Piemēram, zāģētavas ārpusē tieši aiz mežmalas viņi uz mirkli redz garu vīru ar neizteiksmīgu seju nenosakāmā vecumā. Viņš stāv jāteniski pāri savam augstajam, vecajam, melnajam divritenim ar nemitīgi skanošu radio zilā brezenta somā ar baltiem rokturiem, skolas soma, uz kuras vecāki uzdrukājuši viņa vārdu un dzīvesvietu. Reti kad var redzēt viņu kustamies, braucam ar riteni vai staigājam. Viņš vienmēr rādās nekustīgs, it kā tikai pārvietotos citu izklaidības aizsegā - piemēram, svētdienās mazas baznīcēnu grupas maliņā vai blakus gaļas bodes sasprēgājušām betona trepēm, kur apkaimes bērni parasti sēž un ēd oblātu mīklas kosmosa kuģus, pildītus ar salmiaka garšas putojošu pulveri. Bet parasti viņš uzturas zāģētavas tuvumā, dažreiz iekšpusē starp dēļu kaudzēm, kur viņa seja atrodas ēnā un garais augums, ja viņu vispār pamana, šķiet vēl tievāks nekā parasti, izkāmējis no apkārt esošās masas, sastindzis no apkārtnes drudžainās aktivitātes: dēļu augošiem apgriezieniem, zāģu skaidu kalniem, mūžīgi ar ūdeni salaistītām kaudzēm ar tūkstošiem baļķu un mašīnām ar smagām kravām vai tukšiem šūpojošos ķēžu ķekariem, kuru dīzelis sajaucas ar koku mizas smaku, sveķu smaržu un nule pārzāģēto virsmu noslēpumainiem terpentīna aromātiem. Bērbelē iekšā saistās garā vīra seja un lielā, apaļā zāģa ļaunās skaņas, kas dzirdamas kilometriem tālu.
Garajam varētu būt ap divdesmit, viņa vecāki ir veci un sagrauti. Viņi netiek ar viņu galā un ļauj viņam klīst apkārt pa apkaimi, ēst vienalga kur, ja kāds žēlīgs cilvēks viņam padod sviestmaizi. Tad viņš laimīgi smaida, kamēr šmakstina un sparīgi koš|ā ar saviem dīvaini mazajiem zobiem. Pienākot viņam tuvāk, var sadzirdēt radio mūziku no somas un just viņa atkritumu, urīna un dažreiz saldena puvuma smaku.
Pirms pāris vasarām bērni viņu atrada guļam kādā grāvī joprojām ar divriteni starp kājām. Zemes bišu pamatīgi sakosts un asiņainu galvu viņš tur gulēja piespiedies pie riteņa, dungodams ar gārdzošiem māvieniem. Pēc laiciņa ieradās ātrā palīdzība, un kādas nedēļas viņš nekur nebija redzams.
Bet kādu dienu viņš atkal stāvēja kapsētas malā blakus augstam, saulē mirdzošam melna granīta akmenim. Viņam bija jaunas drēbes, džinsu jaka un naģene ar uzrakstu The Monkees uzlocītā naga apakšpusē.
Viņš tad redzēja baznīcas apmeklētājus, dažus tumšos, citus raibos tērpos, plūstam laukā no baltās tempļa celtnes ar zāģu skaidu jumtu. Bērbele atminas, ka šis vīrs labprāt sacījis: “Skaidas jums ir iekšpusē, skaidas!” vai “Jūsu dvēseļu iekšpusē ir balta līme, balta līme.” Varbūt viņš tik tiešām redzēja, ka visi ir pilni ar zāģu skaidām: skolotājs, no kura mutes kaktiņa tecēja zāģu skaidas, kaut visi domāja, ka tā ir šņaucamā tabaka: vasarnieki, kurus varēja uzlaist gaisā skaidu eksplozijā, pieliekot špicku pie viņu pakaļām, kad tie sēdēja mazmājiņā; jaunais mācītājs ar vientuļiem pleciem un zāģu skaidu pilniem matiem - bet varbūt ne ap savu sarkano muti ar lielām pūlēm savāktā sieviete puķainā kleitā (gaļas bodnieka sieva), par kuru teica, ka viņai aizklaiņojot pāri pļavām ar jebkuru, kas to vēlas, izņemot plānprātīgo, jo viņa dvēsele kropla un viņš smird. Un varbūt viņš redzēja mūs - bērnus, domā Bērbele, it kā caur krītošu zāģu skaidu priekškaru. Viņa uztverē mēs bijām mazas, ar dzidrām balsīm apbruņotas ēnas, un ar neskartā saprāta skatienu šīs ēnas lika viņam aizgriezt seju, tiklīdz virzījās uz viņa pusi.
