Viņa bija pilnīgi nesagatavota niknumam, kas pēkšņi viņai iebelza no iekšpuses, trīcēja, juta asaras sariešamies.
“Mana sieva mani atstāja.”
“Haha! Labais! Tu beidzot esi brīvs kļūt par citu cilvēku, par to, kas tu būtu varējis būt.”
“Brīvs? T domā bērniisaugušijā.”
“Es domāju, brīvs sākt no jauna.”
“Vaita cillēks varsāk tno jauna, mazā? Estik akkal tur stāvē tuāpus du-rīmun dzirdē tukā viņi strīd āsbries mīgaslietas.”
“Nē, tādi kā tu varbūt nevar sākt no jauna. Bet ir iespējams tulkot, starp dzīvēm un starp stadijām dzīves ceļā. Dot no tā, kas tevi pārvērtis, ļaut sev kļūt pārvērstām. Drosmīgs virs pasaulē meklē mājas, gudrs vīrs uzskata visu pasauli par savām mājām, vieds vīrs zina, ka nav tādu māju. Vai tu gribētu ar mani pārgulēt, ja es nebūtu tava māsa?”
“Mans tikumsman aisliec, tikumsun krikums, tasko taga nedaru, nekādus akcijukrikumus, nedrātēju musaskā dāņi saka."
Viņam trūkst elpas no smiekliem, viņš pagrūž viņu sānis un aiztrauc izvemties. Atrada ateju, Bērbele ir atvieglota.
“Mēs nemitīgi nemanot kļūstam citi,” viņa saka nevienam. “Nav citas jēgas kā pārmaiņas. Bet, lai spētu pārmaiņas saredzēt, jāpiedzīvo vēl kāda cita jēga.”
Brālis atgriežas uz dīvāna ar slapjiem matiem. Absurdā saruna turpinās kādu laiciņu, līdz viņš, vēl nomodā, sāk krākt. Bērbele saņemas un saka, ka viņa tagad grib iet gulēt, ka viņš var atkal meldēties, ka viņa atvainojas par savu izvirdumu, ka viņam tagad jāiet, jo viņai daudz darāmā, un tā ir tais-niba. Viņš izstreipuļo koridorā, kur paliek stāvot. Viņa palīdz viņam uzvilkt mēteli un mazliet šķebinās no viņa skūšanās odekolona. Bet tieši pirms viņš grasās iet, viņa viņu skauj, spēcīgi apskauj pēc daudziem gadiem. Viņš elpo smagi, bet iekšupvērsti kā ievainots zvērs. Kad viņa atgriežas dzīvoklī, sadzird pirmos pērkona dārdus un redz lietu aiz logiem vijamies uz pagalmu. Dīvāns ir tukšs, stikla kumpelis guļ aiz zaļajām durvīm.
Tekstu par viduslaiku kauju viņa pataupa uz disketes, izslēdz datoru, apguļas blakus savam dziļi šņācošam draugam un skatās pa istabas abiem logiem. Tiem nav aizkaru, jo viņai patīk gulēt gaišā istabā. Lēnām, kamēr pērkona negaiss plūst pāri pilsētai, satumst tās vasaras debesis, kurās visas ielas, skvēri un pagalmi beidzas. Parādās viena otra zvaigzne, tad mākoņu barjera tās aizsedz. Bērnībā viņa domāja, ka varētu visas zvaigznes saskaitīt, ja tik mēģinātu: ja viņa, piemēram, tagad uzietu bēniņos, izrāptos caur lūku un apsēstos uz jumta. Tieši to viņa sapnī dara, un sapnī ir nakts bez negaisa. Sapņodama viņa saprot, ka pasaule atveras bezdibenīga gan iekšpus, gan ārpus viņas, un ka tas, kas starpā, ir plāna dūmaka, kur viņa dienu no dienas pārtulko kādu cilvēku cilvēkā pašā. Pēc tam viņa redz savu brāli kā zēnu: viņi kopā smiedamies skrien pāri pļavai, un viņas ķermenis ir viegls kā bērnībā, bez drēbēm, un kustīga gaisma grimst ap viņiem un rāda ainavu ar augstiem, taisniem ozoliem, pjavām un līkloču strautu, puķēm, mākoņu tēliem, vēju, un viņas brālis ir vējš.
Kad es uzmodos no rīta pēc lielā pērkona negaisa, Bērbeles nebija. Viņai, spriežot pēc tīri noskalotajiem un mašīnā ieliktajiem brokastu traukiem, droši vien bija uznācis viens no viņas efektivitātes grūdieniem, un viņa nolēmusi iepirkties vai sameklēt kontaktpersonu kādā izdevniecībā. Kā jau bieži tādās situācijās, es nejutos atstāts, drīzāk atvieglots. Jautājums tikai, kā tāda sajūta iztulkojama.
