Kādu laiku viņam bija paziņa, kas skrēja Sporvegena klubam. Viņš attīstījās strauji un jau sešpadsmit gadu vecumā bija nobriedis sacensībām senioru klasē. Izplatita nodarbība tajos laikos, Lasses Virēna un Juhas Vē-teinena iedvesmota, bija, tā saucamais, kvantitātes treniņš, tas nozīmē, ka priekšroku deva kilometru kvantitātei, nevis skābekļa uzņemšanas paaugstināšanas intensitātei pieauguma fāzes laikā. Vēteinens, tas nezvērs, esot skrējis septiņdesmit kilometru dienā Āfrikas savannās, treniņa metode, kas šķiet destruktīva. Bet zēns, kas mēģina atraisīties no tumsas rudens vakaros septiņdesmito gadu vidū, atceras arī baumas par to, kā Sikstens Jernbergs un viņa biedri trenējās ziemeļu Dālarnas fjeldos vasaras laikā. Ja kāds būdiņā iepriekšējā vakarā bija par daudz iedzēris, to varēja manīt no viņa klusēšanas, kā arī no neparasti bagātīgās brokastu kārbas, kas tika uzsieta uz muguras ar vecu siksnu, gatavojoties astoņu stundu skrējiena dienai gumijas zābakos pa plašiem slīpiem dumbrājiem.
Viņa draugs no Sporvēgena kluba bija šo metodi piesavinājies un devās regulāri skriet tos piecdesmit kilometrus Nineshamnas virzienā, bet mājās viņu veda - arī viņš man tagad nāk prātā - viņa allaž smaidīgais tētis. Šie tēvu mūžīgie smaidi ilgu laiku piederēja pie epohas neatšifrētiem hieroglifiem. “Priecājies kā vīrs” toties ir frāze ar, kā sacīt, augošu nozīmi tādēļ, ka tu pats gūsti augošu pieredzi un tev var būt jāgādā par paša bērniem. Es gribētu iet tik tālu un apgalvot, ka prieks, tā jautrība, kas palīdz citiem dzīvot tālāk, ir vīrišķības raksturīgākā pazīme laikā, kad sievietes pārņēmušas heroismu un drūmo apmātību iekārot. Rejoice like a man, felloiv traveller into the dark dark dark!
Viņa kaula plēve nepanes kvantitatīvo treniņu tik labi, kā to panes Sporvēgena zēns. Agrāk vai vēlāk skelets protestē ar kaula plēves iekaisumu un tā saucamo pleznas kaulu maršēšanas lūzumu. Tādēļ viņš koncentrējas uz intervālu, skrējienu kalnā un intensitāti, pūlas kā rudeņos zvērs tumšā vientulībā caurām cieti sasalušām kailsala ziemām, nesaprazdams, kādēļ šī nešanās turpu un atpakaļ pa tukšo priekšpilsētas ainavu. Tik tālu viņu noved skriešana, ka viņš atradinās uz kādu laiku no staigāšanas: tā viņam šķiet smagnēja un nogurdinoša, jā, it ka viņš pārvietotos miegā vai zem ūdens.
Varbūt tādēļ no viņa laika tik labi atceros ziemas pastaigu, kas veda augšup līdz skaistās meitenes mājai, kas dižojās kāda attāla pakalna galā, kur viņa dzīvoja ar savu jaunāko brāli un abiem vecākiem. Tajā janvāra vakarā septiņdesmito gadu vidū valdīja neparasti stingrs sals. Dūmi pār dzīvojamo namu kooperatīva HSB rajonā toreiz vēl ar plānām šīfera plāksnēm apjumtajām trīsstāvu mājām cēlās tieši uz augšu pret, par spīti lielpilsētas gaismām, tomēr bagātīgi zvaigžņotajām debesīm. Sniegs bija kritis lielā daudzumā pēc Ziemassvētkiem, un mazais traktors ar arklu bija strādājis caurām naktim pa apkārtnes parku celiņiem un šaurajām asfaltētajām ieliņām. Robans, traktora vadītājs, bija vecs tēva pamatskolas skolnieks un parasti jauks pret visiem bērniem, kas ar savām īpatnējām palaidnībām padarīja sētnieku darbu par tīro elli. Kad es iedomājos viņu vienu apgaismotajā traktora kabinē, strādājot komplicētā sniega vaļņu labirintā, kas būtībā prasīja vairākus krāvējus un smago mašinu, lai pieņemamā laikā sniegu spētu novākt (“pieņemamā laikā”: to saka mana kopš 2000. gada sākuma ar efektivitāti bojātā acs), tā laika vientulība no jauna apņem mani. Tad es arī saprotu, ka ilgu laiku man bijis lemts klejot šajā bezskaņu zemē, pa kuru tagad eju un no kurienes tev visu šo uzticu.
Doma par skaistās meitenes seju vēl šodien ir kā ziemas tumsas slepenībā turēta gaisma un uz dažiem mirkļiem atsauc to vakaru kā tagadnes telpu. Tur šķērsoju rotaļlaukumu un jūtu svaigu aukstumu rīklē, kā arī īpašo smaržu no piepūles, kas ļauj pasaulei būt mierā savā formā, to netraucējot ar stulbiem jautājumiem - kas tu esi vai kam esi vajadzīgs. Varbūt sāpēja kājas nupat sasietajās slidās, bet pēc brīža sajūta ir aizmirsta, lūk, ko maza, cieta gumijas ripa spēj paveikt laukumā starp diviem vārtu būriem. Smilšu laukumā, kur rāpšanās siena un smilšu kaste piedāvā laika kavēkli mazākajiem, kā parasti visas lietas novāktas un, laukumu applūdinot, izveidota pietiekamu izmēru slidotava, savdabīgs kvadrāta formas hokeja laukums mazajiem pilsoņiem. No ledus, kam tādas pašas proporcijas kā ēdamistabu logiem (cik skaisti un iejūtīgi izveidoti bija tagad jau pusgadsimtu vecie dzīvojamo namu rajoni) šovakar skan dažu slidotāju skaudrā cīņa ar ripu un nūju par spīti skarbajam salam.
