Kad mēs tagad esam apmetušies šī nedaudz slīpā tīruma malā starp divām varenām birzīm, no kurām lapas putniem līdzīgi mainīgos tēlos plūst - kā spirāles, buras un augsti irstoši kvēlojoša pergamenta logi -atminos to otro vīru, viņu, kura tiekšanās kļuva man par priekšzīmi, tas bija provinces galvaspilsētas lēcu slīpētājs, turp ierados vēlāk kopā ar savu skolotāju, tajā skolā, kurā vēlāk netiku atrasts par cienīgu, kārns virs kā jau visi nozīmīgi vīri mācītā pasaulē, izņemot dažus mūkus un prelātus, kuri tiek bagātīgi apveltīti par savu dievbijību jau miesiski, un tādēļ viņiem reti kad salst.
Augstu stūra istabā, ar skatu uz tirgus laukumu un baznīcas torņa pulksteni strādāja šis vīrs, kas arī bija pulksteņmeistars un kustējās, galvu tik-tak raustīdams, kā mehānisks putns, kādu reiz redzēju meiteni no smalkas ģimenes rādām pa karietes logu.
Lēcu slīpētāja locekļi nemaz nebija kā kalēja raupjie un ietilpīgie, bet smalki un tievi, viņa pirksti nebija ar sabiezējušu ādu un kustīgiem taukiem, bet skaidriem kauliem savienoti, ziliem asinsvadiem, auksti, jutīgi un ar sārto pirkstu spilventiņu mazām neizteiksmīgām sejām, kad viņš starp īkšķi un rādītājpirkstu manu acu priekšā turēja apaļīgu stiklu, un es pats varēju redzēt gobelēna formas traucam man pretī, palielinātas, un vienradzis vairs nebija vienradzis, bet valnis no virvēm līdzīgām inkrustācijām starp šķiedrām, un pestītāja nimbs vairs nebija zeltīts spīdums no tēva sejas neizdibināmās labvēlības, bet bezdibenīgs matainu locījumu šurumbu-rums, mans dēls, viņš teica, tev jātrenē sava acs saredzēt visa klāt esošā mā-nīgumu, jo tikai tā bruņota tava dvēsele varēs izvairīties no visa, ko miesa un valdošie uzskati tev maldīgi piedāvās, un lai būtu šī lēca tev par palīdzību šajā prasīgajā vingrinājumā. Viņš teica, dāvādams man vāveres ādā ietīto lēcu. Vēlāk tā man kalpojusi kā dedzināšanas stikls nometnēs, bet šovakar, kad nāk ziņojumi, ka francūžiem izdevies mūs ar līkumu apiet un tie tagad atrodas mums priekšā, starp mums un mūsu glābēju, ostu, vārdā Kalē, un no kaujas tātad nevaram izvairīties, es gribu paņemt stiklu un apdomāt, kā ainava krēslas stundā, kad debess kvēlo, tajā tiek satverta, tāpat kā pasaule ap mani parādījās ar mājām un kokiem, un mākoņiem, un putniem, kaut klusa, rasas pilienā uz zāles stiebriņa pie izklātās ādas, tur, kur sēdēju un spēlējos ar čiekuru un zariņu zirgiem un zaldātiem.
Kad es tajā rītā pamostos, neredzu nekā cita kā vienīgi bezsvara baltu masu, kas šķiet turpināmies caur acīm un tālāk visu ceļu ķermenī iekšā, piepildām tā vissīkāko atmiņu un sajūtu ar tādu pašu ripojošu baltumu. Bet driz vien saule izkliedē miglu pār tīrumu, un es redzu, kā mūsu nometne atdzīvojas. Es manu, ka esmu gulējis sēžot, atspiedies pret diviem biedriem, bet kaut kad nakts laikā mēs esam zaudējuši līdzsvaru un sakrituši kaudzē.
Gaidīšana uz franču uzbrukumu kļūst ilga, četras stundas, saka annāles. Daļa no mums nevar nostāvēt kājās, citi ir piedzērušies, jo mūsu vienīgais palikušais dzeramais ir vīns. Tad redzu nedaudz vairāk, kā plīvojošu krāsu vilnis trauc mūsu virzienā, bet tiek apturēts un aizklāts ar loku šāvējiem, kas pēc brīža izdara stangas manevru. Pēc tam atrodos uz zemes ar ļoti ļaunu substanci, uzspiestu pāri pus sejai. Es iemiegu, un manām maņām laiks zaudē savu jēgu.
Naktī, kad zvaigznes parādās un drudžaini trīcu, arī no slāpēm, domāju, tam, kas uz mana vaiga, jābūt kāda iekšām, tā sulas ietek manā ausī, bet es nevaru pakustēties, tikai vilkt elpu turp un atpakaļ zem plaušu saplaisājušiem logiem, kas vairs nekustas kā tīras buras pār skaidru virsmu. Kad augstie kungi pabeiguši savās teltīs vakariņot un kaujas norise ieprotokolēta, tie izraudzījuši uzvarētāju un piešķīruši notikumam nosaukumu, viņi paguļ kādu brīdi, lai savāktu spēkus maršēt uz Kalē, burāt uz mājām un tikties ar gavilējošām tautas masām Londonā.
