Un tagad Bērbelei jāiet prom no hamburgeru kioska lipīgā galda, pie kura viņa vienkārši apsēdusies un šūpojusi kājas. Jo viņas brālis ir drūzmas maliņā izdzēris savu alu, tajā lielajā teltī, kas nosedz sauso strūklakas baseinu. Viņš sāk atkal iet, krusto aleju, iegriežas Vārendorfsgatanā, laiž tālāk pāri Normalmstorgam, gar Bibliotēksgatanu un Stureplanu, kur kuģu bojāejas prieks jaunajās sejās viņai atgādina jaunatklātu Džuzepes Ungareti dzejoli, kuru viņas agrākais mī|ākais, Boloņas filosofs, nesen atsūtīja un kuru viņa pārtulkojusi grasās varbūt sūtīt žurnālam “Lirikas draugs” kā savu. Bet tā, Bērbele, būtu divkārša kļūda, pirmkārt, no morālā viedokļa, otrkārt, no taktiskā, tādēļ, ka tava slava kā Ungareti dzejoļa atdzejotājai būtu lielāka nekā (viltus) zviedru autorei, vai ne:
STROFAS Tu iekaro
savas atvadas, garas kā dienas, kuras saņem.
Starp iekarojumu un atvadām nepieciešamā kuģu bojāeja.
Jura, kas sasniedz visu no iekšienes.
Buras,
kas joprojām elpo.
Gaisma viņu debess tumšā iekšpusē neko neapgāna, vienīgi mūsu pretenzijas uz pastāvēšanu.
Kadu dienu sirds nezina, ka bijusi jauna.
Ar iekšup vērstu seju sirds dziedātājs gaida vēju.
Bet atmiņa pieplok pie zemes, kur vējš meklē sevi,
dzen saknes iznīcināts.
Tu atvadies no sava iekarojuma, tas īss kā diena.
Gaismas iekšpusē, kuru mīlestība ielika delnā, put melnas zvaigznes.
Brālis ir apstājies nopirkt desu - tādu stipru, argentīniešu, kuras nosaukums skan kā šķavas: Čorico! - kioskā, kas atrodas otrpus Lidmāra restorānam ielā, kur bagātnieku bērni žūpo. Aiz lielā loga viņa pazīst rakstnieku Pēteru Čīlgordu, kas tur stāv un raugās naktī ar neizsakāmi sērīgu sejas izteiksmi, viņš izskatās divreiz lielāks par visiem citiem. Bērbele kavējas zem lapotnēm pie Karaliskās bibliotēkas, kur viņa parasti nāk lasīt žurnālus, ļauj brālim uzkost, mazliet savākties no karstās maltītes, streipuļot tālāk pa nedaudz slīpo Humlegordenu, uz šī skaistā parka ziemeļaustrumu stūri. Kad viņš jau gandrīz tur nonācis un viņa joprojām atrodas vietā, ko varētu saukt par parka dibenu, viņš pagriežas, bet viņa zina, ka viņš nevar viņu pazīt, tādēļ viņa nemaz neapstājas.
Viņas brālis aizvācās no mājām vecumā ap divdesmit, mazliet par vēlu, lai būtu tai bandā, kurai viņš piederēja. Viņai bija grūti nociesties līdz savai pilngadībai, viņa atceras pēdējos gadus pie vecākiem kā nepārtrauktu aplenkumu: viņa savā istabā, viņi aiz viņas durvīm, vaicādami, kādēļ viņa klusē, vai viņa nevarot uzlikt mūziku klusāk, kas bija kopā ar viņu iekšā un ko tur darīja. Tagad viņa sen jau ir brīva, kaut viņa to vārdu nemēdz lietot, bet tomēr brīva, piemēram, izvēlēties, vai sekot savam brālim šajā pēkšņi ļaužu tik iztukšotajā vakarā, vai iet mājās. Tā viņa domā. Bet viņš šķērso ielu un ieiet viņas kvartālā.
Viņa atceras agrīnās jaunības tusiņus, kuros viņš vienkārši varēja uzpeldēt, tas bija tajos gados, kad viņš studēja literatūru, pirms pārgāja uz Ekonomikas skolu, un notika tas, kas viņu ievainoja. Bērnībā viņa labprāt sekoja brālim visur, cauri dārza ziedošajiem brikšņiem vasarās, gar viņa slepenajām takām mežmalā vai ar divriteni gar tīrumiem, kur strādāja zemnieki. Kamēr viņa vēl bija maza, viņš reti izrādīja nepacietību, bet vēlāk bargi viņai aizliedza vilkties pakaļ. Tusiņos viņa dažkārt varēja atslīdēt atpakaļ tādā pašā atkarībā no viņa vai no kāda cita tēla ar kaut kādu auru: viņa sekoja tai personai no istabas uz istabu, malkodama sarkanvīnu, apreibinot sevi gan no vīna, gan no atkarības. Vēlāk, gluži pretēji, bija bauda stāvēt kādā stūrī vienai uzdzīves kņadā: viņa manīja, ka cilvēki beigās viņu sameklē, ka viņa nebija tik viena, kā iedomājās ir būt vienai.
