“Ei, ko tu tur dari,” teica Bērbele smaidot, ar brillēm uz deguna un mēli spīdam lūpu kaktiņā. Un tad viņa metās man virsū.
Bet fakts ir tāds, ka Bērbele vēlāk tajā vakarā, kad viņa no jauna apsēdās tulkot, juta neskaidru apnikumu ar gandrīz visu, faktiski arī ar, gan patīkami, uzlecamo “stikla ekspertu” viņas ādas dīvānā. Viņa atkal atvēra dzelteno sējumu, pievienoja lappušu spraudi un novietoja grāmatu uz balsta, kas rakstāmgaldam piestiprināts ar skavu. Pēc tam viņa izgāja virtuvē un aplēja tēju.
Dzīvoklī tagad bija klusu un patīkami. Zēns apmierināti nelieliem malkiem dzēra viņas viskiju un lasija korektūru savam darbam par stikla psihozi renesanses laikā, pulkstenis tikšķēja, dzīve turpinājās. Ārpusē mirdzēja vasaras vakars, caur sienām skanēja maigi būkšķi no kaimiņiem, kurus, Bērbele teica, viņa tikai dzirdot, nekad neesot redzējusi. Un pa pagalma logiem cauri šaurā, tumšā pagalma lapotnēm savukārt neskaidri pazibēja tie kaimiņi, kurus viņa tikai redzēja, bet nekad nedzirdēja. Viņa sāka rakstīt:
“... no gaisa, kas iespiests kaklā un tad vilkts laukā, kā asins pika lipīgs, tāda ir sajūta pēc desmit dienu maršēšanas pa šīm dubļainajām upesleju ieplakām, mēs varam redzēt teritoriju izstiepjamies pret ļodzīgās perspektīvas miglaino dibenu, gar šī izļodzījuma tekošo ūdens grīdu: upi, kurai sekojam jau vairāk nekā nedēļu. Standarti un karogi ir aptraipīti, kaut gan karalis saka, ka to spīdums svarīgāks par viņa paša dzīvību, es nesaprotu, kā var ko tādu teikt, viņš šad tad te rindā parādās uz savas spēcīgās, rudās ķēves, kam putas ap laužņiem, un ar savu tērauda cimdu noglāsta viņas skaustu, un aiz aizvērtā vizīra redzu, ka viņš notievējis un vairs ne|auj sevi noskūt. Ka tik saule atkal neparādās, es nezinu, vai varu izturēt vēl vienu dienu ar šo svelmi uz pleciem, bet ķiveri ar skārda savienojumu pakauša aizsargā nedrīkstam novilkt, garo loku strēlnieki smejas, tie, kuriem nav Sātans zarnās, tie savukārt klusē, mēli līdz pusei laukā aiz slāpēm, viņi neuzdrīkstas dzert, jo tad tiem drīz vien jāizstājas no ierindas, un tad sūrstoša brūna sula šļakst no viņu pakaļpuses, viņiem paiet stundas, lai mūs panāktu, tie redz mūs dažus simtus metru priekšā, bet jaudā pieveikt tikai kādu metru minūtē, un mušu mākoņi nāk dārdēdami un uzbrūk nelaimīgajiem, ielien zem ādas krūšu un muguras bruņām, cauri bruņukrekla cilpām, degunā, ausīs, acīs, un viņi nes, šie slimie garo laivu vīri, ne tikai abas makstis ar apšu bultām, kuram dzelzs smailes, bet arī savus lokus un katrs savu noasināto mietu, kas jāiedzen slīpi zemē un jāslēpj ar saviem ķermeņiem tik ilgi, cik vien iespējams, kamēr franču kavalērija uzbrūk, bet stāsta, ka daudzi no francūžiem ir bruņās un ka to zirgi arī ir bruņoti pret tādiem paņēmieniem, bet redzēsim, ja būšu vēl dzīvs tai dienā, kas nebūt vairs nav tālu.
Visu laiku pāri apvārsnim nāk gājputnu kāši, un vienu rītu, vakar vai aizvakar, redzēju maziņu smieklīgu pūcīti, kas mani vēroja, bez šaubām, lasīdama manu likteni kādā tā lielā plāna, no kura mēs visi esam daļa, vērē. Dzirdēju kādu augstu kungu sakām, ka īstam vīram nevajadzētu palikt ļaužu atmiņā, un ilgi to pārdomāju, saprazdams tikai to, ko viņa sudraba stiepļu skaņa un samta švīkoņa vēstīja: īstam vīram nevajadzētu palikt atmiņās, un tādējādi tieksmē palikt ļaužu atmiņā ir kaut kas nepiedienīgs, bet lai tad mūsu mazā armija būtu nepiedienīga, šī karavāna, kas sastāv no mušu džemperos tērptām dubļu figūrām!
