Kāds, viņa atminas, ir teicis, ka 20. gadsimta dienasgrāmatu rakstītāji nekad nerakstīja, lai uzzinātu, kas viņi ir (bezjēdzīgs projekts, kuru psihoanalīze jau grasījās pārņemt un kurā tā vēlāk aizgāja bojā). Nē, viņi rakstīja, lai liecinātu. Un viņi neliecināja par tiem, kas viņi ir, bet par tiem, kuros viņi patlaban pārtop: Viņi vienkārši lika apkārt esošām katastrofām iezīmēties caur viņu pašu aizvien vairāk izstieptām dvēselēm. Viņi - Gombrovičs,
Kafka, Pavēse, Pesoa, Vulfa, Klemperers, Ribeiro - mums nepiedāvā nekādas patiesības parādīšanos, bet vēsu mutācijas procesa reģistrēšanu, kad jaunas izdzīvošanas stratēģijas jāizmēģina pasaulē, kas pēkšņi izsprāgst no vecās pasaules šķembām un tagad guļ te visur mums apkārt. Tā ir pilna atkritumiem un vējaina, gluda un nopulēta, vairākkārt kondicionēta un mediju nomedīta, agrāk arī bija mediji, bet šī pasaule, dēvēta daudzveidība (jaunais vārds, kas noslēpj valdnieku nievājošo nostāju iepretim masai), tagad tik tiešām izveido vienīgo pasauli, bez paralēlēm, vai blakus kabinetiem, pat ne balkoniem vai pakaļdurvīm, jo viss ir atlocīts no viena un tā paša telpiskā pamata, viss vijas vienā un tajā pašā ķermenī, iekšpuse, ārpuse, iekšpuse, ārpuse, stūris, kāpnes, nogāze, slidkalniņš, rampa, caurule, lūka, režģi, perons, tunelis, viļņlauzis, balustrāde, kravas platforma, trotuārs, jumta terase, perons, niša, sprauga, plaisa, laiks...
Te uzreiz man ienāk prātā, ka Bērbeles atvaļinājuma brauciens viņu aizveda uz Fernando Pesoa zemi. Kaut tagad jau par vēlu to pievienot manam stikla cilvēku pētījumam - kā jau minēju, tiklīdz pieduros, datori uzkaras - tāpēc varētu būt vērts tepat pieminēt kādu hipotēzi. Vai Bērbele cieta no heteronīma Bernardo Soaresa “mal de viver" (dzīvošanas kaites), kad viņa sabojāja savu atvaļinājumu, izvēlēdamās tukšās vecās mājas klusumu nevis bāru jautro kņadu, vakara koncertus un patīkamas pēcpusdienas stundas pludmalē kilometru tālāk? Doma, ka Pesoa bijis stikla cilvēks, man tagad šķiet diezgan ticama, kaut nevarētu teikt, ka polimmija (daudzvārdība), vēsturiski raugoties, piederētu pie stikla cilvēciskuma visuzticamākajiem identifikatoriem. Varbūt tad, kad mans pētījums reiz tiks publicēts (izdevniecībā Ariadne, ja tāda vēl pastāvēs tad, kad šīs rindas tiks lasītas), kāds no šo rindiņu lasītājiem varēs iepriekš minēto ievietot kādā vērē.
Redzēt pasauli kā bērns. Ar spēku, kas viņai gandrīz aizsit elpu, Bērbele atceras cilvēku, kura vairs nav, kādu, ko viņa tiešām mīlēja, bet kas pazuda. Viņas brālis. Viņš nav miris, tikai pārvērties kādā citā, arī viņš.
Viņa iekāpj autobusā. Divas padsmitgailnieces, kas sēž dažus solus viņai priekšā, runājas, acīm redzami gribēdamas, lai visi viņas dzirdētu. Autobusā ir arī vientuļa večiņa ar smirdīgu, plastmasā ievīstītu paunu klēpī un daži labi ģērbti aziātiski tūristi, kas, šķiet, izbauda brīvās vietas autobusā un ar lielu ziņkāri seko garām slīdošiem pilsētas skatiem.
Šoferis brauc mierīgi, izsaukdams visas pieturas labskanīgā balsi. Bērbele ļauj braucamā nelielajām vibrācijām sevi ieaijāt. Viņa jūt savu skatienu skrienam pāri mājām. Viņa domā: tētis visu mūžu valkāja kāda nepazīstamā seju, un es to neredzēju. Bērns vienmēr raugās uz vecākiem ka uz pazīstamiem. Atpazistamībā slēpjas aklums, kurā savukārt slēpjas pasaule. Laikam tēvs kaut ko tādu nojauta. Varbūt tāpēc viņš nekad mums nerādīja savas jaunības fotoattēlus. Ģimenes vēsture albumos sākas ar tēva un mātes kāzām. Pēc tam viņi mīlīgi smaida pretī mums - bēbīšiem. Bet savā milestībā vecāki slēpj to, ka nelabprāt vēlas, lai bērniem būtu pieejama tā pasaule, kur viņu māte un tēvs ir anonīmi svešinieki. Tomēr tieši par to pasauli vajadzētu runāt visai audzināšanai: kā tikt galā pasaulē, kurā māte un tēvs varētu būt kas cits.
