Ilgi staigāju apkārt viņas lielumā visai pieticīgajai izstādei, kur uz iekšējām istabām bija jāiet sāniski cauri šaurai pasāžai starp galerijas sienu un pagaidu sienu, ko viņa uzcēlusi iekšpusē, lai panāktu, ka iekšējā, mazākā istaba pēc šaurās pasāžas šķiet lielāka par ārējo, apkārtējo. Viņa pati stāvēja kaktā, bāla un nopietna, ar glāzi sausa, burbuļojoša vīna mazajā rociņā, un viss viņā bija proporcionāls un savādi aizkustinošs, it kā viņa būtu šūta pēc mēra tieši man. Mēs vērojām viens otru slepenā pārejošas ziņkārības mulsumā, un es pateicu kādu pieklājības frāzi par viņas bildēm. Vairāk toreiz netapa sacīts, bet kopš tās reizes, esot līdzīgos pasākumos vai pāris reižu gadā sagadīšanās pēc nonākot vienā kafejnīcā vai uz tā paša ielas stūra, sasveicināmies ar to īpašo smaidu, kurā, pašam nenojaušot, dzīve kā tāda, tā sacīt, šķērso mūsu vaibstus.
Gadiem ejot un galvenokārt strādājot ar stikla cilvēkiem vai līdzīgi mēģinot saprast Bērbeles “negatīvo karšu” jēgu, esmu sācis uzskatīt gadījuma rakstura tikšanos ar kādu svešinieku par vienīgo brīvības veidu. Kaut gan mēs bieži laimīgi tiekam saistīti cits ar citu tā saucamajās tuvajās attiecībās un tajās atpestām cits citu ar ziņkārību un izprastām iekārēm, nemitīgu pārmaiņu spaidu, vieniem krītot no formas uz formu nāves virzienā.
Un neapšaubāma taisnība bija tam rakstītājam, kas uzsvēra, ka šī brīvības forma - piederība kāda cita atmiņas ievērošanai - ir vairāk vērta par visām iluzorajām brīvības sugestijām, kas nav nekas cits kā pārmaiņu gūsta bezcerīgā āriene. Tomēr iekšējais reibums tikties ar kādu citu, kas uz īsu bridi krusto tavu dzīvi, ir nesamaksājams, jo palīdz tev pašam atcerēties savu dzīvi no pārsteidzošiem leņķiem, tāpat kā negaidītā šaurā pasāža var novest pie plašuma un atvieglojuma, kas ir smieklīgi, jo tu tik labi zini, ka īstenībā esi ienācis kaut kādā vēl mazākā nekā tā, kur tu agrāk uzturējies, kur pazemes formas spīd ar vāju laimzaļu gaismu un mazs tumšs sievietes formas talismans stāv stūri un noklausās sanākušo čukstus un pelnīto uzslavu.
Varbūt es joprojām esmu iemīlējies šajā aprakto zvaigznāju mediju-trīsē tāpat kā tērēju savu mīlestību daudzām citām, pirms satiku tevi, mīļā Bērbele, pēdējo šai rindā. Bet atminēšanās darbs, kas iesākās pēc Harija nāves, mani tagad ved cauri visām šīm sejām: tās kļūst par stikla maskām, kas pilnas ar tumsu no lielākas, ar kolektīvu bezspēcību pārpludinātas apkaimes, tās nozīmju ainava pieder kartei, kur visu augšā minēto varētu vērst savā pretstatā. Vientulības ģeogrāfija, saprasta kā ceļošanas spaidi un maņu laiks, ir teritorija, kas tagad tiek caurkrustota, kamēr es daktera Kristāla kaulu vitamīnu iespaidā uzsēžos jāteniski uz sava drosmigā rikšotāja, paceļu vairogu ar trim figūrām un aizjāju naktī.
Itāļu esejists Hoberto Kalasso vaicā sev par Nīčes Ecce Homo, viņa “intelektuālo autobiogrāfiju”, vai tā nav cēlusies no liktenīgas mutācijas: varbūt šajā gadījumā domāšanas lielais koks īsi pirms garigās slimības sākuma radījis monstram līdzīgu augli, kas attēlo pašu augli miniatūrā. Tiekšanās būt tikpat godīgam kā saulē nogatavojies ābola vaigs jau kļūst auksta tā nāves sprieduma ēnā, kuru Nīče pats sava garā krēslas ceļojuma tuvumā izteica par rietumu saprātu: kad tas grib iepazīt pats savus orgānus vai instrumentus, domāšana iznīcina pati sevi. Auglis vai lapas ir nāves raža, tāpat kā zinību. Un varbūt tas, ko tās pazemes balsis gribēja man sacīt ar savu gar
ielām un ieliņām, kuras, kad vilciens beidzot ierodas, jau ir nervi kādā citā lapā, ko es zinu tagad, kad jau ir par vēlu, izņemot spiedienu to izstāstīt, visu ceļu līdz galam, kas ir sākums.
