Ja raugās uz ezeru iedomātā šķērsgriezumā, mulsina tā dziļums: vairākas jūdzes garš, līkumains ķīlis jeb satumsušu ūdeņu asmens, pa kura gludo, bet pret asmens platumu (dziļumu) pārsteidzoši šauro muguru, bērni iras uz priekšu. Viņi tātad kā divkāršā līdzsvara numurā slīd caur ainavu, kas daļēji slēpj savas monumentālās dimensijas, kā tas bieži notiek ar senām jūru un krastu vietām, kur ģeoloģisko drāmu slēpj zemes pacelšanās rezultātā atdalīti ūdens rezervuāri. No otras puses šī ir ainava, kas nekļūdīgi izraisa pavisam cita veida izbrīnu: reizi no reizes tā atveras pret telpām sevis pašas iekšienē, kur parādās pavisam cits, negaidīts ainavu tips.
Pēc pāris stundu iršanās ir laiks atvērt kanoe ratiņus un veikt dažus kilometrus garu braucienu pa zemi pāri gandrīz desmit kilometru garā raga visšaurākajai vietai. Egļu aptumšota taka aiziet līkumā, kas tajā pašā laikā ir lēzena nogāze ar puķēm visvisādās krāsās, starp kurām dejo mazi zili un rūsgani tauriņi, spīdigi lidojoši kukaiņi, visvisādi rāpojoši vaguliši kopā ar pēdējām rasas lāsēm apgaismo biezo zāli no iekšienes, it kā pļava būtu milzīga zvaigžņu lente, izmesta pāri gaismā neredzamam bezdibenim. Pļava turpinās kalnā ledus zaļa auzu lauka formā, tā galā mirdz balta muiža. Bērni noliek savu kanoe zem kādas egles un dodas gar auzu lauku uz muižu. Virs viņu galvām paceļas vairāk nekā simtgadiga celtne ar koka kolonnām, kuru krāsa nolupusi, un augstiem, šauriem logiem. Brālis pieiet tuvāk un palūr iekšā, pamāj māsai. Dziļa zāle pilna ar baltiem tēliem: mēbelēm zem putekļu palagiem. Tagad pūš vairāk no ūdens plašumiem, un čīkstošs tonis ceļas no auzu lauka, kur gaiss vijas uz priekšu kā caurspīdīgs pūķis.
Viņi apiet mājai apkārt līdz aizaugušam zālājam, kas beidzas pie balta, dakstiņiem kronēta mūra. Grants ceļā aug gaiļbiksīšu kušķi. Resns, divdesmit centimetru garš simtkājis pēkšņi tek pāri Bērbeles kurpei un projām zālē. Riebīgais kustonis kustas tik ātri, ka bailes tam nepagūst pielipt, bet paliek bezdarbīgi karājoties Bērbelē iekšā, paslēptas aiz atvieglojuma, kas vienmēr zina, kā sevi parādīt. Viņa klausās pēc putnu skaņām, bet aiz celtnes valda dziļš miers, tikpat kā klusums, ja nebūtu attālās šalkoņas kastaņas kronī un viņas pašas sirds kustības. Bailes ir palikušas. Jāatceras, cik viņi jauni, cik agri bijuši spiesti celties, kādā tvērienā tēvs ar savām omām tos parasti turēja. Tagad viņi pirmo reizi mūžā ir vieni, viens ar otru vairākas dienas svešā vidē.
Un uzreiz Bērbelei sajūta, it kā tā savu brāli nemaz nepazītu. Varbūt viņi abi tagad, kad ilgu laiku pārrunātā laivas ekspedīcija beidzot iesākta, sākuši saprast, ka būs spiesti raudzīties viens otrā veidā, kādā ģimene nekad nebūtu ļāvusi. Brālis stāv pie ūdensmucas ar sarūsējušu grābekli rokā. Bērbele pieiet pie viņa un pieskaras plecam, viņš salecas ar strauji zūdošu, bet tomēr nepārprotamu riebuma izteiksmi sejā. Bērbeles viena puse ir silta no mīlestības, otra auksta no vientulības, un klusēdami viņi iet atpakaļ tos piecsimt metrus lidz grants ceļam un laivai, kas pustumsā zem egļu zariem izskatās kā svešs priekšmets, lieta, no kuras jāvairās, kliedzoši oranža, kaula kāts no milzīga kukaiņa. Tiklīdz viņi sāk irties, garenā auzu lauka gaismas atvērums un skuju sienas suligums viņiem izslīd no redzesloka, un ainava atkal ir mežonīga un mezglaina, pūkaina un nikna, ar mazām līkām priedēm, blīviem egļu mūriem un lielu klints bluķu nogruvumiem. Viņu pirmās pēcpusdienas beigās pērkona mākoņi sākuši vākties pie apvāršņa, un viņi pārmijuši dažus vārdus par attālo rūkoņu. Bet nekāds lietus vēl nav tuvojies, un saule vēl ir tikpat svelmaina.
Šīs atmiņas par kanoe laivas braucienu sen atpakaļ Bērbelei nav nākušas no nekā. Nupat pie Sankteriksplana laukuma autobusā iekāpa viņas brālis. Viņš apsēdās dažus solus pirms viņas, nemanot vai nepazīstot (jeb negribot pazīt) savu mazo māsu. Kamēr jaunais autobuss izcili gludi uzņem ātrumu, viņa apdomā brāļa sakumpušo tēlu dārgajā vasaras mētelī, viņa pliko pauri un dzeltena metāla aceņu rāmjus. Bija laiks, kad viņi satikās, arī pēc tam, kad brālis bija izvācies no mājām pēc strīda, kurā māte bija gandrīz nogalinājusi tēvu ar urbjmašīnu. Bet tas tikšanās posms bija īss, jo Bērbeles brālis mainījās.
