Pēc gandrīz veselas nedēļas pētīšanas biju vēlreiz viens ar četrām šķembām, kas, pēc visa spriežot, sen atpakaļ piederējušas pavisam citādam radījumam nekā mēs paši, radījumam, kas īpatnāks par dinozauriem un kas vēl gadsimtus (gadu tūkstošus vai gadu miljonus?) pēc savas nāves gribēja kaut ko no mums, tam bija spēks ne tikai ar kaula lūzumu, bet arī ar koncerta, kur es, starp citu, mūziķu ložā biju dzirdējis kādu novēlam obo-jistam, viņš bija atvietotājs, Hals- und Beinbruch (kas ir vāciski runājošo dīvains veids kā novēlēt otram labas sekmes), palīdzību savest kopā četras savstarpēji nepazīstamas personas.
Kā pa miegam piegāju pie CD plaukta un izvilku disku ar folijām. Folija ir viena no tautas dejām un dziesmām, kas vēlīnos viduslaikos radās Portugālē un ieguva savu formu Ibērijas pussalā. Nosaukums portugāļu valodā nozīmē gan mežonīgu prieku un vājprātu un attiecināms uz lēnām augošo ekstāzi, kas bieži vien raksturo tās uzvedumus. Sešpadsmitā gadsimta pirmajās dekādēs folijas muzikālā struktūra bija labi zināma visā pussalā. Izejot no divu segmentu basu struktūras, izauga bagātīga un virtuoza variāciju tradīcija, kas sniedzas līdz pat divdesmitajam gadsimtam, piemēram, Rahmaņinova “Variācijas par Korelli tēmu” (1931. gads).
Sērīgās un arī dēmoniskās mūzikas ietekmēts, paņēmu lielu glāzi, piepildīju to ar ūdeni un liku visiem četriem spirālē sagrieztajiem kaula gabaliņiem iekrist šķidrumā. Tie tūlīt sāka šņākt, jā, tie uzvedās kā šķīstošās vitamīnu vai aspirīna tabletes. Istabu pildija skaisti zili dūmi, kas cēlās no putām, kuras spirāles veidoja, kamēr izšķīda. Drīz vien uz galda man priekšā bija dzēriens, kas pēc krāsas atgādināja zilo Kurakao liķieri. Bez jebkādas šaubīšanās pieliku glāzi pie mutes un izdzēru dziļiem, apņēmīgiem malkiem.
II
Viņš atraisās. Kāds tiek atgrūsts, dejo pa gaisu pārgurušo zēnu priekšā tikai dažus metrus nostāk, bet neiespējami panākt. Neviens nezina, no kurienes nāk spēks. Var runāt par sagatavošanos, labu miegu, pareizu barību, gribu. Citā dienā kāds no mums varētu atraisīties. Šodien viņš. Kontūra, kas atraisās, sāk brīvi planēt tajā pašā telpā, kur mēs, bet citur. Citā telpā kā mēs, bet tajā pašā pasaulē.
Spēcīgās gaismas iespaids iekšējai redzei šķiet kā mainīgs traips. Dažreiz tāda veida atmiņa par apžilbināšanu ir līdzīga kādam reālam radījumam. Radniecīgus fenomenus tu vari attīstīt, ja, aizverot acis, mēģini fokusēties uz plakstu iekšieni: parādās kvēlojošas maskas, vaboles, miroņgalvas, simetriski nezvēri, miroņboles, vagalvas, puķes, uguņošana. Tu ātri aizmiedz, un no dvēseles atraisās sapņu dēmons, kā Ziemeļamerikas indiāņu priekšstatos par ķermeņdvēseli un brīvo dvēseli, kā tas aprakstīts OkeHult-cranca Conseptions of the Soul among North American Indians.
Viņš izraujas no apkampiena un iet viens pats projām pa ieslīpo skolas pagalmu. “Nolādēts, sūdi,” saka maza, resna meitene, aizkūpinot cigareti. Perifērijā ir rinda seju ar ziemas melnām acīm. Zvans. Klases telpu logu rindas spīd cauri zilganam sniegam, kas strauji piepilda Bandhāgena centra tirgus laukumā atstātās pēdas.
Ir 1970. gads. Ir 2005. gads. Ir 1958. gads. Ir 1968. gads. Laiks ir nepārtraukta vietu atmiņa.