Bet pirms demarša viņi atnāk pie mums, kas vēl palikuši tīrumā, lai mūs noslaktētu. Man deniņos ietriec vāli ar dzelzs naglām. Es jūtu ķermeni attālināmies, ieplūstam tumsā aiz acu plakstiem, kas salipuši ar gļotām, izkārnījumiem un asinīm, un es jūtu to tur staigājam, viegli kā bērnībā, bez drēbēm, un kustīga gaisma grimst ap mani un rāda ainavu ar augstiem, taisniem ozoliem, pļavām un līkloču strautiņu, ziediem, mākoņiem, vēju, un es esmu vējš...”
Bērbele izstiepjas tā, ka nobrikšķ vien. Vasaras vakars nav vairs jauns, un tā ir skaistāk. Viņa nolemj iziet, klīst apkārt pa ielām. Savu krācošo viru viņa aiznes no dīvāna (viņš, kā jau visi stikla cilvēki, aizmidzis kļūst daudz vieglāks), ieliek viņu gultā un sasedz, uzvelk mēteli, nodzēš visas lampas, bet aizmirst izslēgt datoru, vai arī viņa grib mums nosūtīt kādu sveicienu.
Ekrāns ar viņas radīto tekstu ir iekšup mirdzošs logs uz citu, pilsētas iekšienē aizmirstu pasauli.
Bērnībā Bērbeles tēvs viņu vajāja. Ja viņa sēdēja un zīmēja vai laimīgā pašaizmiršanā kaut ko dungoja, šuva vai tēsa, tad, kā likts, viņš uzpeldēja ar kādu nepatīkamu aizrādījumu, kādu pārāk grūti darāmu darbu vai kādu stulbu, bieži vien varmācīgu vai biedējošu joku: papīra turziņu blīkšķi vai asas strūklas no brāļa ūdenspistolēm viņai uzbruka brīžos, kad viņa to vismazāk gaidīja. Dažreiz māte vārgi mēģināja apvaldīt tēva infantilo humora izjūtu, bet niknums, ko viņa tādās reizēs viņā pamodināja, garantēja tikai to, ka paies labs laiciņš, pirms viņa atkal mēģinās šo problēmu risināt.
Kopš tiem gadiem Bērbelei bail no ēnām, kas parādās redzes lokā no aizmugures. Brīvā dabā viņa var palikt stāvot kā lēmēta, ja kāds ātri peldošs mākonis bīda plašas ēnas pāri zemei. Bet šovakar ēnas nav draudošas, tās stikla skaidrumā klājas pāri cilvēku celtnēm. Stāvot pie autobusa pieturas, viņu piepilda divaini maiga svētku sajūta, kas liek viņai nokaunēties, jo grūti noticēt kādai žēlastībai vai atvieglojuma paveidam vispār. Tomēr viņai caur apkārtējo telpu, no kuras viņa dažkārt tā bīstas, tagad, šķiet, tiek pasniegta dāvana. Nav taču pašsaprotami, ka tu dzīvo! Ka tu vienā mierā vari būt ārā un novērot citus. Ka vari redzēt debesu gaismas augšanu, kaut lapotnes satumst un maigs vējiņš plūst starp skaistām mājām, kur var domāt par to, kā silts un auksts ūdens tek kā ipatni stikla diegi pa caurulēm bez sūces.
Viņa iet lēnām pa Narvavegenu līdz Djurgordena tiltam un pagriežas City virzienā. Gar Strandvegenu viņai visi radījumi šķiet interesanti: tur vecais vīrs, kas uzmanigi manevrē starp krastmalas tauvām pie ūdens, kas klīst, tek, kārtojas par atvērtu, bezdibenigu marmorētas miglas ceļu ledū. Putni, nomelnējuši līdz metāla būtnēm, ienes vakara dilstošo svelmi dziļāk starp mājām, kas izceļas ar mirdzošiem dakstiņu jumtiem, kapara torņiem, skursteņiem, neona vārdiem un antenām, un tās arī aug savā tilpumā, šīs mājas, ar katru viņas soli tās spiež asfaltu aizvien spējāk uz sāniem tā, ka tas saliecas zem mirdzošajām mašīnām.
Ēku nišas un tumšie logi ar savu sarindoto tukšumu atspoguļo ķermeņus, kas atpūšas uz dīvāniem. Vairākums ir jauni un skaisti, un kopā, bet vismaz viens, kuram viņa paiet garām, ir netīrs, vientuļš un strauji mirstošs. Vējš zvirgzdos meklē pats sevi, iecērt nagus pats savā iznīcībā.