Autobuss sāk atkal kustēties. Bez brīdinājuma Bērbeles brālis nākamā pieturā izkāpj, un Bērbelei tik tikko izdodas viņam sekot. Pastaiga izvēršas garāka, neka viņa bija domājusi, un viņš iet samērā ātri. Viņa seko cauri vakaram brālim, kas tagad iet slīpi lejup pa Hantverkargatanu, kur viņš pēkšņi iegriežas bārā un strauji izrauj lielu glāzi vodkas, pirms turpina iet garām Stadshuseta un Rosenbada ēkām (viņas nesenais maršruts, tas liekas tik sen, pretējā virzienā) uz Operas kafejnīcu, kur viņa apsēžas pie garās bāra letes dažas vietas tālāk nekā viņš. Patiesībā, viņa sev saka, mēs esam atsvešinājušies, ne tikai tavu pārvērtību dēļ, bet arī kaut kā tāda dēļ, par ko mēs nekad neesam runājuši. Mūsu vecāki laikam, neskatoties uz visu, bija diezgan laimīgi tādā nozīmē, ka viņiem bija aktīvas seksuālas attiecības. Bet
viņiem bija nelabs ieradums: viņi regulāri nodevās briesmīgiem strīdiem kā tam ar to urbi, pēc kuriem viņi tikpat regulāri salaba, sentimentālā veidā, kas mūs, bērnus, pilnīgi izslēdza.
Bērbele uzrakstījusi dzejoli par māju:
VECA MAJA, 60. gadi
Iekšpus noplukušām sienām plosījās spēcīgi strīdi un divi no pašu vārdiem akli klusi sēdēja spodrajā naktī, ar
sirdīm ķildā un kurli vējam
kas apgrieza koku dienām lapu gadsimtus
un rīta rasai notīrīja zāli.
Daudz gadu pagāja, diendienu pagales aizklāja vārdu naglas.
Bērni izstiepa rokas gaismā, devās projām.
Neatbildētās vēstules pildīja spoguļus ar traipiem un balsis bez sejām rītausmā veidoja pļavas miglu.
Tā mums vasarbrīvlaiku bērniem stāstīja par nelaimīgu ģimeni. Cauri vārtu sarūsējušam vārdu šifram redzēju pāraugušu zāli, dzirdēju vēja šalkas.
Kāda māja? Viņa nekad nav rādījusi savu dzejoli nevienam, viņa pati to nevar skaidri saredzēt. Viņa, piemēram, domā, ka dzejolis ir par “pamestu māju ciemata tuvumā”, bet īstenībā tas ir par maju, kuru viņas māte un tēvs vasarās noīrēja, par viņas māti un tēvu un viņu mūžīgajiem strīdiem, kas izdzina viņu augusta tumsas dārzā stāvēt vienā naktskreklā, just rasu krītam uz pleciem un pa logu redzēt siluetu ķildu petrolejas lampas maigi mainīgajā gaismā.
Viņas vecāki reti dzēra alkoholu, likās, tas nebija vajadzīgs. Šķita, ka strīds kā tāds bija pietiekama droga. Viņi abi ar brāli iemācījās visu par smalkajiem signāliem, kas vēstīja, ka tuvojas strīds, tas jau bija mājā iekšā, piepildīja mazo būdiņu kā biezi, trekni dūmi. Vai mazo dzivoklīti. Ziemās nebija dārza, kur slēpties. Tad Bērbele un viņas brālis, pamanot strīda veidošanos, zvanīja kādam draugam, paķēra jakas un dažus banānus un pazuda priekšpilsētas ziemas naktī.
Un tā tas palika arī turpmāk, Bērbele, ka tev vairs nebija dārza, kurā slēpties. Un tā tas ir ar jums - visiem dzīvajiem: tādēļ jūs zvanāt saviem draugiem, tādēļ velkat mēteļus un izejat naktī, kur šķembas no kristāla lodes, kas reiz tika iesprausta starp jūsu pasauli un to otro, krakšķ zem pēdām un liek jums sūdzēties par to, ka jaunieši sasit logus...
Bērbelei un viņas brālim vajadzēja, tā varēja domāt, buntoties pret šiem rēcošajiem nespējniekiem vecāku iemiesojumā un viņus nolikt pie sienas. Viņi būtu varējuši izmantot to nemaz ne tik mazo varu, kāda diviem padsmitniekiem ir pār diviem tik tikko pieaugušiem. Taču viņus savstarpēji skāra strīdu blakusiedarbība: vecāku strīdi lika Bērbelei un viņas brālim kādā vēl šodien neizskaidrojamā veidā justies kā vienam otra ienaidniekiem. Abi niknojās par to, ka tas otrs varēja pieļaut šiem strīdiem turpināties mēnesi pēc mēneša, gadu no gada, un par to, ka neviens no viņiem pat neizskrēja caur tām nolādētajām kartona durvīm, lai pārtrauktu salabināša-nās aktu, kas agrāk vai vēlāk sagrāba abas bļaurīgās marionetes, kas pēc tam parādījās kā viens vienīgs savijies glāstu un pretīgu mīļvārdiņu pārņemts pasaku tēls.
