No kurienes nāk šis kultūrpesimistiskais izvirdums? No manis paša vai no tā spokainā rakstnieka, kuram esmu uzdevis “atraisīties” no manis un kartografēt stāstījuma teritoriju? Es nezinu, bet vecais radio dakteris būtu, ja vien šodien vēl dzīvotu, varbūt novērojis mūsu laikmetu ar līdzīgi apsūdzošu skatienu. Viņš bija visvientuļākais pieaugušais, kādu bērnībā gadījās sastapt, atbildīgs par smalkās elektronikas arodskolu, kas bija iemitināta apakšstāvā, tajā tika mācīti kūtri jaunieši, kuri bieži vien ne tikai atstāja stundu, izlecot pa logu, lai spēlētu futbolu, bet lai aizietu nopirkt alu. Par radio dakteri viņu sauca tādēļ, ka uzskatīja par mācītu, un tādēļ, ka viņš bez skolotāja uzdevumiem apkārtnes ļaudīm laboja arī radio aparātus un pastiprinātājus.
Cits nopietns bērnības vai jaunības vientulības čempiona nosaukuma kandidāts, protams, bija skolotājs, kurš salaida ar skaisto meiteni aklā gaiteņa istabā, kā arī ampelmaņu taisītājs un leļļu teātra rādītājs, kas dažus gadus nāca mūsu sētā, uzcēla savu telti un lika savām trauslajām dažādu krāsu figūriņām piedzīvot visfantastiskākās dēkas jautras mūzikas pavadījumā, kuru spēlēja mēms punduris autentiskā kādas izmirušas kontinentālās Eiropas armijas uniformā. Es atceros tos joprojām siltos vakarus kā cita laikmeta daļiņu, kas iesprausta mūsu laikā, šķembu, kas, starp citu, kādu vakaru tika izšķīdināta.
Kad tas notika, arī radio dakteris bija publikā. Savā baltajā neilona kreklā, ar pelēki mirdzošiem tieviem bikšturiem viņš sēdēja uz zili nokrāsotā parka sola, smēķēdams vienu no savām Commerce markas bezfiltra cigaretēm, kamēr vakara vējš pieskārās viņa plānajiem, gaiši sārtajiem matiem. Leļļu taisītājs runāja lauztā zviedru valodā, viņš izsauca savus aktierus nazālā, nedaudz smejošā balsī: “Dāmaz un kunngī! Tagad rejedzēzimm marveljēzu stikla radījumu ekspozīciju viņu ivunderzāmos maldu apju-kumoz!”
Radio dakterim bija pašam savs kantoris burta G veida īres mājas ārpusē. Palodze bija pielikta tieši sēdēšanai piemērotā augstumā pāri zālei, bieži logs bija atstāts mazliet pusvirus, it kā viņš gaidītu manas vizītes. Es vienmēr gāju viens pats pie viņa, apsēdos uz zaļās, saulē sasilušās palodzes un uzmanīgi pieklauvēju pie loga. Viņš priecīgi man pavicināja, nolika lodāmuru vai agregātu ar radio lampiņām pie malas un izstieptām, vasaras raibumu nosētām rokām izliecās pa logu. Mūsu sarunas vienmēr bija par to, cik dīvaina ir pasaule. Kā jau daudzi zēni tādā vecumā, biju atradis visdīvainākos faktus enciklopēdijās un no dažādiem, mana vecuma jaunietim domātiem kalendāriem: pasaules augstākā celtne, garākais dzelzceļa tunelis, mazākais putns vai lielākā tinteszivs, tie mani posmiem intensīvi nodarbināja, arī dažādi vairāk vai mazāk savādi fakti par izplatījumu un vīzijas no dzīves nākotnes zemeslodē - viss ar bildēm un anekdotēm tādās publikācijās kā “Zēnu kalendārs”, Tehnikas pasaule (no kuras tētis labprāt lasīja skaļi), dažus desmitus gadu veci zinātniskās fantastikas žurnāla “Brīnies!” izdevumi, tas bija žurnāls istiem nākotnes faniem, tos man iedeva viens gados vecāks skolas biedrs. Tajos solīja stāstus par “braucieniem izplatījumā, invāziju zemeslodē, dēkām uz svešām planētām vai dīvainās zemēs, kuru vispār nav uz kartes, par fantastiskiem izgudrojumiem un īpatnām teorijām”. Ja es neatrados uz Marsa, kāpjot baismīgi augstā Olgmpus Moris, “lēzenā vairogvulkānā", radniecīgā Kili-mandžāro Āfrikā vai Araratam Turcijā, bet divdesmit kilometru augstumā pāri apkārtējam līdzenumam un ar tilpumu, kas četras reizes pārsniedza Alpus, tad devos mikrozemudenē pa cilvēka asinsriti un vēroju varonīgos baltos asins ķermenīšus aizsargājam organismu pret naidīgiem baktēriju bariem.
