Tas bija aklais gaitenis lielā ķieģeļu celtnē. Izejot caur vairākām smagām ugunsdrošām durvīm, pamazām kļuva vājāki aiz muguras palikušie skolēnu balsu simti kāpnēs, gaiteņos un klases telpās. Tās kļuva vārgas un kristāliskas, lai beidzot iznīktu pilnīgi - kā apklust publikas rēcieni futbola arēnā, kamēr tu ar divriteni dodies projām pa naktstukšiem ceļiem. Vai kā bērnībā - tu iegrimsti miegā, kas pārvērš daudzo balsu lielo balsi kādā raidījumā noMadisun Square Garden (tēvs, domājot par citiem, to nogriezis tik klusu, ka viņam jāpiespiež auss radiouztvērēja mazajam, ar zaļu un zeltītu drēbi segtajam skaļruņa atvērumam) par pavisam citu īstenību, par vēju caur zāli, ko atceries no vakardienas, vai par jūras bangu dārdoņu pret klintīm, kuras tu esi redzējis neskaidrā melnbaltā attēlā kādā avīzē: spāņu zvejnieki, kuru kuģi un darbarīki ir vētras iznīcināti.
Šajā gaitenī valdīja nopietna un graudaina gaisma. Gaismas graudu dejojošā drūzma brīdināja apmeklētāju: tu esi pārāk jauns, lai te uzturētos, šī skolas daļa nekad nav bijusi nevienā plānā, un būtu prātīgi nekavējoties atgriezties pie savējiem. Gaitenis bija viena no pilsētas vietām, kas pilsētā neatrodas. Salīdzini, mīļā Bērbele, ar tām ķermeņa vietām, kas nav uz ķermeņa, bet kāda cita radījuma miesā vai kādas citas dvēseles gaismā, un tu topi pārvērsts, vai ne, un vēlāk pilsētā meklē pats sevi, un tu domā, ka redzi sevi spogulī, bet tevi vajā aizdomas, ka tava paša seja ir tikai maldi, kas mitinās spoguļattēlā, gluži kā anekdotē par Mefistofeli un Paustu, kas viens otru vēro caur logu, un abi domā, ka redz sevi spogulī. Vietas, kas nav vietas: tādas vietas, vai ne. Tu zini.
Bet vieni tur nekad negājām. Vai to darījām slepeni, lai mēmi atgrieztos ar klusās gaismas putekļiem rīklēs un sirdīm, smagām no visām pusmetru garā plastmasas zelta gabala bēdām? Mēs labprāt tur gājām baros, ne jau sačokurotās kurmja galvas vai vemjbumbu, vai zelta tīrradņa manekena dēļ, bet zināmu skaņu dēļ, jā, ko tad dzirdējām. Varbūt tikai reizi mēs caur zināmām durvīm kļuvām par dzirdētā lieciniekiem kaut kam ļoti trauslam, knukstošai norisei, erotiskam metabolismam bez žēlastības. Vienam no mūsu skolotājiem bija jauna mīļākā, astoņpadsmitgadīga skolniece, kuru viņš regulāri veda uz šo istabu, midzeni ar virtuvīti, laikam domātu lietot, ja kāds kolēģis nonāktu krīzes stāvoklī (varbūt dēļ jaunas mīļākās vai mīļākā...) vai tālu ciemiņu pārnakšņošanai: mūziķiem vai aktieriem, kas dažreiz, pāris reižu gadā, ieradās, lai uzstātos mums - brēcošiem paviāniem.
Viņa atraisījās. Viņa gāja ģimnāzijās trešajā klasē un bija no atstatuma visskaistākā meitene visā skolā, īpatnēja un norūpējusies skaistule, tumša un traģiska, tāds tips, kas nes savu seju cauri dienām drūmu un smagnēju, drīzāk likteņa apēnotu, nekā tās varas vai brīvības, kādu skaudīgā apkārtne viņai pieraksta, apstarotu, un mēs visi, protams, bijām viņā iemīlējušies.
Kādu pēcpusdienu es atrados ar ausi pret attiecīgajām durvīm kopā ar diviem vai trim klasesbiedriem: cauri masīvajam, gaišajam kokam mūs sasniedza vārga murmināšana un kaut kas, ko ar zināmu fantāziju varētu iztulkot par apspiestiem saucieniem vai dziedošām nopūtām. Tad atkal klusums, un mēs reaģējām kā viens vesels, skriedami uz aklā gaiteņa pirmo ugunsdrošo durvju pāri.
Bija rudens. Pēcpusdienas saule traucās pāri priežu siliem aiz skolas un pārvērta gaiteņa nule bonierēto linoleju par kvēlojoša stikla strautu. Ja saule todien nebūtu stāvējusi tik zemu, kā tā atradās, tad mūs visus būtu redzējis skolotājs, kas tagad gan sauca: “Ej, jūs tur, ko jūs gribat”, bet ar sauli acīs droši vien mūs uztvēra kā mazu dejojošu ēnu grupiņu.