Kanoe izbrauciena laikā viņa vēl nav sākusi apšaubīt lielā brāļa varu un spējas. Tas notiek vairāk nekā gadu desmitu vēlāk, viņš jau kādu laiku studējis Stokholmas ekonomikas augstskolā, kad viņai rodas iemesls pārvērtēt savu priekšstatu par viņu. Tieši kad viņa saprot, ka viņš ir gļēvulis? Drosme, tāpat kā inteliģence, var sevi manifestēt daudzos dažādos veidos. Bet gļēvumam ir tikai viena seja, un to nekad nevar noslēpt. Varbūt viņa saprot, ka brālis ir gļēvs, tajā lietainajā vakarā, ceļā no viena bāriņa uz otru, Sergelgangenā, kad kāds narkomāns sāk apstrādāt meiteni ar sitieniem un spērieniem. Bērbele - fiziski drosmīga, kā jau daudzas maza auguma sievietes, - pieskrien, lai viņus izšķirtu, bet brālis viņu negaidīti spēcīgi sagrābj un šņāc, ka nav nekādas jēgas, lai tie plosa viens otru, tādiem bez cimdiem vispār nevajagot skarties klāt, un tam čalim droši vien esot nazis, saindēts nazis vai šļirce, kuru ietrieks vēderā vai acī, ja mēģināsi ko darīt: tu taču negribi mirt, vai ne, ko? Neskatoties uz to, ka mazais skatītāju pulciņš ir tikpat, varētu teikt, dedzīgi pasīvs kā Bērbeles brālis, viņai paliek slikti no kauna, ejot garām vardarbībai, un viņa redz kārnās, netīrās sievietes vaigu piespiestu pie Sergelgongena ejas plāksnēm, kamēr viņas brālis savādi spalgā balsi attīsta kaut kādu sabiedrisku analīzi par “elitāro” aprindu tiesībām uz sacelšanos.
Tajā rudenī Bērbele sāka iedomāties trešo, neredzamo brāli: iztrūkstošs, bet kā tāds jo uzstājīgāks viņu tikšanos novērotājs. Kas viņš īstenībā bija, šis trešais, neredzamais brālis? Viņš, kuram nebija lemts piedzimt vai viņš, kas vienmēr ir, tieši tādēļ, ka nepastāv veidā, kādā cilvēki to dara.
Kāds vīrs ar atklātu izteiksmi iekāpj autobusā un apsēžas blakus Bērbeles brālim. Jaunais pasažieris nemitigi kustina kādu ķermeņa daļu, pagroza galvu uz āru vai uz autobusa iekšieni, pieliek roku zodam, aizskar matus. Vai nu viņš ir piedzēries, vai narkotiku ietekmē, viņa domā, bet tomēr tā neliekas, tad nezināmais vēršas pie viņas brāļa (kurš nepiekāpīgi turpina skatīties taisni uz priekšu) un sāk stāstīt: “Es nezinu,” viņš saka, “tu mani nepazīsti, tev droši vien liekas, ka uzbāžos, bet man tas kaut kā nebūt jādabū laukā, es nevaru paturēt šo prieku sevī, un manai sievai vajadzīga pauze: ja es mācētu rakstīt, es uzrakstītu tādu kulturņiku sleju vai kaut ko par šo vareno, brīnumaino prieku, es nezinu, kur to likt, un es nezinu, kur griezties, man jārunā par to, kas pie manis nācis no augšas maza bērna tēlā - rokas vicinādams un ar neizdibināmu izbrīnu mazajā, senzināmajā, apaļajā, veselīgajā sejiņā; tas vienkārši ieradās, kamēr es stāvēju pagalmā, biju pieslēdzis savu divriteni, kad tas nokrita no balkona trīs stāvus augstāk, es tieši biju raudzījies augšup, lai uzzinātu, vai mākoņi pašķirsies, un redzēju, ka mazulis uzrāpies uz balkona margas, un tad uzreiz tas pārvēlās pāri un krita lejā, es izstiepu rokas un paliecos mazliet atpakaļ, lai mikstinātu atsitienu, tas bija spēcīgs, un mēs abi novēlāmies puķu dobē, mazais pavisam neskarts, viņš apsēdās uz mana vēdera un sāka smieties brīnišķīgus klukstošus smieklus, kas lika arī man sākt smieties, pa pusei raudāt faktiski no šoka vai atvieglojuma, vai sava ieskata par notikušo, un mēs piecēlāmies, viņam varbūt ir divi gadi, viņš pacēla savas mazās rociņas, bija sācis smidzināt, smējās, un es arī pacēlu savas rokas, vai tu esi domājis par to, ka mēs pārāk reti paceļam savas rokas, ne, un es vēlreiz paraudzījos augšup uz balkona margām, kur bija redzama sievietes seja, es viņu nepazīstu, bet, protams, māju un saucu: izgāja labi, vai vari iedomāties, izgāja labi, viņš ir dzīvs, viņš ir neskarts, es viņu noķēru, un es sāku raudāt, es to daru tagad arī,” - un Bērbele redz asaras tekam pajaunā pasažiera vaigu -, “kad stāstu par šo notikumu, kuru es nezinu kur likt, tas mani pārvērtis, man ir sajūta, it kā es būtu no stikla un ka caurspīdīgs ir viss, ko agrāk domāju, ka zinu par esamības tukšumu, sistēmu nepielūdzamību, vientulību un mūsu sabiedrības barbarismu, ir tādas žēlastības noras, brīnumi, savādas šahtas, kas atveras, piedod, paliek neērti, man jāizkāpj un jāpastaigā te, gar ūdeni...”