Jā, empīriskajiem un utopiskajiem sapņiem nebija ne gala, ne malas manā kaulainajā zēna pasaulē, kas sastāvēja vēl arī no futbola, divriteņa labošanas, futbola, kakao brokastīs, futbola, Adidas galona somām (kas ziemā sastingdamas kļuva par bīstamiem ieročiem), futbola, saliekamiem modeļiem un mūžīgā sapņa par vasaras brīvlaiku, par mistisko, bet tajā pašā laikā reālo vasaru, kas gan šķita skolas semestru saraustīta, bet īstenībā bija viena vienīga - savāda doma, kuru Bērbele ieraudzīja viena mūsu dzejnieka darbā, un nevarēja beigt to grozīt turp un atpakaļ tādēļ, ka tā viņai atgādināja viņas pašas domu par mīlestību kā nepārtrauktu, vienmēr noderīgu žēlastību, kas, reiz sasista gabalos, tagad guļ pāri dzīvēm kā dažāda lieluma sašķaidītas kristāla lodes šķembas. It īpaši viņa domāja par sekojošo pantu (no viena, sakara ar Hariju jau citēta, dzejoļa, kuru viņa man bieži, it ka nebūtu iespējams to atcerēties, rādīja):
Maza un saliekusies vai lēkājoša un mežoniga nakts dzīvo ķermeni no pašas pirmās bērnības vasaras, kas ir mūsu vienīgā.
Tam pašam dzejniekam bija arī dzejolis ar nosaukumu “Lietus pilsētā”, kura pēdējais pantiņš skan:
Nāve tad mūsos guļ daudzus gadus, kamēr vasara
vasaru pēc vasaras sniedzas ar savu klēpi aizvien dziļāk mūsu pašu klēpī.
Un es noteikti piekrītu Bērbeles viedoklim, ka šai tumsai un šai bērnā augošajai vasarai ir sakars ar dzejnieka ilgām pēc atņemtā mātes maiguma. Varbūt tās ilgas attiecas ari uz mani: tādā gadījumā es no mammas prombūtnes veidoju caurspīdīgu tumsu, mūžgaru nāves vasaru, atmiņu par laipnu seju, kas grimst aizvien dziļāk zem zēna, kura vairs nav, spoguļattēla. Jeb arī viņš pastāv, kā pastāv tas, kurš pārliecies pāri pagājības akai, gaida savu izbalēšanu no kāda cilvēka irstošās atmiņas, bet kuram tomēr, tā šķiet, ir daudz kas vēl sakāms.
Atgriežoties pie radio daktera, viņš, bez šaubām, bija cītīgs tehnikas entuziasma veicinātājs, viens no tehniku pielūdzošiem nākotnes optimistiem, kuri noteica sabiedrisko klimatu manas bērnības Zviedrijā. Ja kāds gribētu uzzināt vairāk par to, iesaku palasīt ideju vēsturnieka Mihaela Gū-des disertāciju ar košo nosaukumu “Rītdienas eksperti”. Tehnika, jaunība un populārzinātnes un zinātniskās fantastikas panākumi Zviedrijā garajos piecdesmitajos gados. Šī pagarinātā desmitgade ilga, pēc vēsturnieka Ērika I lobsbavma (kas ari uzskata, ka 20. gadsimts bijis īss gadsimts, kas iesācies tikai 1914. gadā un beidzies jau 1989. gadā) domām no pirmā miera gada, 1946., līdz 1964. gadam. Bet radio dakteris varēja arī izteikt atpakaļ vērstu melanholisku domu, kuras pilno vērtību es sapratu tikai vēlāk dzīvē. Kādā dienā, atceros, runājām par ampelmaņu izgatavotāju un viņa lellēm, un sarunas laikā - kas notika tad, kad es un radio dakteris jau bijām pazīstami vienu vai pat vairākus gadus, - viņš pauda dzīves uztveri, kurai atbilstošas šodien varētu būt kultūrpesimistiski melanholiskās bēdas par zaudētām īstuma ilūzijām.
Viņš labprāt izmantoja pasakas un leģendas, lai sniegtu savam uzticīgajam klausītājam kaut ko no tās īpašās tāluma sajūtas, kas, kā viņš teica, raksturoja viņa attieksmi pret pasauli. īpaši atceros baismīgu pasaku par izlutinātu zēnu Seviljā.