Es labprāt butu atradies uz tā rotaļu laukuma ledus, lukturu gaismā spēlējis kopā ar pārējiem. Bet kopš kāda laika tam jutos par vecu. Mani vienaudži sen jau bija beiguši spēlēt ar sīkajiem, viņu brīvlaika nodarbības bija slaistīšanās citam pie cita, dažreiz ar alkoholu un hašišu, dažreiz ar tējas dzeršanu un neveiklām politiskām runām, kas bieži riņķoja ap nesen notikušo varas maiņu pēc četru gadu desmitu sociāldemokrātu valdīšanas un noteikti šķita bērnišķīgas un neizglītotas salīdzinājumā ar iepriekšējās paaudzes brīnumainajām marksistiski-ļeņiniskajām vārdu formācijām. Mums vēl nebija vārdu tai tumsai, kas turpat zem ikdienas virsmas mūs gaidīja.
Bet par visu to es dzīvoju laimīgā neziņā. Taču kopš kāda laika sieviešu klātbūtne mani intensīvi ietekmēja. Skaistā meitene ar savu alabastra ādu un taisnajiem, īsajiem matiem uz pieres virs tumši brūnajām acīm bija modinājusi neizbēgamas ilgas pēc fiziskas tuvības un draudzības. Jāsaprot vientulība, kas tādējādi veidojas ap septiņpadsmitgadnieku: vecāku darīšanas piederēja pie pagātnes, viņi turpat blakus bija kā caurspīdīgi Muminu grāmatu murmuļi, svarīgi, bet patlaban radikāli (un netaisnīgi) noniecināti. Vienaudži bija iekļāvušies dažādās grupās un bandās, kamēr bērnības sporta spēles mirdzēja sērīgā attālumā, zudušās nevainības zilganā ledus gaismas laimē.
Tajā vakarā man šķita, ka ir tikai viens vienīgs glābiņš no iznīcības: izkopta saruna par nākotni ar skaisto meiteni. Šai sarunai vajadzētu risināties pie sprakšķošas uguns, kuru iekurinājis viņas, kā iedomājos, omulīgais tēvs, kura look ar īsi apcirptiem matiem un mēreni sarkastisku smaidu sejā ir pilns stateniskām krunkām, tādu es sev plānoju nākotnē piesavināties.
Sniegs kliedza zem maniem slidenajiem būčiem, kad, neuzdrīkstoties domāt “es iešu turp”, sāku iet iepirkšanās centra virzienā, kura otrā pusē atradās savrupmāju rajona augstiene, kur dzīvoja skaistā meitene. Tas bija drīzāk ciemats nekā savrupmāju rajons, drīzāk cietoksnis nekā ciemats, drīzāk daļa no pilsētas kā cietoksnis, un kā tāds tas izpletās gar visu ceļu, kur gāju, tādējādi bija neiespējami pateikt skaidri, kur mans ceļš beidzas un mans mērķis sākas.
Zem nelaimju vajātā Vardes bijušā balkona dega lielas āra sveces, kas nesignalizēja par svinībām, bet gan nāvi. Mēs, vientiesīgie bērni, viņu dēvējām par Vardi, jo viņam gadījusies plata mute un bija korpulents. Viņam bija ap piecdesmit, un viņš viens pats gādāja par puisi, vārdā Bertils, domājams, viņa paša bērnu. Tajā laikā mūsu pasaulē viens pats tēvs ar bērnu bija visai neparasti, un mēs, bērni, nojautām kaut ko ipatnēju. Tātad mēs, protams, Bertilu nelikām mierā, un dažreiz viņa tēvs viņu aizstāvēja visai patētiskā, bet drosmīgā veidā. Bet ap to laiku, kad notika mana pastaiga uz skaistās meitenes māju, jau bija pagājuši vairāki gadi, kopš Vardulēnu un Vardi (kas strādāja centra pastā) bija piemeklējusi katastrofa, kas bija mūs paralizējusi un sašķēlusi tādēļ, ka šī notikuma dēļ mums bija kauns citam no cita. Kāda lāsteka traucās lejup no tumsas un nogalināja Vardes puisīti turpat mūsu acu priekšā, kamēr mūsu runas koris skandēja apvainojošu skaitāmo pantiņu. Tas bija, atceros, tā, it kā mēs ar savām balsīm būtu nodziedājuši piecdesmit kilo smago ledus nazi uz mazā Bertila galvas, un varbūt tik tiešām tā arī bija. īsu laiku pēc tam viņa tēvs pārcēlās un neviens viņu nekad vairs nekur neredzēja. Kādi, kuriem bija svinības, protams, iededzinājuši lielu sveci, bet, kad tā uz mirkli šajā aukstajā janvāra vakarā uzmeta manu Golumam līdzīgo ēnu uz klintīm vārtu pretējā pusē, tā vēl piecus gadus vēlāk liecināja tikai par Bertila briesmīgo nāvi un miīsu pretīgo bara mentalitāti.