Viņa atceras izbraucienu ar mašīnu, kad viņa nojauta, kādu viņas tēti varētu ieraudzīt tie, kas neko par viņu nezina. Sena atmiņa: viņa sēž mašīnas pakaļējā sēdeklī un šķērsām no aizmugures redz tēva pazīstamo zoda līniju, kamēr viņš ved viņu un viņas brāli uz četrdesmit kilometru garo ezeru, kur sāksies viņu kanoe brauciens pa vienu no Rietumzviedrijas lielajām ūdens sistēmām. Grants ceļš ir likumains un bedrains, un dažreiz viņi sastop kravas mašīnas ar baļķiem, kas brauc ātri un ar riteņiem bīstami tuvu ne pārāk stabilai ceļmalai. Bērbelei ir desmit gadu, un viņa joprojām ir miegaina pēc agrās (ir taču vasaras brīvlaiks) celšanās. Tēvs visu ir sapakojis jau iepriekšējā vakarā: viņi dabūjuši katrs savu mugursomu ar sauso ēdamo, lietus drēbēm, gazolīna plītiņām un visu citu, kas būs vajadzīgs triju dienu smaiļošanai, jo māte apciemos draudzeni Stokholmā un ies uz teātri, kamēr tēvs brauks uz kursiem Skonē, ļoti svarīgiem tālākizglītības kursiem ar lektoriem no ārzemēm, tie ir kursi par nākotni, viņš saka.
Kanoe ir piesieta pie mazās mašīnas jumta, pie loga augšmalas viņa redz gabaliņu no braucamā andra. Viņa ir miegaina, un galva liekas neskaidra, nezin, vai viņa vispār šai karstumā grib doties ezeros un stundām smaiļot. Bet priekšlikums netika izteikts kā priekšlikums, tas bija tēva rīkojums, un neviens negribēja viņu “apbēdināt” (tas ir - saniknot). Viņi izmēģinājuši peldvestes, īpašas vieglas kanoe vestes, kas netraucē brīvi kustēties. Viņa vēro savu lielo brāli, kas ari snauduļo ar vaigu pie sāna loga. Viņš ir četrus gadus vecāks un joprojām viņas lielā priekšzīme un labākais draugs.
Pērnajā rudenī tajā apkārtnē, caur kuru viņa tagad brauc, plosījās ugunsgrēks. Uguns siena piecu sešu metru augstumā strauji izplatījās un padziļinājās, strauji izpletusies rēcošu liesmu fronte vēza gaisā versmi, kas sagrīļojās un salocījās kā milzīga folija, lejā esošās apkārtnes sētas un lauki, puslīdz caurspīdīgi, cēlās un grima. Ugunsdzēsēji nevarēja nekā vai tikpat nekā padarīt, jo tad vēl nebija attīstītas tehnikas ugunsgrēku apkarošanai no gaisa. Bet no rietumiem, gar spodrām nodeldētām kalnu mugurām starp augšzemes bijušajiem, tagad purvainajiem fjordiem, klejoja gausi, blīvi lieti, kas dienām appludināja silus. Pēcāk visur kūpēja un garoja, it kā uz zemes iekšieni būtu atvērušās spraugas nosvilušajā zemē. Izskatās, domā Bērbele, it kā milzīga ēna būtu piedegusi visai ainavai. Bet ne uz visiem laikiem.
Atsevišķi melni, apdeguši koki vēl palikuši stāvam cirsmu ceļu dubļu jūrā ar pusmetru dziļām mašīnu pēdām, kur jau sadīguši pusmetru gari brikšņi. Krauklis, kas paceļas gaisā no klints bluķa, kas ir tik liels, ka tur mitinās mazas eglītes ar gaiši zaļiem pirkstiem, liek Bērbelei mosties un priecāties. Šis ir gaišs dzīves posms, kur uzticība un piedzīvojums ir vienas un tās pašas realitātes divas puses. Bet tas nenozīmē, ka Bērbele un viņas brālis nemaz nepazītu bailes. Ir daudz kas neizskaidrojams, varbūt nepanesams, un daudzu cilvēku likteņi līdzinās neizprotamam sodam.