Viņš pagriezās pa pusei apkārt un raudzījās pāri kviešu laukiem un akmensbluķu joslām, kur mitinājās čūskas. Nē, viņš nebija redzējis mazu meitenīti, vai tad viņa nezinot, ka ala ir ļoti dziļa, ka tās iekšienē ir šauras pasāžas un stāvas nogāzes. Tur viņai vajadzētu meklēt, pie kalna saknēm ar eļļas lampu pirms nav par vēlu, stulbā sieviete! Viņš noplātīja rokas, un viņa sāniski atkāpās alas virzienā.
Tas tātad bija vakar, kad viņš beidzot bija apciemojis Pepes klēti un stūmies cauri bērnu baram. Slimnieks bija jauns vīrietis ar nenormāli lielu degunu kā savādu ādas knābi, no kura caurumiem līda cūkas sari. Un kas tev sakāms? Dakteris vaicāja...
Divas nedēļas Bērbele palika šajā mājā. Viņa nedevās izbraukumā uz jūru vai uz kādu atzīmētu vēsturisku vietu. Viņa pat neatvēra savu grāmatu somu. Vienīgais, ko viņa darīja, šad un tad aizlavījās uz mazu veikaliņu kāda šaura tirgus laukuma malā, lai nopirktu nepieciešamo un gatavotu visai vienkāršas maltītes uz sarūsējušās gazolīna plītiņas.
Telpās dienu stundas aizritēja savos dzirkstošos putekļu tērpos. Ārpusē mūžigie mopēdi un motocikli braukāja šurpu turpu, un vakaros viņa pa gabalu dzirdēja mūziku no kāda ciemata bāra. Viņa būtu varējusi turp aiziet, lai atrastu cilvēcisku sabiedrību, sarunas, sejas, varbūt pat piedzīvotu kādu dēku. Bet viņa palika mājā. Viss ap viņu bija nepazīstams, un pamazām viņa arī pati sev kļuva arvien vairāk nepazīstama.
Dzert ūdeni drīz vien kļuva par īstenu notikumu. Skaidro šķidrumu stikla cilindrā varēja novietot pie viena no logiem, tur tas darbojās kā palielināmais stikls - skatoties caur to, mirušas mušas izskatījās pēc citplanētiešu satiksmes līdzekļiem. Šķidrums, joprojām auksts, vēlāk sazarojās ķermeņa iekšienē, dzēriens izplatīja savu vēsuma žestu kā nodzisušu atmiņu tieši zem sirds. Domās viņa sastādīja sarakstu ar draugiem, kurus viņa nekad vairs nesatiks; sarakstu, kas istenībā - to viņa saprot tagad, staigādama tālāk garām Bersēlija parkam, Kungstrēdgordena parkam, operai, valdības ēkai un Stokholmas pilsētas pašvaldības ēkai un atrazdamās Normēlars-tranda krastmalā - bija kodētas atvadas no pašas jaunības, laika, kad tādām galējām domām varēja būt atbrīvojošs spēks.
Kas ir mīlestība? Aginkorta zaldāta balsī bija vaicājis kāds bagāts, jauns franču bestsellera autors. Viņa atceras viņu vienaldzīgi tērzējam kādā vēsturiskā grāmatu tirgū, grandiozā dzīvoklī ar skatu uz Luksemburgas dārzu, viņa tur bija izdevniecības viešņa, vakars, sniegs, un kokteiļvakara viesu sanoņa viņai sekoja lidz pat miegam kā viena vienīga vārga, nožēlas pilna balss. Kad viņa vēlāk sāka tulkot tekstu zviedriski, zaldāta balss atmodināja mīlestības sajūtu. No kurienes tā nāca? Varbūt pasaule savā dziļumā ir tukša, tas ir nojaušams un to iespējams kartografēt, bet neiespējami uztvert dvēseliski. Tādā gadījumā mūs glābt var vienīgi mīlestība. Bet erotiskai mīlai, viņa domā, klaiņodama gar vasaras nakts bālajiem ūdeņiem, tagad būs jābēg no savas sejas tukšuma bez manis. No savas sejas tukšuma? Šo frāzi bija rakstījis kāds pēc meža izbraukuma Hudinges apkaimē pazudis zviedru
dzejnieks, kura gramatas viņa vienmer pirka. (Dzejolim nosaukums Aske-5/5, un tas ir da|a no diptiha, kura otra daļa saucas Ekstasis):
Acumirklis nav laiku savācoša lēca, nekāda labestības sirds, kas līdzenumā ir, kur attēli virpu|o, kad ikonas sen noskrāpētas tukšas.
Laikam, kas gāž kā lietus vai krūtis cilā, ir melna mugura, un no plašumiem, kur atmiņa un cerības dziest, pūš antikrāsa.
Tu, kas neesi ne tu, ne es, ne
mēs bez vārda, izturēsi,
kad daudzus gadus mīlestība
gar plānām takam bēgs no savas sejas tukšuma.
Izturi, kaut neviens tur nenāk un nekādas beigas nav redzamas kā pļava, kur tu pazīsti un piedod sev, ka esi.
Tik bezgaumīga ir žēlastība, ka to nevar nopelnīt un tā laimi nedāvā nevienam: ieej skaidrības pilnā ugunī.
Tu jau esi savu slāpju ārpusē.
Kad tu stāsti savu dzīvi, tavā mute burbuļo avots, no kura nedzert.
