Hektors raudzījās manī ar simpātijām, kas, man šķiet, pārsteidza pat viņu pašu un piešķīra viņa sejai komisku atturīgas sajūsmas izteiksmi. Viņš izgāja no istabas un atgriezās ar fotogrāfiju žūksni, starp tām dažas izdevušās no Berbeles, no kosmisku fotogrāfiju izstādes, kur viņš acīmredzot viņu bija aizvedis bez manas ziņas. Bez bikluma nav stikluma - man iešāvās prātā. Fotogrāfijas mani pildīja ar grūti panesamu greizsirdību, kas padziļinājās no attēlu telpiskā bezmēra un kļuva par smieklīgu aizvainojumu izplatījuma vārdā (viss lieliskais bija sarucis par lipīgu, nelegālu sekrētu intimitāti!), un tādējādi veicināja manas sliktākās īpašības: skaudību un kosmisko pilnvarotību, kuru dēvējam par sentimentalitāti. Tukši pļāpādams, mēģināju uzvilkt mēteli, bezgalīgi lēni, jo savā komplicētajā garastāvokli biju iedomājies, ka nenolikšu kafijas krūzi, bet vilkšu caur mēteļa piedurkni, taču tas man neizdevās. Kad grasījos iziet virtuvītē pēc papīra, beidzot ieraudzīju Hektora šķembu, to, kuru tik ilgi bijām medījuši (un kura, kā viņš apgalvojis, saderēja ar Bērbeles, kura saderēja ar Harija - to es jau zināju), guļam uz zīmējumu kaudzes. Kādā brīdī nevērīgi to iebāzu kabatā. Mēs sarokojāmies un es sapratu - tā domāju! - ka nekad vairs viņu neuzmeklēšu.
Bet ar to pārsteigumi nekādā ziņā nebija beigušies. Mājās skatījos uz visām trim šķembām: Harija doto, manis nozagto un manis paša. Tās, protams, saderēja un veidoja spirāles formu, no kuras, šķita, aptuveni ceturtās daļas trūkst. Vēroju vakara saules lūzumu šajā savādajā formā, kad to turēju pret logu. Zvanīju Bērbelei, bet klausulē neskanēja nekas. Tādēļ, ka trūkstošā šķemba bija viņas un manā apziņā bija tikpat fantastiska, cik perversa ideja, nolēmu viņu tūlīt atkal apciemot. Visu taksīša brauciena laiku uz Es-termalmu acu priekšā redzēju viņas bālo ķermeni ar zīdaino ādu visvisādās vilinošās pozās.
Tad pēkšņi atcerējos, ka viņas šķemba jau bija manās mājās viņas aizmirstajā adītajā jakā! Viņa bija man zvanījusi un lūgusi pievākt nevis apģērba gabalu, bet kaula vai stikla šķembu. Es lūdzu taksīti griezt atpakaļ uz manām mājām. Šoferis veltīja man mulsu skatienu un perfekti apgrieza taksīti pretējā virzienā, tas gandrīz maksāja mums dzīvību, liels pašizgā-zējs, kas nāca no mugurpuses, aizšmauca garām, dubļiem šļakstot no milzīgajiem riteņiem. Pilsēta ir liels priekšmets ar daudzām kustīgām daļām. Runājot par to pašizgāzēju un manu antireibuma sajutu (tātad akrofobija, bet no apakšas, kad no zemes vēro kaut ko augstu), Naka televīzijas mastus ieraugot no tuvuma, ienāca prātā, ka sociologs Džordžs Simmels reiz saredzēja saistību starp akrofobiju un bailēm no pieskāriena pilsētas pārāk lielajās formās. Tās, viņš uzskatīja, piespiež cilvēkus saspiesties, lai izturētu attālumu līdz tām milzīgajām lietām, kas veido pilsētu. Ķermeņu sa-bīdīšanās ātri vien kļūst tik intīma, ka indivīds reaģē ar vairāk vai mazāk slimīgu vajadzību pēc telpiskas nošķirtības. Kamēr taksītis lēnām rāpoja uz priekšu korķi pie Slusena, lasīju tālāk savā atmiņā (no kuras tagad, ai, palicis tikai sava veida grimstošs konfeti, un tādēļ mans šo pārdomu atstāstījums ir tikai īss kopsavilkums). Pilsētas telpai bija, teica Simmels (kuru savukārt komentē Antonijs Vidlers savā studijā Warped Space, “Sašķobīta telpa”) personību iznīcinoša perfekcija, kuras cēlonis bija redzamā dominante uz runātā un dzirdētā rēķina.
Un tik tiešām: vai mēs visi samērā drīz pēc mūsu trauslo dvēseļu apvienības nodibināšanas nebijām uzkrītoši lielā mērā devuši priekšroku nostā-kiem nostūriem, puslīdz paslēptiem parku soliem, restorāniem ar galdiem nodalījumos, maziem bāriņiem bez spoguļiem - viss, lai izvairītos no personības iznīdēšanas, ko panāk drudžaini vizuālā un uz izredzēm, skaudību un izlikšanos balstītā publiskā telpa. Allaž teorijās ieinteresētais Hektors bieži norādīja uz Simmelu un no mūsu laika arhitektūras filosofiem - uz Beatrisi Kolominu, minēto Vidleru un Elizabeti Grosu, lai pasvītrotu, ka redzamā dominante vienmēr noved pie tā, ka, kā viņš tik skaisti teica, dvēsele ierodas pasaulē par vēlu. Viss ir kustībā, bet kustība ir pakļauta vizuālajām reprodukcijas spējām; viss ir redzams, bet redzamība ir pakļauta pārvērtībai: beidzot dvēsele paliek tikai kā atvēsināts kondensāts pēc nemitīgas steigas, kas nekad neatrod savu formu.
