“Kāds ļaundabīgs spēks,” teica radio dakteris, - dēmons!, nodomāju, jo mani ļoti nodarbināja gari pudelēs un tamlīdzīgas lietas, - “bija iečukstējis zēnam ausī, ka tieši viņš ir tas, karņ jāapēd visgardākais Seviljas dārzu ābols. Ilgu laiku viņš gāja pie dārzniekiem un vaicāja pēc ābola, bet neviens no piedāvātajiem zēnam negaršoja. Kādu dienu pie viņa durvīm klauvēja. Vīrs ar spalvainām rokām pasniedza augli, teikdams: “Šis te ir visgardākais ābols, šī dāvana no pilsētas visiem dārzniekiem ir domāta tev, bet ābolu tu dabūsi tikai ar nosacījumu, ka tad, kad būsi to apēdis, iziesi laukā un nostāsies plati jo plati atvērtu muti tā, lai kokam tiek gana saules.” Zēns nosmējās, paķēra ābolu,, aizcirta durvis un rīdams to norija. Tad viņš nostāvēja dārzā ar augšup pavērstu vaļēju muti visu siestas laiku. Dažas dienas vēlāk viņam bija grūti pieliekties, un kādā rītā viņa mute bija pilna ar lapām un zariem: no vēdera izauga ābele. Viņš ātri vien kļuva par koka gūstekni, kādā dienā, kamēr viņš lēnām un stīvi ar vaļēju, augšupvērstu muti pārvietojās dārzā, viņa pēdas izdzina saknes. Beidzot viņš nomira, tēva un mātes atstāts, jo viņi bija dziļi ticīgi ļaudis, kas notikušo nespēja saprast citādi kā Dieva zīmi, un tādēļ nopūzdamies laistīja koku, kamēr viņu dēla miesa atraisījās no tā mizas un kļuva par putnu baribu. Tā redz iet,” secināja radio dakteris negaidīti bargi, “ja skraida apkārt šķendējoties un brāķējot.”
Kaut kādā veidā gribu mēģināt ar šo vienīgo stingrības izvirdumu - jo parasti viņš bija maigs un laipns - izskaidrot to, ka tad, kad pagalmā notika atentāts un zemes brūnās pikas sāka lidot leļļu izgatavotāja mazajā ar samtu oderētajā skatuves telpā, tieši radio dakteris, nevis Volvo īpašnieki, ar savu rīcību izglāba leļļu izgatavotāju.
Kas ir drosme? Kurāža, kā tā rodas? Kāda ir sajūta, esot drosmīgam? Es gribētu apgalvot, ka drosmes sajūta ir baiļu bērns. (Bet tās nav tikai bailes, arī kaut kas cits, kāda tumša skaidrība: es pats atceros šo skaidrību no vakara, kad aizšķērsoju sava mocītāja ceļu ar mazu mūķīzeri rokā...) Katrā ziņā tas, kas izaicina draudošās briesmas, nejuzdams bailes, ir vai nu reliģiozs ģēnijs, vai vienkārši stulbs. Mums pārējiem paliek drosme, kuras iekšienes forma ir gan ķermenis, gan ainava.
Kad dubļu pikas lidodamas apgāza un saplēsa dārgās stikla marionetes - tikai daudz vēlāk sapratu, ka tas bija Ahillejs, kas grasījās pacelt šķēpu, kura bronza smaile, kā tas aprakstīts divdesmit otrās dziesmas trīssimt deviņpadsmitajā rindā, spīd kā vakarzvaigzne, piemērots salīdzinājums, jo tas drīz izsūtīs Hektora dvēseli mūžīgajā naktī - leļļu izgatavotājs tūlīt izskrēja no aizskatuves, mudinādams visus nomierināties. Tie bija divi mazliet vecāki zēni vidējos padsmitos, varbūt pat astoņpadsmit, deviņpadsmit gadu veci, bēdīgi slaveni kaušļi un huligāniski pret mums, mazākajiem, kas, lai uzjautrinātos, meta apaļas, gludas mūsu pagalmos visai parastas morēnu dubļu pikas. Šī matērija, atmiņā nedaudz zaļgana, bija pietiekami sīkgraudaina, lai turētos kopā, un mazākie bērni no tās veidoja mazus trauciņus, ko varēja nožāvēt un nokrāsot, dažreiz piedaloties arī meitenēm. Uz kādu brīdi mēs, bērni, tad izveidojām mazas akmens laikmeta sabiedrības šo hipermoderno dzīvojamo ēku piekājē, kas būvētas seštūkstoš deviņsimt gadu pēc lauksaimniecības ieviešanas Melāra ielejā un pēc formas diezgan līdzīgas dažiem gigantiskiem burtiem no nepazīstama alfabēta, kas nokritis no lielās nākotnes laktas. Bet, protams, dubļi tika cītīgi likti lietā pagalmu karos. Dabūjot ar tādu sīkstu piku tenisa bumbiņas lielumā, mestu ar pilnu spēku sejā, varēja aprimt jebkurš. Abi miera traucētāji bija saražojuši mazu dubļu piku bateriju un tagad pacēla katrs vienu, lai mestu uz leļļu izgatavotāju.