“0 dark dark dark. They aligo into the dark”. To dzejoli es lasīju lidmašīnā no Rīgas 2001. gada 12. septembrī, dienu pēc uzlidojumiem Ņujorkas debesskrāpjiem, kad raudādami rīdzinieki (viņi saprata šausmas labāk nekā holandieši un vācieši, un poļi, un skandināvi) bija stāstījuši man par to notikumu uz ielas lietū pēc dzejas lasījuma, kas bija daļa no Round Table ofEuropean Poetrg konferences, un tas bija labākais dzejolis tai dienai, kad tikai reta lidmašīna pacēlās laikus, bet varbūt tas ir katrai dienai. Ir jau, ir, ka T. S. Eliots raksta, bet tumsa, kurā mēs visi iesoļosim, pirmkārt, ir kopā ar mums jau no paša sākuma, otrkārt, tā nav nekāds kompakts vai viennozīmīgs elements.
Pat gaišākajā dienā mana jaunība paliek stāvam ap mani kā tumšs, mežonīgs parks vai varbūt drīzāk pieradināta un retināta mežonīga zeme, kur viss ir melns. Vējš tur nāk no melnām lapotnēm, gaisu krusto melnas spārnu vēdas, melni parku ceļi ved cauri melnu zāļu stiebru paklājiem, malās lukturi, no kuriem nāk melns pulveris. Ainava, kas atgādina tādu, kur bijis meža ugunsgrēks, bet nedega ne stumbri, ne zāle, dega laiks, dega mans gars. Kā var šai noktirnes ģeogrāfijā fenomenus atšķirt citu no cita, to es nezinu, bet viss ir kontrastains un tikpat skaidrs kā dienas laikā. Vienīgā starpība, ka tas, kas dienasgaismā ir caurspīdīgs un attēlu pilns, tumsas ainavā ir melns. Varbūt nav nekādas dziļākas starpības starp caurspīdīgo un melno. Varbūt nakts un gaismas pilnais gaiss ir tikai divi līdzvērtīgi veidi, kā raudzīties uz laiku, kad tas ir skaidrs vai sadedzis guļ, pārsedzot katru mums saredzamu formu. Un kas iekšpuse, kas ārpuse - ir kļuvis mazsvarīgs.
Skaistā meitene nekad nenāca uz skolu un nekad negāja mājup kopā ar mums pārējiem. Mītus ap viņas tādējādi neredzamu padarīto tēlu droši vien veicināja tas, ka viņas tēvs katru dienu viņu atveda un aizveda savā vecajā zaļajā roverā ar koka stūri un melnu nolaižamo jumtu, kuru, cik zinu, nekad nenolaida, izņemot to reizi, kad viņš pēc ģimnāzijas beigšanas akta viņu savāca un aizveda prom no manas un pārējo zēnu un meiteņu dzīves, pretim liktenim, kas, cik noprotu, nenozīmēja neko citu kā vienīgi to, ka viņa (mums) pārsprāga kā trollis saulē un sadalījās, un jaunu meiteņu tēlos atgriezās pie mums ar to pašu jautājumu: kam tu esi? Bet varbūt jumts nekad netika nolaists tai dienā, kad viņš kapteiņa cepurē un saulesbrillēs, ar īsu cigareti bez filtra mutes kaktiņā ieripoja skolas pagalmā, lai savāktu savu meitu. Vai arī tai dienā tas nebija vecais rovers, bet lielāku apmēru noīrēts amerikānis, varbūt Chevrolet Impala ar spurām un vinila skaņu plašu atskaņotāju instrumentu pultī. Prom viņa katrā ziņā aizbrauca ar savu allaž smaidošo tēti, kas tagad jau droši vien ir vecs vecis, tāpat kā viņa pēc uz-sprāgšanas var būt palikusi tikai runājošas, kustīgas piecdesmitgadīgas sievietes čaula kaut kur sabiedriskās sistēmas pažobelēs. Vai viņa ir advokāte, kuratore, ārste, pārraudze, ekonomiste, H&M iepirkšanas šefiene? Kaut kas man saka, ka viņas liecība nebija vienreizēja, bet viņai bija spēcīgs atbalsts no mājām, un viņa īstenībā vispār nevarēja kļūt par neveiksminieci.
Viņš atraisās. No manas balss viņš atraisās, nepazīstamais zēns. Reiz mūsu apziņas sakrita, un es varu ar zināmu piepūli atcerēties, kā tas jutās, tikai septiņpadsmit gadu attālumā sajust lielās tumsas atmiņu aiz muguras. īstenībā esam tuvāk viens otram tagad, nekā pirms Bērbele un es kļuvām dzīvajiem caurspīdīgi. Viņš staigā, brauc ar divriteni, viņš skrien cauri tumsas vējainajam tunelim. Tas milzt pār viņa galvu kā čukstoša sodrēju lapotne.
Ai, atkal šie sodrēji. Lūdzu, piedodiet man dažas aptumšotas lappuses! Nezinu, vai mans tagadējais stāvoklis ir tas, kas padara atmiņu istabas tik melnas. Kad es tagad eju pa Stokholmas ielām vai kavējos Sergel-storga drūzmā vai Medborgarplatsenā, dzīvo dvēseles izskatās pēc vārgām liesmiņām zem lietus mēteļiem. Jo ātrāk es staigāju, jo skaidrāk man parādās (it kā man butu kāds dinamo galvā un staigāšana barotu atmiņu) sen aizmirstā atmiņu zeme. Tur sevi redzu kā to, kas atraisījās, tas ir: mani pašu tādu, kāds es biju savā garo distanču skrējēja laikā. Vientulības kartogrāfs, traucot pa pamestajām pļavām, kur svešas dzīves formas valdīja pār dzīvību un nāvi.