Atsaucoties uz savu dienasgrāmatu, no kuras apdeguši fragmenti tika atrasti viņa podiņu krāsnī, Harijs toreiz bija salīdzinājis burzmu pilsētas telpā ar to papildu jēgu, kas piemeklē vientuļo rakstītāju. Tādā pašā veidā kā Franča Kafkas rakstīšana spieda viņu laukā uz acumirkļa ārpusi, ikdienas urbānā drūzmēšanās rada tukšuma sajūtu, kuras iekšējie attālumi mums piedāvā fiktīvu patvērumu pret alkatīgā otrā cietsirdīgo klātbūtni. Savā iekšienē mēs esam ārpus sevis, lai mums nebūtu jāsaplīst, kad daudzās ikdienas konfrontācijas sasmalcina to lēcu, kur mūsu atmiņas un mūsu pasaule savstarpēji komunicē vai būtu varējušas apgaismot viena otru.
Vai tad nav jārodas jaunām dzīvības formām, kas labāk spēj šajās vidēs radit jēgu? Uz šo jautājumu Hektors bija atbildējis: “Agrāk, dārgie draugi, es tiešām tā domāju, un tāpat domā ari daži no tiem filosofiem, kurus lasām. Es domāju, ka eksistēja kāds trešais piedzīvojums starp iekšpuses un ārpuses, līdzdalības un izslēgtības piedzīvojumiem. Tagad mazliet šaubos.” Mēs visai spēcīgi viņam pārmetām pesimismu, un vakars izira dzeršanā.
Taksītis bija stāvējis jau kādu brīdi pie mana dzīvokļa. Es izrāvos no atmiņām, samaksāju un palēkdamies devos augšā pa kāpnēm. Mājās elsodams uzliku visas četras šķembas uz tīra kabatlakatiņa un vēroju tās caur palielināmo stiklu. Es redzēju, ka tās sākušas pārklāties ar kaut ko krītam līdzīgu kā krams skābekļa ietekmē. Skat, skat, tās taču ir porainas, nodomāju.
Vakara gaitā zvanīju Bērbelei vismaz desmit reizes, bet nekāda signāla. Nākamajā dienā šķembas vēl joprojām gulēja uz virtuves galda, un es tiešām ar taksīti aizbraucu visu ceļu līdz viņas mājām. Uz durvīm vairs nebija viņas vārda. Tā vietā: Viajes Andaluces. Ceļojumu birojs, kurš organizē braucienus uz Spānijas dienvidiem. Domāju par Arcos de la Frontera, daktera Velaskēza mājvietu. Bērbele tik tiešām, to turpmākajās dienās konstatēju, bija pazudusi. Universitātē un Boniera izdevniecībā, viņas galvenais darba devējs, neviens nekā nezināja. Es nojautu, ka viņa savu pazušanu bija plānojusi ilgi, ka mūsu pēdējā vakara glāsti, pirms viņa sāka tulkot Aginkūra grāmatu, bija bijuši tik sirsnīgi tādēļ, ka viņa zināja, ka dosies tālu prom. Varbūt viņas aizbraukšanai arī bija kāds sakars ar Portugāles braucienu vai ar to nodevīgo draudzeni. Manas bēdas jaucās ar prieku, jo sapratu, ka mūsu pasaulē ir daudzas tādas sievietes kā Bērbele un visas klejo pa pasauli, kur neviens agrāk nav bijis, un vienīgais veids, kā viņas mīlēt, ir mīlēt viņu brīvību, gan brīvību piekļūt, gan brīvību pazust.
(Andaluzija 1565. gads)
"... Cilvēki,” atbildēja stikla jaunietis no salmu guļvietas (it kā viņš, domāja dakteris, pats nebūtu cilvēks), “visi ir lapas, kas spirālveidīgi iekrīt trauslos traukos. Tur tās kļūst par taureņiem vai dūmiem, krupjiem vai zibeņiem. Es reiz varēju dejot un paukoties, bet lielā tumsa kādu dienu sasniedza caur acīm manu prātu, kad es lasīju pārāk spēcīgā gaismā. Varbūt tumsa pacēlās no burtiem, varbūt tā bija alū, ko dzēru tāpat kā visi citi. Tā ir advokātu vaina un akmens kalēju ģildes, un viņas, ar stikla pudeli, kurā, tā es domāju, bija dzēriens pret mīlestību, bet kas bija pilna ar viņas urīnu, ko es dzēru, līdz atkal redzēju savas mātes seju un redzēju, ka tā bija sadalīta divās: viena puse no kaula un sažuvušas ādas ar sasprēgājušu, sastingušu, sausu kā dadži aci bez attēliem, otra puse no zaļojošām puķēm, gaišu ādu un kustīgu aci, izbrīna un mīlestības pilnu. ” Dakteris Velaskēzs mierīgi teica: “Tā jau mēdz aprakstīt nāvi...”