Viņa šogad varēja atļauties īsu atvaļinājumu. Tas nemaz neizveidojās tā, kā viņa bija cerējusi. Kaut kas svešs to pārņēma. (Vispār tas bija sagaidāms: viņa devās prom, lai izvairītos no tā “trauslo dvēseļu savienojuma”, kur viņa kādas stulbas sagadīšanās pēc bija iekļuvusi, bet jau lidostā saprata, ka katra tāda bēgšana ir slikts iemesls ceļojumam.) Tas, kas īstenībā visu pārņēma, bija pati vientulība, lielā nezināmā. Pārģērbusies par asinīm vai ēnu, vientulība vienmēr parāda uzmanību mūsu bažīgajām dvēselēm, kas dažreiz nespēj skatīties citā virzienā, bet ļauj skaidrai tumsai sevi apskaut. Iemesls vientulībai, kas atvaļinājuma braucienā nogūlās ap viņu, bija pāri darījums, kuram kaut ko padarīt bija jau par vēlu. Acumirklīgs iemesls bija arī nodevība, kam nebija nekāda sakara ar stikla cilvēku kompāniju: kad draudzene, ar kuru viņai būtu bijis jābrauc (roka mūziķe un teātrniece ar haotisku kalendāru), atteicās, tas izraisīja šoku, kuru viņa pati negribēja atzīt. Tikai tagad, dažas nedēļas vēlāk, viņa saprot, ka vientuļais Portugāles brauciens bijis krīzes stāvoklis. Kas notika tajā atvaļinājumā?
Viņa izkāpa no vilciena Lisabonā un sāka lasīt ceļa norādījumus, kad vakars strauji nāca viņai pretī pa peronu. Pa gabalu, kamēr viņa devās uz priekšu pa šoseju, viņa vēlāk varēja redzēt mazas uguntiņas kustamies mitrās nakts iekšienē. Jūra nebija tālu, viņa juta smaku, kas nāca no Atlantijas okeāna. Nebija sadzirdamas nekādas skaņas, izņemot cikādes un no kāda sānceļa pa mašīnai vai mopēdam, bet paši braucamie, izņemot to gaismas kūļus, palika neredzami aiz augstās kukurūzas. Aizdārdēja kāds smagais. Klajumā starp koka būru dēļiem iemirdzējās slapji cūku purni. Viņa sagrīļojās smirdošajā brāzmā.
Viņa mēģināja domāt par savām negatīvajām kartēm. “Daži cilvēki raksta dienasgrāmatu,” viņa sev sacīja. “Es taisu savas kartes vai plānus no vietām, kuras esmu atstājusi, vai vietām, kuras es bērnībā būtu gribējusi izmantot kā midzeņus vai atbalsta punktus, bet kur man nekad neļāva atrasties, kā, piemēram, zēnu divriteņu brīvdabas trase vai vecais sasprēgājušais tenisa laukums aiz izgāztuves šefa neglītās, vēlāk pamestās mājas, vai savādi neitrālais zālājs gar metro sliedēm starp Hegdalena un Bandhagena pieturu, kur mēs pēc atgriešanās no Berlīnes kādu laiciņu dzīvojām. Tas lauks tika uzskatīts man par lielu, bet es to vien gribēju, kā tajā pazust ar metro vilciena mierīgo klaboņu kā kompāniju zviedriski runājošā, bērnu balsīm piepildītā vējā.
Tāpat kā dienasgrāmatu raksts diferencē izteiksmes vēlmi un aizvirza sevis izmeklēšanu no taisnākā ceļa starp nolūku un pilnveidošanu (uz iekšējās skatuves arī nav iespējams griezties pie sevis bez tā, ka paša balss līdzīgi dvašai iegrimst spogulī un uzrāda ačgārnu seju), arī šīs savādās kartes no vietām, kur es vairs neesmu vai nekad neesmu bijusi, sākušas iegūt minitopogrāfisku fragmentu kopojuma raksturu. Tādā nozīmē šīs kartes ir šķembas no saplīsušas kristāla bumbiņas, kas kādreiz atvēra durvis uz citu pasauli! Tagad tā pasaule palikusi vienīgi negatīva formā.
Varbūt tas arī nozīmē to, ka dzīvajiem vairs nav palikušas paralēlas pasaules, doma, kas mani baida un tirda zīmēt aizvien vairāk karšu par vie-nigo doto zemi, iespējams, cerot kaut kur sastapt varena sliekšņa fosilu.” Bet - un viņa tumšajā atlantvējā pasmaidīja, to iedomājoties - nebūtība tomēr nav tas pats, kas it nekas, tāpat kā nebalts nenozīmē melns, bet visas citas krāsas, kas nav baltā (neskatoties uz to, ka baltā gaisma sevī ietver visu citu krāsu spektru).
Ja lasītāju garlaiko šīs varbūt pārāk savdabīgās domas, tad viņš vai viņa var just mierinājumu, ka tās deldēja arī Bērbeli. Viņa tās izgaiņāja. Bija pietiekami grūti būt tik tālu prom no arhīva, čībām un mūzikas, pamestai un izstumtai savas dzīves ārpusē starp naidīgi čaukstošu kukurūzu un šaušalīgi lieliem nakts lidotājiem, kas, izlidodami no vēja, ietriecās viņas acenēs. Viņa kātoja uz priekšu - no mugursomas sāpošiem pleciem.