Tad radio dakteris piecēlās un gaja lēnām, joprojām smēķēdams, pie zēniem. Viņš bija maziņš, apaļiem pleciem, paresns un vecs, bet viņam bija viena iespēja triumfēt: mācības, kuras viņš pasniedza, radīja iespēju būvēt pastiprinātājus, un nekas nespēja tā imponēt šiem jauniešiem kā stereo HiFi iekārta. Tāpēc viņi viņu uzklausīja, nevis uzreiz ignorēja. Starplaikā leļļu izgatavotājs ar sava īsā kompanjona palīdzību paguva salikt kopā ar samtu apšūtās skaidu plāksnes, iepakot lelles zīdpapīra ar zelta uzrakstu Gallerie Lafayette. Pukšķinādams viņa divtaktu Saab pazuda, lai nekad vairs neatgrieztos, bet viņš neripoja uz stāvlaukumu un ielu, bet pagriezās, varbūt panikā, ap pirmskolas stūri un lēnām uz priekšu pa gandriz nepietiekami plato promenādes celiņu, un es joprojām brīnos, kā viņš tika laukā no šī šaurā parka ceļa, kur braukt ar automobiļiem principā bija aizliegts, tas sazarojās tālāk starp zālājiem, meža skupsniņām un pagalmu mājām, arhi-pelāgveidīgā bezizejā zem bēgošiem mākoņiem.
Tai laikā tas, ka jaunieši fiziski apdraudēja vecākas autoritātes, bija visai neparasti, un radio dakteris varēja vienā mierā atkāpties savā skolā un pabeigt darba dienu bez bailēm par atmaksu. Bet dažas dienas vēlāk tomēr liela dubļu bumba tika iemesta pa klases telpas logu. Iedams garām, redzēju to nedaudz deformētu, guļam uz viena no skolas soliem. Savās sasistu stiklu bruņās un ar mirdzošajiem putekļiem no sašķaidītām radio lampiņām un vadiem visapkārt tā manā fantāzijā izskatījās pēc ļauna “tehnomorfa” radījuma no izplatījuma tālēm.
Dubļu mežoņi nekad netika noķerti, un skolas logs šad un tad tika aptraipīts ar mazākām ūdenī mērcētām pikām, kas pielipa un lēnām kā bries-monīgas ērces slīdēja lejup pa slīpo virsmu, kamēr radio dakteris stoiski rakstīja savas formulas uz melnās tāfeles vai staigāja apkārt, rādīdams, kā jāveic lodēšana.
Mūsu sarunas laikā par leļļu izgatavotāju, kurā dakteris bija attīstījis kaut ko tādu, ko es tagad, gadu desmitus vēlāk apzinos kā melanholisku civilizācijas pesimismu, viņš teica, ka diezgan jauki sastapties ar dīvainu ebreju no Parīzes vai Barselonas, Romas vai Budapeštas, kas izmucis no dies-viņzin kādām briesmām kara pēcspēlē. Stikla marionetes dakteris nekad agrāk nebija redzējis, un es, domās fascinēts, klausijos šo alegorisko leļļu ķermeņu daļu vārgo klikšķēšanu, kad tās dejoja vai karoja cita ar citu, vai tikai dauzījās apkārt melodramatiskā konfliktā, kas lika mums, bērniem, smieties ar uzticības pilnu aizrautību, kas vēl joprojām var likt manai rīklei aizžņaugties, kad es par to domāju. “Viņš ir skumīgi smieklīgs," teica radio dakteris (vienā no saviem, cik atceros, samērā retajiem mēģinājumiem mani uzrunāt manā līmenī), “bet cilvēki vairs nevar tādā veidā spēlēties. Nav vairs nekādas noskaņas mūsu dzīvēs, nekādu pārsteigumu. Mūs pat neaizrauj seno cilšu panākumi, un mēs arī neļaujam, neskatoties uz to, ka visi runā par progresu, sevi garīgi stiprināt ar cerības iedvesošiem solījumiem par spožu nākotni. Viss, ko mēs gribam, ir būt derīgiem, un tas cilvēkiem ir bīstami.”
Es sapratu, ka viņš vienmēr nebija bijis radio dakteris. Bet, tā kā es ap to brīdi sarunā visvairāk gribēju zināt, ko “senie” nozīmē, aizmirsu viņam pavaicāt, ko viņš darījis, pirms nogruntējās par arodskolotāju jaunuzceltā priekšpilsētā nevis, piemēram, atvēra radio veikalu pilsētā un dzīvoja ar, man šķiet, plašāku vērienu un, katrā ziņā, raibāku dzīvi.