj simtprocentīgi cits citu saprast: “bez zināmas neizpratnes [incomunicacičn] pakāpes, nebūtu nekādas kultūras (vai valodas, vai zinātnes)”, viņš uz beigām saka. Un: Cilvēka sabiedrība eksistē tikai vientulības un neizpratnes dēļ. Grūti atrast skaistāku argumentu pret šodienas optimizācijas histēriju un informācijas pielūgšanu.
Citiem vārdiem, tas, ko varam mācīties no kultūras un melanholijas, ir, ka nevaram novākt metaforiskas un mītiskas konstrukcijas tikai tādēļ, ka esam ieraudzījuši to izdomāto būtību. Nav, kā raksta Spīks, tādas “pases uz nākotni bez mītiem” tādēļ, ka “dzīve ir nešķirami saistīta ar literatūru”. Katra šķietami objektīva vai “taisnīga” kartografēšana vai rentgena bilde izveido pati savu mitoloģiju par patieso un nepatieso, par iekšpusi un ārpusi, ortodoksiju un heresiju. Uz tāda fona filoloģija, kritika, daiļliteratūras radīšana un vēsture iegūst centrālo vietu katras kultūras pašuztverē.
Spekulēt par melanholijas mantojuma formu izpausmēm šodien būtu vilinoši, bet tas prasītu vairāk par vienu vienīgu rakstu. Stikla sindroms dzīvo tālāk, esmu manījis, literatūrā, ja ne tieši Jalmara Sederberga Dakterī Stiklā (kaut rakstnieks varētu būt zinājis kādu zviedru tulkojumu novelei par nelaimīgo Rodaju un patapinājis sava romāna nosaukumu no Servantesa noveles), tad noteikti Bertila Malmberga dzejolī “Neprātīgie”, kur lasām: “Ceturtā ir dārga vāze/ caurspīdīga stikla glāze.” Filmā, kā, piemēram, Naita Šīamalana (Jnbreakable no 2000. gada, Brūsa Vilisa pārdabīgā spēka pretstats ir viņa ļaunā, bet zinošā ienaidnieka (kuru spēlē Semjuels Lī Džeksons) stikla trauslais skelets.
Varbūt tomēr stikla cilvēku bailes no saplīšanas atkārtojas šodienas izdegšanā (kam īstenībā, manuprāt, nav sakara ar izdegšanu vai pārkarsē-šanos, bet uz to jāraugās kā uz sociālu apsaldējumu). Spēja panest stresu samazinās laikos bez paļāvības un cerības balstiem. Tādā nozīmē mēs visi dzīvojam eksistences “frontera”, robežjoslā, kas ir ne tikai geogrāfiska, bet iet kā plaisa cauri visiem, kuru dzīves tapušas apgrieztas otrādi, kuri redzējuši, kā ticības sistēmas tiek sagrautas un kā jaunas nesaprotamas gaisa pilis paceļas no patiesības sājiem pelniem.
Nu jā, neskatoties uz uzticību iedvesošajām literatūras norādēm, šis raksts īstenībā bija tikai paplašināta vēre manam darbam par stikla cilvēkiem mūsu laikā. Bet tas parādīja, tā man šķiet vēl šodien (cik nu es vispār caur savas irstošās apziņas gaismas kukuržņiem varu tekstu saredzēt), diezgan labi mana projekta vēsturiskās dimensijas esenci.
Kad es noliecos sāniski, varēju aiz statujiņas ar bruņinieku un pūķi ieraudzīt savu bālo seju, veidotu no apņēmības, kas jutās kā negatīvs no kaut kā. Es zinu, ka “negatīvs no kaut kā” ir abstrakcija noteiktā formā un kā tāda skan stulbi un frankofilosofiski, bet es pastāvu uz to, ka, ja vispār varēju ieslīdēt kādas sajūtas vai domas, vai identitātes negatīvā (nevis pretstatā), tad tieši tas apstāklis bija piemeklējis manu seju. Vai tam bija kāds sakars ar Bērbeles negatīvajām ikdienas realitātes vietu kartēm? Es blenzu uz savu aplamo spoguļattēlu: tāds, protams, izskatījās dakteris Velaskēzs, cīnoties ar dēmoniem, es nodomāju. Viņš taču noteikti pats būs bijis stikla cilvēks. Bet viņam izdevās iegrožot savu trauslumu un vadāt apkārt savus gaiši skanošos kaulus cauri dienām, rūpigi slēptus zem atbildiga pilsoņa izšūtā apģērba. Es pamēģināju, puslīdz aizgriezies no Berbeles, strauji kratīt roku šurpu turpu, lai sadzirdētu, vai ari mani kauli sākuši šķindēt. Bet tie joprojām bija iekļauti dzīvajā miesā vai “wetware", kā Hektora dēls būtu teicis.