Garām skrejošā doma par dienasgrāmatas rakstīšanu bija atmiņā atsaukusi mātes dienasgrāmatas. Bērbele tās bija atradusi pēc mātes nāves papīra maisiņā, bēniņos, un kādā lietainā nedēļas nogalē tās izlasījusi no sākuma līdz beigām. Toreiz viņa bija apakšīrniece kādai draudzenei Repslagargatanā, tiešos kaimiņos, starp citu, blakus vecajam labajam veselības sporta klubam (Frisksportarklubben), kas tagad vairs nav, bet no kura toreiz nodeldētajām bēniņu telpām viņa varēja sadzirdēt vājas svara bumbu skaņas un mierinošu rokmūzikas pulsu mērenā skaļumā. (Es labprāt gribu - arī kā atmiņu no Harija, kas dalīja šādu skatījumu - cildināt to vidi un kādu mirkli atcerēties laiku, kad sporta zāle, protams, bija vieta krutiem svarcelšanas veikumiem un visādām dullībām, bet bieži vien izveidoja jaukāku, labdabīgāku vīriešu pasauli nekā šodien, kad spēka sporta tempļi pilni ar hiperseksuāliem ste-roīdu monstriem, dižmanīgiem gangsteriem un pomomodeļiem ar akmens sejām.) Pirmo lietaino rītu kopš ilgāka laika Bērbele pavadīja, guļot uz dīvāna ar mātes dienasgrāmatām blakus, kaudzītē uz grīdas. Viņa tūlīt pamanīja, ka māte rakstīja savādāk nekā runāja: viņai bija vingra, eksakta un auksta valoda, grūti apvienojama ar to dvēselisko un apņēmigi pļāpīgo sievieti, kuru Bērbele uztvēra kā savu māti. Otrs novērojums dažas stundas vēlāk bija grūtāks: mātes naids plūda lasītājam pretī no katras lappuses. Bija acīmredzami, ka viņa jau agri vien redzējusi cauri savam vīram un tik tiešām viņu ienīdusi, bet bija nolēmusi nešķirties, varbūt Bērbeles un viņas brāļa dēļ. Daudzas lappuses bija par riebīgajiem strīdiem ar vīru, kā arī par bērnu ciešanām. Bērbele bija šokā, kad saprata, ka māte tik tiešām nožēlojusi, ka laidusi šos bērnus pasaulē un spiedusi tiem dzīvot tādas laulības ēnā. Kāpēc tu mūs neaizvedi projām, kāpēc tu nešķiries, viņa čukstēja un pēkšņi dzirdēja, cik spēcīgi lietus sitas pret skārda jumtu ainavu ārpus draudzenes dzivokļa. Toreiz, viņa sev vēlāk sacīja, es pirmo reizi dzirdēju vientulības lielo, senseno balsi.
Kad viņa vairs nejaudāja staigāt pa mazo saplaisājušo asfalta ceļu, viņa apstājās un pacēla īkšķi. Pati pirmā mašīna, kas parādījās, viņu uzņēma un veda pa serpentīna ceļu augšup uz ciematu, kur viņu gaidīja večiņa, kas viņai izīrēs savu māju. Tā neko neteica, bet pie katra ielas stūra pamāja, kamēr viņas bija galā. Tikusi iekšā un augšstāvā, Bērbele saprata, ka šajā mājā gadiem neviens nav dzīvojis.
Vienīgā istaba ar visplatākajiem grīdas dēļiem, kādus viņa jebkad bija redzējusi, melniem, caur terasi vērās pret ainavu, kur kvēloja gaismas maliņa: jūra dienas pēdējā atblāzmā. Večiņa paņēma īres maksu un viņu atstāja uz augsta, nopietna krēsla ar kājām pulekļu gubās un skatienu uz āru starp franču durvīm, pret balustrādes brūkošo cementu, kura plaisas, kā izrādījās, savā veidā slēpa puslīdz caurspīdīgas, vārgi klaigājošas salamandras.
(Andalūzija 1565. gads)
... Dakteris Velaskēzs bija juties noguris brāļa sabiedrībā pēc garas dienas bez jebkāda atelpas brīža. Klāra bija nozudusi, sieva ar kaimiņieni bija aizdevusies garā pastaigā līdz zemāk esošajiem sakņu dārziem, kurus jau apdraudēja sausums, un meitenes, kuras viņš izmeklēja, bija visādā ziņā nožēlojamas un pretīgas. Tad, ceļā uz stikla vīra Pepes klēti tieši aiz pilsētas mūra, dakterim bija ienācis prātā apciemot karantīnas alā otrpus tam pauguram, kur pēcpusdienas ēnā izšķiļas pieauguši dēmoni no dūmu grūdienus izdvesošām olām, tos, kas nesen ieradušies.
Uz šo alu ar cirtieniem un sitieniem, un hilebardu dūrieniem veda visus iebraucējus bez dignitātes vai veselības apliecības. Jo mēris atkal izpleta savas neredzamās rokas cauri gaisam, bet ala jau agrāk ir bijusi pilsētas glābiņš. Kad dakteris tuvojās šai vietai, kāda jauna sieviete piekliboja, vaicādama, vai viņš neesot redzējis viņas bērnu - četrgadīgu meitenīti zilā kleitā un koka tupelēs. Dakteris atkāpās pāris soļus. Sieviete bijusi alā kādu nedēļu kopā ar visvisādiem salašņām dažādās slimības vai vājprāta stadijās un caur šauro kazas kaula acu aizsarga spraugu viņa noteikti varēja viņu saredzēt vienīgi kā garu ēnu uz akmeņainās takas.