Tagad viņas brālis stāv pie viņas durvīm. Viņš zvana uz viņas mobilo, ko viņa kāda koka aizsegā izņem no somas.
“Šau, t rruddigers.”
“Sveiks, Rudiger, te Bērbele. Over.”
Vecs joks, un viņš faktiski arī iesmejas.
“Kā iet, brāl?”
“Domāju tev aciemot. T si mājs vai zvnu nelāgi?”
“Nē, nemaz, es domāju, es esmu mājās, nāc vien augšā, durvju kods ir 1958.”
Viņa pagaida kādu minūti, tad pieskrien pie ārdurvīm, atver tās un lēnām uzļāvās pa vītņu kāpnēm pāri lieliem rūtainiem kāpņu laukumiem ar dubultdurvīm un spīdošām misiņa plāksnēm. Maja ir pārtikusi, dzīvokli dārgi, bet viņai bija pirms nojaukšanas kontrakts, un, kad iemītnieki nodibināja biedrību un nopirka namu septiņdesmitajos gados, viņai bija jāmaksā tikai divdesmit pieci tūkstoši. Šodien viņas noplukušais dzīvoklis ir vērts vairākus miljonus, apstāklis, kuru brālis nekad neapnīkst atkārtot: viņš uzskata, ka viņai to vajadzētu ieķīlāt līdz griestiem un naudu ieguldīt trešās paaudzes IT fondos, viņš varētu būt viņas padomnieks un saņemt nelielu bonusu. Tāda saruna bija pirms dažiem gadiem, un viņa atceras, ka viņu toreizējais strīds būtu darījis viņu vecākus lepnus. Bērbele paliek stāvot pēdējā kāpņu posma vidū. Viņš joprojām ir aizelsies, to viņa dzird apkārt valdošā tumsā. Viņš zvana pie durvīm.
“Rudiger, te es.”
Viņš piespiež gaismas pogu, un viņi skatās viens uz otru. Viņš mēģina saņemties.
“T tu biji gndrīz mājās.”
“Nāc vien iekšā, es biju ārā mazliet pastaigāties, nezinu, bet cilvēki un vasaras vakars nāk man par labu.”
“Jāzinu. Nē, nēē nezinuviss. Mēssam tālu viesnotra.”
“Ei nu, apsēdies.”
“Atceries pēdējo vasaru?”
“Atceros un atceros, visvairāk atceros atmiņas.”
“Tas šķūns kurbijtā paujmašīna, vaitu aceries.”
“Atceros kanoe laivas braucienu, kad uznāca pērkona negaiss, kā mēs ar to tikām galā, un tukšo muižu ar pārsegtajām mēbelēm, kā tāda spokaina izstāde, un cik uztraukusies bija mamma, kā viņi par to vēlāk strīdējās, viss prieks tika mums pēc tam atņemts, viņi stridējās par visu.”
“Ei, tas laivasbrausiens. Es gribējut ikt mājāsvis laiku. Bet aseries to muļķi, togaro arradijo somā.”
“Jā, vai viņš tagad miris?”
“Varbūtās, nezinu, drošvien, viņitik ilgnezīvo, laikam, bet essāk domāt-vienreiz, vienlietu, saproties grūtstāstit vaine.”
“Kad mēs pēdējoreiz tikāmies, tu gribēji procentus no naudas, kas man vispirms būtu jāaizņemas un tad ar to jāriskē.”
“Zinmēsviņu tik ievilkām šūnī, teicām, kavišs varēs iešāies klubā pēs pabaudījuma. Mēs aišējām viņam asisun tateisām, lai izsiep rokas, unta is-mmērējām argossdiem un iskrējām, unpa ņēmām viņariteni, unto ielaidam puvā, jauno ri teni.”
“Tie bijāt jūs! Kāpēc tu pēkšņi to stāsti, māsai, kas negrib tevi vairs pazīt, velns ar ārā, tu atnāc galīgi piedzēries un sāc muldēt, un atzīties nakts vidū, laidies lapās!”