Portugāles brauciens bija atvadu dienas, tās dienas, kad beidzu iekarot dzivi un sāku mācīties garo atvadu mākslu, “avotam, no kura nedzert” burbuļojot mutē. Mēs nenākam pasaulē, lai uzvarētu un kļūtu par zināmiem vārdiem. Mēs nenākam šeit, lai mums kaut kas piederētu un lai sevi parādītu. Mēs nākam šeit, lai būtu kāds izejas punkts tad, kad pazudīsim. Varbūt šās zināšanas apspiešana ir tas, kas rada stikla cilvēku sabiedrības! Šī doma, viņa tagad sev saka, man jāpārbauda uz sava stikla vīra. Ar maigumu un ilgu vēsmu viņa domā par to, cik uzjautrinošs un pēc lieluma piemērots viņai ir šis vīrs, kas tagad guļ viņas gultā.
Fakts ir tāds, ka pēc Portugāles brauciena Bērbele vairs nav pati. Viņa nepārtrauc attiecības ar draugiem, viņa palikusi uzticīga savām ikdienas rutīnām. Bet cita viņa ir tādēļ, ka lietas un telpas ap viņu mainījušas nozīmi. Viņa tagad ir ceļiniece, viešņa, svešiniece, kas sākusi atcerēties, kā ir raudzīties uz pasauli kā bērnam.
Un kā tad tas bija, raudzīties uz pasauli? Bet bērns taču neraugās uz pasauli? Tā taču ir pasaule, kas raugās uz sevi ar bērna sfēriski skaidro dvēseli, jo bez bērniem pasaule būtu akla, akla masa, riebīgs, caur izplatījumu traucošs fosilā laika vraks. Tagad pasaule redz pagalmu ar ieliektām fasādēm, kas pārliektas krāsās mudžošai galvai. Roka kustas pāri papīram, karte veidojas, logā, kur koku ēnas krītot nekrīt, tur, kur caurspīdīgās ēnas nāk un nāk, bet gaida un gaida. Pasaule, tās mēmums un plašums, tās neizdibināmā atvērtība: kāpnes, sveši logi, nepazīstamas balsis, kāds vecs klabošs divritenis, kas novietots pagalmā un tur paliek stāvot visu ziemu, pamests, piesalis. Kopš aprīļa tam ir piloši ledus spieķi, auksti, skaidri un ķēde ir oranža no rūsas. Klusa struktūra, ar plakanām, sasprēgājušām riepām, uztūcis sēdeklis, liels priekšējais lukturis ar traipainu hromu. Kluss braucamais. Bet, ja pieskaras ķēdei, lai redzētu, vai rūsa būs krāsa arī uz pirksta, uz balkona parādās īpašnieks kliedzot - nost no mana riteņa, stulbais sīkais! Visu ziemu viņš šo brīdi gaidījis. Tagad viņš tur stāv, uz sava balkona, bāls kā līķis, basām kājām un izbadējies, ar rītamēteli piesalušu pie gūžām un padusēm, no mutes kūp dvaša, nost, nost. Dienas un gadi.
Viņai patika zīmēt, vēlāk rakstīt, dzejot, dziedāt. Ēna dažreiz nāca no mugurpuses un lēnā, sagrozītā balss: ko tu te sēdi, ej ārā spēlēties, saliec lelles rindā, pienu ledusskapī, novelc kurpes, ej pačurāt, notīri spoguli, aizver durvis, nesmaidi tik stulbi, iepriecini mammu, nē, nu tu esi pretiga, sakārto zīmuļus, izlej ūdeni, uzklāj gultu, nezimē tur, nē, tā nedrīkst zīmēt, kāpēc tu tā zīmē, kas tev to iemācījis, tā nedrīkst teikt, kāpēc tu neatbildi, uzvelc džemperi, saloki, ieliec, noliec netīrā veļā, te jāiztīra, izņem putekļu sūcēju, jā, tu jaudā gan, izvelc visu vadu, izdzer pienu... Gadi viņa seju padarīja bālāku, plānāku, beigās tik bārdas rugājs kā skaidrība punktains mēris, tad arī tas pazuda. Palika vienīgi tā ēna, kas nāk no vēl lielākas, joprojām caurspīdīgas tumsas, kur pat miegs guļ, beidzot tas tur tiek pie atpūtas, tai nomodā, kas ir aiz uzmošanās, tā ir atvērta kā tumsa mūsu kaulu iekšienē, kur zvaigznes virpuļo, kur Zirga galvas miglāja neizprotamie jātnieki planē cauri kosmosam, pasaulē, bērna galvā, ap kuru logs un pagalms saliecas, saturas kopā, pirms viss tiks saplosīts un vējš izraus dvēseli no mājām, un nebūs vairs māju, un nebūs pasaules, kuru vērot, tikai telpa iekš telpas, iekš telpas, kur tu vajāji, bēguļoji, meklējies tālāk un dziļāk lejup, zem pilsētas, iekšā, garām apraktām antiformām, dobumiem, pārcirstām caurulēm, jucekļiem un nāvīgi klusiem, aizdambētiem zvirgzdu nogruvumiem, bet-jo tālāk iekšā, jo tālāk lejā tu tiec, jo tālāk laukā tu esi, jo tālāk prom no telpas, kur dzima krāsas, jo vairāk vinds.