Kanoe brauciena dienā valdīja karstums, un atkal šajā piemeklētajā zemes daļā veidojās ugunsgrēka risks. Kamēr vēl putekļu čūska guļ gaisā pāri grants ceļam aiz zāģa, viņš, kas tiek dēvēts par nespējnieku, metas ritenim virsū un sāk, vispirms grīļodamies, tad arvien drošāk, sekot mašīnai ar kanoe laivu uz jumta. Kamēr viņš minas pa pirmo garo pakalnu augšup pāri degumam, viņa sejas izteiksme svārstās starp rūpēm, sāpēm un svētlaimi. Nav iespējams uzzināt, kas notiek viņa galvā, bet var minēt, ka viņš pazinis brāli un māsu mašīnas pakaļējā sēdeklī un grib viņiem kaut ko pavēstīt. Zem mainīgās izteiksmes paliek bažas viņa sejā, varbūt tās attiecas uz šiem bērniem, no kuriem vecākajam ir tikai četrpadsmit, vecums, ko tolaik vēl pieskaitīja pie bērnības.
Pēcāk rits ir brivs no ziedputekšņiem un bez vēja uz garā ezera, kad tēvs, pietupies, ielaiž kanoe laiviņu ūdeni pie laipas. Bērbele un viņas brālis noliek mugursomas vidū un uzmanīgi iekāpj, kamēr tēvs tur laivas malu. Tad viņu pārņem bažas, un viņš pagriež galvu pret ceļu, kur starp zaļumiem pavīd viņu mašīna: mēs esam aizmirsuši airus. Bet nē, bērni smejas, tie taču guļ tev blakus uz laipas. Tad tēvs saviebjas par savām bažām, sapīkums viņa sejā Bērbeli un brāli nedaudz nomāc, jo viņi nojauš, ka sapīkuma īstenais iemesls viņiem nav zināms un grimase tādēļ kļūst par zīmi tēva vientulībai. Bet tikai uz mirkli, tad tāpat kā tumšums viņa sejā tas ir zudis.
Airiem ir mahagonija inkrustācijas un rokturi, un emblēma ar devīzi latīņu valodā, kuru neviens nav mēģinājis atšifrēt. Tad tēvs viņus aizstumj pa spodro virsmu. Viņi sāk lēnām irties uz pirmajām salām, kas, kā šķiet, planē kadu metru pāri ūdenim dažus kilometrus tālāk.
Tu, Bērbele, kurš tev teica, ka bērns galvenokārt ir pieaugušais, kas tieši tagad piedzīvo savu bērnību, un pieaugušais galvenokārt ir bērns, kas paguvis pieaugti Maigums, kuru tāda doma var piešķirt novērojumam, tagad man ir slēpts. Es nevaru redzēt to meiteni, kas biji tu tajās vasaras dienās. Jo es redzu vientuļu sievieti autobusā atvaļinājuma laika izretinātā Stokholmā dažus gadus pēc gadsimtu mijas. Es redzu izvelvētu pieri, īsu, taisnu degunu un mieru, bet arī bēdas turpat tuvumā pār skaistajiem vaibstiem. Ka lielas gaismas loksnes, nemitīgi atvērtas pret zaudētām telpām, tādas nojaušu tavas atmiņas. Šajā stāstā tās kļūst par caurspīdīgām ainavām, par to, kā tas ir - joprojām būt mirstīgam, un vēl priekšā ir viss zūdošais, kuru es arī pavisam nesen saucu par dzīvi. Kā es tagad ilgojos sēdēt tev blakus un redzēt pilsētu, un dzirdēt tevi stāstām par tavu bērnību! Bet tajā vakarā, kad tu klejoji pa pilsētu, es izgulēju dzērumu, un droši vien labi, ka tā, jo ar savu klātbūtni būtu apturējis tavas atmiņas.
Bērns Bērbele mēģina turēt airi mierā tajā pašā punktā ūdenī un maigi pavilkt kanoe garām tam punktam, nesaceļot šļakatas. Tas rada īpašu baudu, maigu, mierinošu vienkāršību, kas šķiet tikpat liela kā viss ezers. Tēvs jau ir maziņš uz laipas. Viņš tur stāv ar paceltu roku, bet vairs nevar redzēt, vai viņš smaida, vai viņa paskats ir nopietns. Uz laivas malas mirkli nolaižas spāre ar zili zaļu galvu un zeltītu asti. Ar metālisku sanēšanu tā laižas pāri ūdens spoguļa varenajai mākoņu ainavai un debeszilajām aizām.
Uz vairākumu no šīs ietilpīgās ezeru sistēmas līčiem, izņemot tos, kuru turpinājums ir purvāji vai cita veida dumbrāji, ved takas vai braucamie ceļi. Dažas no šīm pasāžām pasargātas no aizaugšanas, pateicoties meža zvēriem, kas regulāri nāk pie ūdens padzerties, citas - cilvēcīgiem radījumiem. Kad taka izveidojusies - īsts skuju paklājs bez dzīviem augiem -, nevajag pārāk daudz klejotāju gadā, lai iznīcinātu trauslos asniņus, kas tomēr uzdīgst, un tādā veidā taka paliek redzama. Bet katra taka liecina, ka tieši šis maršruts pirms desmit vai desmit tūkstošiem gadu, bijis pietiekami intensīvi izmantots, salauzti pat spēcīgākie augi. Par to visu stāsta Bērbeles dabzinīgais brālis.