Pirms es sāku izbalēt un zaudēju kontaktu ar rakstu, kas ir dzīvo vairogs pret it neko, es periodiski rakstīju dienasgrāmatu. Te, no atmiņas, piezīme, kurā mēģinu tuvoties tai pastaigai:
“Mans ķermenis ir spraugu pilns, kuras visas satur mazus režģus sniega pārslu viduča formā. Kā jau tas dažreiz var būt, tajā ledus aukstajā vakarā sākās tāda veida snigšana, kas nenāk no mākoņiem, bet rodas tieši gaisā. Katrai pārslai bija sava vieta telpā, un tā palika tur karājoties, kamēr es iegāju snigšanā un pazudu uz visiem laikiem, jo atgriežoties vairs nebiju tas pats. Tās nebija sniegpārslas, bet Iedus pārslas, un tās nekarājās tumsā, bet nomelnējušajā laikā, un mans ķermenis īstenībā nebija ķermenis, bet gaismas traips, kas turpinājās aizvien dziļāk šajā melnajā asu, mazu ledus ritentiņu pilnajā laikā.”
Kas attiecas uz ķermeni, man jāuzskata tā piezīme par pravietisku! Cik daudz reižu es līdzīgos vārdu savārstījumos esmu mēģinājis aprakstīt savu tā vakara pārdzīvojumu, nezinu. Bet es zinu, ka mēģināšu atrast pareizos vārdus tik ilgi, kamēr vien manai atmiņai paliks jel kāda gaisma, kaut pareta, kā arī telpa, kaut tunelim līdzīga un aizvien klusāka.
Apmēram pusceļā man paslīdēja kāja uz aizsalušas peļķes, es izstaipīju muguru, dzirdēju knakšķi vai drīzāk plīkšķi un gaidīju sāpes. Bet nenāca nekādas fiziskas sāpes. Tas vakars deva man cita veida sāpes, mazāk paralizējošas, vairāk neizdibināmas, vairāk trulas un ļaunākas par fiziskām sāpēm, kas vienmēr, pietiekami kāpinātas, noved pie vājprāta un bezsamaņas, varbūt nāves, kamēr sāpe, par kuru te runa, koeksistē ar skanošu nomodu un fantāziju, kuras redzamais dziļums neatstāj nevienu no pieredzes jomām žēlīgā ēnā.
Tieši kurā brīdī viņi uzpeldēja aiz manis vieglajā ledus kristālu putenī, man nav ne mazākās jausmas. Nevaru arī pateikt, cik tuvu man tie gāja vai kad viņi saprata, ka seko skolas biedram. Augšup pa akmens kāpņu sistēmu, kas it kā pavirši karājās pie klints sienas un aizveda pie augstienes, kur atradās viņas māja vai daļa no nocietinājuma it kā uz rūpīgi izcirsta granīta bluķa paplātes, es cīnījos ar rokām kabatās un vientiesīgu popdziesmu galvā. Skaistā meitene un viņas kompānija laikam dzirdēja mani to dungojam, un es atceros, ka apmēram kāpņu vidū dzirdēju aiz sevis klusus smieklus. Kad pagriezos, ieraudzīju zem sevis bezdibenī tikai pāris, trīs akmens kāpnes. Pēc tam sāka velties tumsa ar ledus pārslām, kas sijājās cauri lēni šūpojošiem ēnu zariem. Smags, nāvējoši auksts vējš bija sācis pūst no ziemeļiem un padarīja stiprāku jau tā dzeļošo salu šajā klusajā vakarā, kad, kā vēlāk ziņoja, neparasti spēcīga ziemeļblāzma parādījās Stokholmas reģionā, ar pulsējošām, desmit kilometru augstām baltām un tirkīzzilām liesmām, neredzamām virs ņirbošiem nokrišņiem.
Pie lietas pieder ari tas, ka tad, kad es zvanīju pie plašās konstrukcijas, kuru vienkāršības pēc dēvēju par skaistās meitenes māju, biezajām ozolkoka durvīm, arī viņa un viņas kompānija bija sasniegusi īpašumu. Kad viņas tēvs atvēra durvis un smaidīdams mani vēroja, man ienāca prātā debila doma, ka viņš kaut kādā pārdabiskā veidā saprot manus centienus attiecībā uz viņa meitu un mūsu kopīgo nākotni. Uz īsu mirkli sajutu siltumu, kādu var radīt sabiedrotā skatiens. Tad viņš sauca pār manu galvu lejup tiem abiem, kas nāca pa grants celiņu: “Bet sveiki, man šķiet (rādīdams uz mani), ka jūs šovakar būsit vairāki.”