Rūgtumu agrāk nebiju nogaršojis, ne tādā mērā, redzēju saules strēli tumsā pāri slieksnim uz ainavu, kur mans tēvs vadīja arklu cauri mirdzošai zemei rudeņos, un tādā dienā atradām miroņgalvu vietā, kur zeltīta gaisma no kokiem nepārtraukti pildīja acu dobumus, pār to dibeniem, plāniem kā papīrs, nekādi attēli nebija redzami klīstot, un redzi, teica tēvs, redzi, ka ir kaut kas tāds kā gals, tādi nu mēs esam, tāda ir dzīves seja, un aiz tās sākas vienīgi tumsa, apzināsimies to ik dienu un paturēsim godam šo noslēpumu, jo tas dara mūs par zvēru radiniekiem, kas pazīst radību labāk nekā mēs. Viņš aizsvieda miroņgalvu lielā lokā pāri kazeņu krūmam, kur tā satrauca zvirbuļu baru, bet es nedomāju, ka putni māk lasīt nāves seju, kurai, kā to tagad zinu, ir daudzi un dažādi vaibsti, arī maigi, bet mana māte nomira, kad es piedzimu, un tām sievietēm, kas par mani gādāja, bija stingras rokas, un viņas oda pēc sviesta un sālījuma kā manas māsas, no kurām visas, izņemot vienu, tagad arī nopļautas un izkliedētas tajā apturētā dienā, kuras mūžīgo formu priekšā cilvēki staigā, ēnas ēnu dzīvē, kaut arī mirdzot no labības graudiem, sinepju sēklām un debesu krusas ar virsmu varavīksnes krāsās, to atceros, nosedzot zemi šajā vējainajā dienā, kad es devos prom un, sirdsapziņas pārmetumu dēmonu vajāts, atstāju savu veco tēvu nabagmājas aprūpē, kur ķērcoši veči ar vaļīgiem zobiem sēdēja tumsā ar melnajām kājām pret grīdas aukstumu.
Neilgi pirms burājām uz šo daiļo un ļauno zemi, es pirmo reiz mūžā saņēmu vēstuli, mazu, krunkainu, gadu vecu vēstuli, kuru man atšifrēja un kuras vēsts par tēva nāvi mani iecēla visskaidrākā atvieglojuma stāvoklī tādēļ, ka viņa ciešanas vairs nav pakļautas zemeslodes nepilnīgajiem, bet gan Dieva nekļūdīgajiem, likumiem, par kuriem viņš savos sirds dziļumos šaubījās. Es mēģinu elpot rāmi, saudzēdams rumpja vēja sēklu, un ir taču tā, ka atmiņas par ārēju vēju ir visdārgākā valstība, kas cilvēkam pieder, jo tur viņš vientuļš klaiņo, atrodas vienā vienīgā kustībā un pārvērtībā, pats savas muguras apsargātājs, savas nākotnes sējējs, ar acīm skaidrām un krāsām daiļām, pie dvēseles ādas piekļautām.
Nāk ziņojumi, ka franču armija nepārtraukti mums tuvojas, un tās priekšā es nejūtu bailes, bet vēlmi nenomirt no pīķa dūrieniem, labāk tad no spēcīga vāles belziena vai kakla pārciršanas ar zobenu. Nogalināt kādu, nezinu, vai spētu, bet visai ticami, ka nebūs laika svārstīties, šausmas ir saritinājušās kaut kur aiz krūškurvja, tā ir eļļaina čūska, kuras spēkus neapjaušu. Mēs rakstām 1415. gada 23. oktobri, ap mums virpuļo lapas un pielīp katra pie savas iepriekš nosacītās vietas upes melnajā virsmā. Lapas ir līdzīgas dzirkstelēm no kalēja ēzes, uz kurieni tēvs mani aizveda, pirms es spēju āmuru vēzt, kur nu vēl veseri. Mēs gājām pa izsenu aizas ceļu, posmiem jājām uz viņa vienīgā zirga un ieradāmies pēc pāris dienām, es utains, viņš nodzēries pēc divām naktīm iebraucamās vietās, milzīgā vīra būdā. Lija ļauni un raupji, bet kalēja durvju atvērums laida laukā kādas svešas pasaules kvēli, pasauli, kuru biju redzējis sapnī un par kuru zināju, tikai nedomāju, ka tā būs šeit, manā nenozīmīgajā, gandrīz vai neredzamajā īstenībā. Visi darbarīki karājās kā savādas tērauda alfabēta zīmes pie dēļu sienas, un kalējs ar savām savādi biezajām un iekšpusē kokainajām plaukstām satvēra balti kvēlojošu vielu garās stangās un tad vēza veseri, mierīgi un ritmiski, kā es tagad mēģinu elpot, kaut tāda šņaukāšanās vien sanāk un drīz varbūt ari šņukstēšana, jo tagad jūtu baiļu čūsku mostamies un kustamies starp plaušām, meklējam ar savu cieto purnu un ar mēli uztaustām vēdera ieeju un augšupceļu caur rīkli, uz rīkles galu un galvaskausu, kur es domāju, dvēsele mīt kā liels, atspoguļojošs piliens, rasas piliens ķermeņa trauslajā lapā.
Un daudz vēlāk domāju, ka vēlos būt kā tas kalējs, plats vīrs bez daudziem vārdiem, dēļ kuriem tērēt savu elpu, virs ar spēku izvilkt no uguns paliekošas formas, bultu smailes, šķēpu smailes, lāpstu vairogus un zirgu pakavu dzelžus. Bet kad mans tēvs teica, ka virs esi, ja tu esi kaut kā vērts, jo, mans dēls, par vīru nepiedzimst, bet ar smagu darbu un cīņu par tādu kļūst, un šī cīņa gulst ap katru gatavu vīru kā cēls gaismas apģērbs, tad domāju, ka mana cīņa varbūt nav tāda kā tava, vai tāda kā šī kalēja cīņa.