Starp cilvekiem, kas nokļuvuši tuvākā saskarē cits ar citu, pastāv intimitāte, kas prasa abu vientulību un tātad pagrūti attēlojama sociālo attiecību formās. Vai, mostoties vienatnē, es jutu tieši tāda veida atvieglojumu? Laulības bieži vien nesabrūk neuzticības dēļ vai tādēļ, ka bērni pārāk prasīgi, bet gan tādēļ, ka nav ņemtas vērā katra indivīda tiesības uz to vientulību, kas ir viens no kopdzīves svarīgākajiem avotiem. Daudziem sociālajiem debatētājiem vispār ir savāda tieksme sajaukt kādas konkrētas vērtības modeli - teiksim kopības, demokrātijas, taisnības, brīvības - ar situācijām, kurās cilvēki uzvedas pēc šīs vērtības šabloniska priekšstata inscenējuma, piemēram, attiecībā uz priekšstatu par to, kas ir kopīgs, demokrātisks, taisnīgs vai brīvs. Jo tas, kas dod garantijas šo vērtību turpmākai izdzīvošanai, bieži vien ir rīcības, kurās vērtības pašas ir neiespējami pazīt: patvaļa, valdonība, vēlme izcelties, spaidi. Demokrātiska sistēma nekonso-lidējas, kad pilsoņi demokrātiski uzvedas, bet tad, kad viņi atceras noteikumus un aizstāv savu sistēmu pret draudiem. Dažkārt šāda aizstāvēšanās prasa dziļi nedemokrātiskas formas. Tāpat kā mīlestība nedzīvo tikai mīlestības pilnas rīcības klimatā. Kādas konkrētas vērtības rīcības kopija nav šīs vērtības nākotne, bet tās kaps - noslēpts šīs rīcības (izņēmuma kārtā) apburošajā vinjetē.
Bērbele taču nebija mana sieva, bet kairinoša svešiniece, kas, pazūdot no mana redzesloka, varētu būt prom uz visiem laikiem. Varbūt mans atvieglojums tomēr nebija nekādas gudrības barots, bet tikai plāna filma, kas pletās pāri saredzamai, man lielākoties nepazīstamai telpai, pieklusinot izjustā trūkuma krāsas, pārvēršot tās manu iedomu par “nobriedušas” intimitātes skanējumu bīstamā kopijā. Es to sadzirdēju savas dungošanas melīgajā apmierinātībā, kamēr vēroju kafiju gatavojamies viņas espresso aparātā. Lielais priekšmets, pilsēta, drīz vien visu pārņēma un samala šīs manas domas. Gāju mājās ar (ari man pašam) savādi nedrošiem soļiem caur apmākušos un pēc pērkonlietus vēso Stokholmu, ar lietu, joprojām nojaušamu, un untumainiem vējiem (dažkārt, tā šķita, tie pūš tieši no asfalta) pāri zemes piemēslotai sejai un joprojām daudzām zaļām lapotnēm.
Mājās gaidīja īss ziņojums no I lektora, rakstīts uz atklātnes, uz kuras viena no Ragnara Sandberga klusajām dabām ar apgāztām šņabju glāzēm: Esmu izvācies. Tie grib šķirties. Esmu sasniedzams ofisā. “Tie”, gudroju, kamēr griezu viņa mobilā numuru, laikam domāti sieva un bērni. Kā viņš izpelnījies pat savu bērnu niknumu?
Taču tas, ko tajā rītā, kad daudz kas manā dzīvē, ne tikai gadalaiks, kā sacīt, pāršķīra lappusi, nebūt nevarēju nojaust, bija tas, ka mūsu trauslo dvēseļu apvienība grasījās izšķīst tikpat strauji, cik strauji tā bija izkristalizējusies. Nākamaja dienā pie manis atnāca policists, kas bija atradis Hariju - beigtu ūdenī pie Šepsholmena - un manu numuru viņa mobilajā.
Pēc tam es ilgu laika posmu nodevos vientuļai apkārt klejošanai, kas vēl nav beigusies. Bet viena saruna man īpaši mīļā atmiņā. Tā notika starp mani un Hektoru, īsi pirms viņš pazuda arī no ofisa, un tā bija par dziļāko ieskatu, kādu stikla cilvēka būšana varēja mums dot.
Tajā dienā pēc lielā lietus un temperatūras krišanās es sameklēju Hektoru arhitekta kantorī un atradu viņu neizgulējušos, ar bālu un nemierīgu sejas izteiksmi. Kafija papīra krūzītē likās piemērotā stilā. Es sagatavojos uzklausīt īsti bēdīgu stāstu. To es arī dabūju.
Acīmredzot Hektora sieva bija viņu krāpusi ilgāku laiku, un viņas pirmais mīļākais - kāds godalgots dzejnieks ar ietekmīgiem draugiem pilsētas lielajās avīzēs - bija lēnām un viltigi, ar dāvanām un nebēdnībām nedēļas nogalēs pielabinājies viņa bērniem, bet Hektors to nemaz nepamanīja, jo viņš tajā gadā tik bieži strādāja virsstundas ar savu stikla burbuli. “Mana ģimene man gluži vienkārši pagriezusi muguru. Ar mani ir cauri,” viņš teica, “man ir sajūta, ka dvēsele dedzina un locītavas izšķīst. Varbūt es tiešām esmu no stikla, kā tas tur augstprātīgais vepris Dienvidu slimnīcā apgalvoja, bet tā, protams, bija tīrā muldēšana, vientuļa dulbura solitārās fantāzijas.” “Varbūt, bet stikla cilvēku doma tomēr ir svarīga,” es neatkāpos, “jo tā māca mūs, ka ne jau spēku un izdzīvošanas spējas mantojam no mūsu senčiem, bet trauslumu, mirstīgumu, galīgumu. Un tu nedrīksti aizmirst, kā mēs iepazināmies.”