Kas mums ir kopīgs: slēpotājs Tomass Magnusons 1978. gada Pasaules kausa nobeiguma posmā, kad viņš izraujas pēdējā kalnā pirms finiša un atstāj visus aiz sevis; zēns no Mēlarheidenas, kas ar izšķirošu tempa palielinājumu pēc garā kalna uzvar Lidingē sacensības junioru klasē, mans draugs Rihards, kas pārtrauc attiecības ar meitenēm un iet mājās uz savu automobiļu trasi un pie savām grāmatām; es pats kādā atmiņā (kas ir vairākas atmiņas), kurā es pēkšņi eju mājās no tusiņa, dažreiz kādu atstāju sarunas vidū, vienkārši aizplūstu projām no apmaiņas. (Atzīšanās ar esprit d’esca/ier raksturu, tādēļ, ka visai driz beigšu runāt. Daudzreiz esmu jutis baudu teikuma vidū vienkārši aiziet, īpaši tad, kad runāju ar cilvēkiem, kuri paši sev piešķir lielu nozīmi, un ar to domāju galvenokārt tādus, kas uzrunā citus, kad runā, nevis paši sevi. Kas attiecas uz mani, es vienmēr uzrunāju pats sevi, arī tad, kad runāju ar citiem: ja kāds sarunas vidū tīko iet, tas nekas. Es turpinu runāt ar sevi.)
Viņi atraisās. Prom no gaismas, tumsā iekšā, kur tie spīd. Vai top aizmirsti. Ir taču starpība, vai uzvari sporta sacensībās, ciet neveiksmi mīlestībā, pievil draugu vai apvaino žurnālistu, vai ne? Bet indivīdam sajūta var būt tāda pati. Vientulība nav diagnosticējams stāvoklis. Tā ir īstenības īpašība. Tā tur bija no paša sākuma, pirms kaut kas vispār bija. Pirms labā un jaunā bija vientulība. Kad tu atraisies, tu atceries, kā tas bija - nebūt. Tas ir apmēram kā bērnībā, tu staigā lietū gar dzīvokļu nama alumīnijam līdzīgajām logu rindām, starp augošajām ūdens peļķēm, kur plešas, apvienojas, nošķiras varavīksnes krāsu eļļas salas. Tu zini.
Vai ari esi aizmirsis. Mana dziestošā balss tev palīdzēs atcerēties. Visas šīs kartes pažobeles nav iespējams definēt. Daļa diezgan lielu rajonu atrodas blīvā ēnā. Bez tam dažas zīmes uz kartes ir neizprotamas, it kā tās būtu iegāzušās ainavā no kādas zudušas civilizācijas. Tu izej laukā un redzi to vietu, kur uz kartes atrodas sarūsējuša metāla zīme @ divdesmitpiecu metru diametrā. Mēs izvairāmies no šim vietām, bet atceramies to eksistenci, nesaucam par zīmēm, bet par zīmjuzīmēm. Dažreiz zīmjuzīmes ir no ledus un drīz vien izkūst. Dažreiz tās ir no salmiem un sadeg agrak vai vēlāk. Dažreiz tās ir tukšas diluma pēdas, taku musturi, piemēram, lielais Ufingtonas zirgs. Mēs turamies pie zimēm, kas apzīmē ne tikai sevi. Augstumu līknes, dzeltenā krāsa pļavu zemei, rastrs muklājam, punktainās līnijas mazākām takām un tā tālāk. Visur varēja vienoties par pozīciju: te mēs esam. Un visur tu varēji paiet sānis, atraisīties, nošķirties. Tā es to atceros.
Visu to piemiņai, kas gribēja atraisīties, visām meitenēm un zēniem, kas to izdarīja vai palīdzēja citiem, vai cieta neveiksmi. Par piemiņu, jo tagad kļūst grūti paiet sānis, grūti atrast citu pasauli, kurā planēt.
Kurš atklāja, ka tāda telpa vispār ir, nav vairs iespējams uzzināt. Mēs neesam tikušies trīsdesmit gadus, un es domāju, ka neviens no mums, ja būtu par to runa, negribētu teikt patiesību. Visdziļāk kādā attālā gaitenī, kur nonāca tikai apmaldījušies un turpināja iet gar braucamrīku tehniķu dubultā skārda durvīm, aiz kurām notika nemitīga kalšana, virpošana un lamāšanās, stāvēja rinda vecu stikla skapju ar putekļainiem paraugiem: viens fazāns pelēku putekļu kamuflāžā; viena lapsa bez acīm, kuru es vēlāk redzēju uz lapsu kašķa upuru attēliem; kurmis ar sačokurojušos galvu; pūce savā izpostītajā ligzdā, sakumpusi starp kaut ko, kas nebija putnēni, bet putna paša vemjbumbas (tās ir izvemtas nesagremota laupījuma daļas); dažas saberztas minerālproves uz pulksteņstikla un pasaules lielākā zelta tīrradņa atlējums.