Ar laiku, tā esmu iedomājies šo drāmu, viņš sāka tulkot šīs ēnas fantāziju figūrās uz savas tīklenes, sapņu drumslas satrauktās smadzenēs uz robežas ar to, ko zviedru sabiedrība 1975. gadā pieļāva, un noteikti uz robežas ar to, ko dvēsele spēj izturēt no vientulības, ilgām, baudas un pašnici-nājuma. Viņš neatraisījās. Alku nomaskētās ilgās pēc sākotnējas vientulības viņš nejaudāja nokļūt līdz galam. Viņš izkrita cauri. Viņam uzteica darbu, viņš pazuda no skolas, un neviens skolotājs viņu pēc tam nekad nepieminēja.
Tām istabām, kurās mēs droši varam teikt “te mēs esam”, ir vajadzīgas citādākas istabas. Varam salīdzināt ar daktera Kristāla citātiem no minētā Stolta grāmatas par to, ka dažreiz pat pašai veselībai vajadzīga kāda slimība.
Tāpat jāsaprot, ka katrai reālai istabai, gaitenim, kā arī katrai gravai vai tirgus un ielu labirintam nozīmīgu pilsētu vecajā daļā, ir savas antitelpas. Tās var but mentālas dabas vai laiktelpas plūdumā likt sevi manīt kā neregulāri noformētu monolītu: kāpņu apakšpuse, tribīnes aizmugure, gaismas šahta ēkas ķermeņa vidū. (Tas, kas apciemos dzejnieci Mariju Silkebergu Stokholmā, kāpjot uz viņas dzīvokli, redzēs cauri kāpņutelpas logam šahtu, uz kuras iekšējās sienas karājās plāksne: ŠAHTA. Tā nav nekāda zīmezīme, bet antimīkla.)
Vēlāk, kad būsim kļuvuši vairāk pazīstami ar šo veco, notraipīto krāsaino karti, es arī pastāstīšu, ko dara, ja nevar atraisīties. Ir runa par to, kā tikt vaļā no mocītāja, kas mēģina nostāties ceļā un tev neļaut pakāpties sānis. Manam noziegumam soda laiks ir notecējis, viņam nebija arī māsu vai brāļu, un viņa vecāki tagad jau ir miruši. Tāpēc man nebūtu jābaidās no atriebības, ja vēl būtu starp dzīvajiem. Bet atpakaļ pie antiistabām.
Kad pārvietojamies cauri redzamajām istabām, mēs gan nepārtraukti kartografējam mentālās, netelpiskās, šķietamās telpas, kur mūsu dvēseles peld pāri dzīves laika pļavām, asfaltam un zvirgzdiem. Kā zināja jau ledus laikmeta cilvēki un mūsu laikos dadaisti un sirreālisti, tieši pārvietošanās ir tā, kas rada nozīmju vektoru kopsakarības (kartes sudrabkrāsas bultas), kur mēs lokalizējam un identificējam s.evi attiecībā uz tādām konstantēm kā zemes līmenis, apvārsnis un gaisma.
Bet antitelpas pilnībā pamatoti parādās tikai tam skatienam, kas pacenšas un izdomā ikdienā redzētā negatīvu. Pirms neilga laika kādai franču māksliniecei bija lieli panākumi ar Parīzes iekšējo pagalmu atlējumiem pēc mēroga. Šie, apmēram metru augstie, neregulārie betona bluķi šķita draudoši un aizkustinoši pazīstami, it kā mēs, izstādes apmeklētāji (Gallerie Mies van der Rohe Berļīnē), kādā agrākā eksistencē būtu bijuši putni un tik tiešām varējuši rudens vakaros no augšas novērot, kā šo pagalmu telpas lēnām piepildās ar zilu, istabu gaismām caurstrāvotu tumsu, ko savukārt no apakšas impregnēja nakts augšup plūstošais melnums, jo tumsa nekrīt, bet peld augšup gar celtņu sienām.
Un nule viens zviedru arhitekts pārsteidzis pasauli ar savām lielāku celtņu slēpto formu pasaules pazemes kartēm. Caurspīdīgi zīmējumi, apgaismoti no iekšpuses, un decimetru biezi objekti, radīti no grafīta pastas, kur apakšā esošā zīmējuma līnijas ir kā dziļas zīmes, kas atklāj daiļas formas apmēram trīs - septiņu metru dziļumā zem tādām vietām kā, piemēram, Slussena, Sergelstorgs vai Karaliskā bibliotēka: karšu kolekcija ar gigantiskiem, unikāliem hieroglifiem, apraktiem zvaigžņu attēliem, izpakotiem no kādām prātīguma apakšējām debesīm, kam lielāks smagums un baismas nekā mēs, krītošās ikdienas gaismas pārskalotie, esam varējuši iedomāties.