Jā, Bērbele, tā tas ir: tikpat steidzīgi, kā atvieglojums grib parādīt savu derīgumu un nostāties ce|ā patiesākām jūtām, tikpat gatavi mēs esam paši pārvērst vainas sajūtu par pašu vientulību pasaulē par trūkumu citos. Bet mums, gluži otrādi, vajadzētu lepoties ar savu vientulību un lietot tās dāvāto spēku, lai palīdzētu citiem pārvarēt maldīgos priekšstatus, ka viņiem jābūt perfektiem. Ai Sokrāt, ach Friedrich Wilhelm aus Glas, varbūt drīz, kad viss ap mani nobālēs pavisam, es varēšu jūs satikt? Tai otrā pasaulē aiz šķembām mēs varētu sākt no gala, bez dvēselēm, kas ir kādas publiskas patiesības blakus parādības.
Jā, varbūt Bērbeles atsvešināšanās no brāļa sākās jau šo strīdu laikā, kad viņi verbāla kūts kautiņa iemiesojumā guva apliecinājumu tam, ko jau kopš agrīna vecuma zināja: mātē un tēvā dzīvo monstri, ko viņi tikai ar lielām grūtībām iegrožo un ved cauri ikdienai.
Viņa uzmanīgi palūr uz savu brāli, to uztūkušo, jau diezgan iereibušo veci blakus ar misiņa ērgli kronētai espresso mašīnai. Tagad viņu skatieni uz mirkli sastopas spogulī, viņa mana, ka viņš neredz, kas viņa ir, vai nejaudā to redzēt. Viņš bez tam nav tikai mazliet, bet diezgan pamatīgi iereibis. Kad viņš neveikli noslīd no bāra krēsla un aizstreipuļo uz mazmājiņu, viņa iziet laukā, nostājas zem gobām pie tējnīcas, lai viņu sagaidītu.
Vakars ir apaudzis ar zaļumu, ēdienu smakām no restorāna, festivāla daudzajām teltīm, parfīmu norām, balsīm, kas atrautas no visiem vārdiem, motociklu dārdošo laika tumsu starp cilvēkiem, kur viņa pa aleju seko brāļa sakumpušai mugurai, pēkšņi sērīga, līdz nāvei nogurusi un sērīga un ar krūti, caurredzamu kā kukaiņu tīkls visam, kas pārejošs šajā smagnējā vakara burzmā.
Un viņai ienāk prāta tas, ko kāds teicis par Franci Kafku, ka viņš pavisam skaidri - kā caur spodru stiklu - saredzēja funkciju, ko rakstīšana pildīja viņa dzīvē: tā viņam palīdzēja saprast dzīvi un ilgi turēja viņu prom no nāves reģiona, bet tā viņu ari turēja viņa paša dzīves ārpusē. To, kas ar abstraktu terminoloģiju dažreiz dēvēts par kustību starp pārskatu un piedalīšanos, var, saprot Bērbele, labāk izteikt kā ekspansiju, kuras cēlonis ir pieaugošais iekšējais spiediens, kuru intensīvā vērošana piepilda ik acumirkli, līdz acumirklis kļūst par sava veida kristāla lodi, pa kuras ārpusi rāpo rakstītājs, augstu pāri savām atmiņām, un maņu karti, kas uzrāda bijušo. Agrāk vai vēlāk lode plīst un iekšupceļš ir slēgts uz visiem laikiem, tas var tikt atvērts tikai tam, kurš ar savu rakstos pārtapušo raudzīšanos panāk acumirklīgu uztūkšanu un sava paša ķermeņa pacelšanos prom no savas izcelsmes un tālāk uz āru.
Kafka nomira ziedu pilnā sanatorijas istabā mazā ciematā Klosternei-burgas tuvumā. Tas bija 1924. gada 3. jūnijā, kad mans tēvs bija divdesmit centimetrus garš embrijs manā vecāmātē. Kafkas pēdējais skats no pirmā stāva istabas bija uz mazu dārziņu. Spāņu rakstnieks Enrike Vilja-Matass (kuru Bērbele grasās pārtulkot kopā ar Manni Kesleri, draudzeni un spāņu valodas speciālisti) stāsta par ciemošanos tajā mājā, kas tagad ir dzīvokļu nams. Vecā sieviete, kas dzīvo istabā, kurā mira Kafka, viņu uzņem laipni un piedāvā tēju. Viņa ir pieradusi pie apmeklētājiem un izrāda respektu to pārdzīvojumam, bet, kā noprotams, pati viņa daiļliteratūru nelasa un no Kafkas nekad nav lasījusi nevienu vārdu. Bet viņa ļoti apbrīno fiziķi Stīvenu Hokingu, tas dziļi aizkustina ar literatūru impregnēto Vilja-Matasu. Stāsta, ka tad, kad Kafka jutis beigas tuvojamies, viņš esot teicis dakterim: “Neej prom.” Dakteris atbildējis: “Nē, es neeju prom.” Tad sekojuši Kafkas pēdējie vārdi: “Es gan.”