Kad es pagriezos, redzēju skaisto meiteni un viņas zēnu mazliet zemāk starp apsnigušajiem krūmiem, viņi bija cieši sakļāvušies logatā, ko izveidoja dažu lampu gaisma uz zemes, pat mazliet caurstrāvojot sniega segu celiņa abās pusēs. Tad redzēju tikai tumsu, zarus un krītošo sniegu. Varbūt viņi pavicināja ar roku. Varbūt viņi kaut ko uzsauca, pirms pagriezās un iegāja pa viņas pašas viltīgi paslēpto ieeju uz apakšējo stāvu, kas bija viņas rīcībā un kur viņa (cik esmu dzirdējis) labprāt rīkoja mežonīgus tusiņus pie baseina, kura zaļi zilo mirgoņu varēja nojaust cauri atklātajiem kalnu kristāla gabaliem, kas apspīdēja mājas mūri blakus garāžai.
Viņas tētis izstiepa roku un uzsita man pa plecu. Es atceros pieskārienu tādēļ, ka viņš roku mazliet paturēja, it kā gribēdams mani uzmundrināt pirms mājupceļa. “Es tikai tāpat vien atnācu paciemoties,” es teicu un pagriezos. “Tu esi laipni lūgts citreiz, piezvani vispirms, tad zināsi,” viņš teica, un balss skanēja jau no augšas, no silta, ar ķieģeļiem apšūta un afrikāņu maskām izdekorēta gaiteņa, gaismas rāmja, kas, jo es tālāk gāju lejup pa grants celiņu, milza virs manis kā NLO neiespējamības izplatījumā, iekļauts mirdzošu debesu ķermeņu, komētu un kvēlojošu mākoņu miglājā - fenomeni, kas eksistēja tikai uz manas nomocītās tīklenes, kuru durstīt durstīja vēja nestās ledus prizmas dzelzs skaidu lielumā. Tad šis maigais pilskungs aizvēra savas durvis un es biju viens ar vēja skaņām.
(Andalūzija 1565. gads)
... Slimais neklausījās, ko teica dakteris Velaskēzs. “Izārstē mani, izārstē mani, ” viņš čukstēja, “manas naktis ir garas kā nedēļas, un riebīgi mājputni joprojām mani moka ar neiespējamiem jautājumiem. ” “Tagad es pielikšu uguni tavai nometnei, ” teica dakteris, aizgāja pie ugunstrauka un lika ugunij pieķerties pie tieva malkas gabaliņa. Ar mazo lāpu viņš tuvojās stikla vīra gultasvietai. “Redzēsim tagad, nelaimīgais, vai tu nevarēsi kustēties tikpat labi kā es, ” viņš murmināja un pietuvināja uguni bīstami tuvu salmiem. Ar kliedzienu stikla vīrs uzlēca gaisā un nolikās uz grīdas kā varde. Bērni smējās un sāka apmētāt viņu mēsliem. “iMukā saulē, nelieti. Tu esi parādā Hosē Mendesam par triju dienu naktsmājām un uzturu, aizej uz viņa bodegu un piedāvā savus pakalpojumus, citādi es tevi apsūdzēšu dēmonu pielūgšanā. ”
Atpakaļceļā uz baznīcu viņš atkal iet garām Pepes bodegai. Tur iekšā, pustumsā, tik tiešām pazib milzīgais deguns, tas izskatās pēc mūķenes mices, ja iedomājas, ka viņas seja pieaugusi jauneklim un vaibsti pazuduši viņa miesās...
Saka, ka starp daudzajām pieredzēm, kas šodien draud izzust, atmiņa par vēja skaņu neapdzīvotā ainavā esot viena no būtiskākajām. Cita varbūt ir ķermeniskās zināšanas par attālumiem, kādas mums dāvāja gara pastaiga bez steigas pāri ļoti lieliem attālumiem. Trešā ir cerība, kas var piepildīties, ja visā nopietnībā ticam, ka mūsu iekšējai noskaņai ir reāla, ārēja atbilstība. Mēs patlaban kļūstam par radījumiem bez vēja atmiņām, bez attālumiem soļos un bez noskaņām: ļoti nemuzikālas radības ar citiem vārdiem, kas steidz no norādījuma uz norādījumu, ja vien nesēž un neskatās uz maldiem vai neatrodas muskulārā un diētiskā treniņā, lai vairotu mūsu lielisko seksualitāti. Tas, kas cilvēkā ir valoda, ir atmiņas par šīm izbalējušām pieredzēm. Pārējais nav valoda, bet informācija vai reklāma.