Kur radio dakteris palika pēc pabeigtas darbadienas, nesapratu. (Ja kāds būtu man jautājis, es atbildētu, ka viņš guļ uz skotu rūtainā dīvāna apvienotajā virtuvitē un darbistabā, kas atradās aiz skolas telpas.) Ticamāk, viņš gāja uz vējaino peronu iepretim pisuāriem. Tur viņu savāca metro un ieveda kaut kur dziļi zem pilsētas.
Kādā veidā bērna pasaule, kad tas pieaudzis, uzplaiksni kā atmiņu scenārijs, ir diezgan labi zināms, kaut nekada ziņā nav līdz galam izprasts. Bet kā bērna pasaule mainās, ir īsta mīkla. Kāpēc dažas figūras vai vietas, vai darbības vienlaicīgi kļūst maģiskas un pielādētas ar iekšēju, slepenu gaismu? Kāpēc no vienas dienas uz otru satikt dažus draugus kļūst neiespējami? Kā tas nākas, ka tāda darbošanās kā vienkāršs bērnu beisbols dažas nedēļas spēj apzīmogot visa pagalma dzīvi, lai pēc tam nekad vairs neparādītos dalībnieku bērnībā, pat ne kā kaut cik vērā ņemama rotaļu alternatīva?
Šīs tumšās mīklas gaismā es redzu sevi sākam izvairīties no radio daktera loga. Varbūt es nojautu viņa trauslumu vai nogurumu, kuru iemesls varēja būt mana vaicātkārā klātbūtne. Varbūt iemesls bija pa gabalu redzētais skats, kur mans tēvs, respektēts vidusskolas skolotājs šajā priekšpilsētā, runāja ar radio dakteri. Par ko?
Ir agrs rudens, lēzena gaisma šķiet triecamies no blakus esošās zāles augšup, piepildām sejas ar nemierīgām ēnām. Varbūt viņi nemaz nerunāja par mani, bet par saviem darbiem: viņi taču abi bija skolotāji un radio dakteris varbūt bija pārņēmis kādu no mana tēva agrākajiem skolniekiem. Visi, kas būtu varējuši atbildēt uz jautājumu, par ko viņi runāja, tagad jau aizgājuši. Man vienam jāstaigā pāri drosmes un vientulības enciklopēdijas karšu lapām, jāklausās vēja dziļo flautu viļņainos skārda drenāžas tuneļos, kā ari metro mūžīgajā čīkstēšanā cauri vakariem un naktīm.
Bioloģijas skolotājs stāvēja pagriezies pret skeletu, kas karājās savā pozīcijā pie loga, zilgans no gaismas augošā, bet vēl caurspīdīgā ziemas tumsā (ka arī tumsa var spīdēt, to zinu tagad, kad vairs nav starpības starp dienu un nakti). “Nav jau tā,” teica skolotājs, “ka individs vai pat suga izdzīvo. Gēni izdzīvo, un tie cīnās, lai turpinātu dzīvot ar indivīdu un sugu kā nesējiem. Tas, ko mēs visi nesam tālāk, ir mūsu gēnu izdzīvošanas spēja, to sīkstais spars un plastiskais pastāvīgums.” “Bet,” teica bikla meitene kaut kur klases aizmugurē, “bet tad jau nacisti drīkstēja nogalināt ebrejus. Viņi teica, fakts, ka ebreji ļāvuši sevi nogalināt, pierāda ne tikai to, ka viņi ir vājāki, bet arī to, ka viņiem nav īpašību, kas veicinātu izdzīvošanu, viņiem tāpēc nebija tiesību dzīvot."
“Trešā reiha ideoloģijas producenti bija pārpratuši Darvinu,” atbildēja skolotājs. “Kā tā - pārpratuši, man liekas, ka viņi ļoti labi saprata saukļa survival of the fittest jēgu,” teica meitene pārsteidzoši asā balsī. “Tev laikam būs taisnība, bet tieši tagad mums jāšķir zinātne no politikas,” atbildēja skolotājs, skatīdamies laukā pa logu. Daži zēni sāka nopūsties, viens no uzvedīgajiem zēniem pacēla roku, bet viņa sola kaimiņš, mežonīgi smiedamies, to nospēra no krēsla. Citi sāka vilkt jakas. Tad noskanēja zvans. Ar parasto, bet tikpat neizskaidrojamo nežēlību daži metās uz priekšu starp soliem, lai pēc iespējas ātrāk tiktu laukā.
Tie, kas bija nedaudz nobriedušāki, kavējās, viens otrs gribēja turpināt sarunu par sociāldarvinismu un sociobiologiju. Skolotājs savāca savus materiālus, salika portfelī, paskatījās pulkstenī. Pēc desmit minūtēm cita stunda, viņš knapi paspēs uz skolotāju istabu iedzert kafiju no automāta, varbūt pārmīt dažus vārdus ar kādu kolēģi, aprīt vienu ābolu, ja būs palicis kāds auglis, savādi tie augļu piegādes uzņēmumi, no kurienes nāk visi tie zaļie āboli ar spīdīgu mizu, tiem visiem ir vienāda garša, kamēr āboli no bērnības garšoja dažādi, tie uzsūca dienas un laiku, tiem bija mainīgas omas, vai tad tas dzejnieks, par kuru visi runā, nebija uzrakstījis dzejoli par āboliem, jā gan...
Vējš caurstrāvo ābolu domas,
lielais koks
apēno ceļu, atceras
visus, kas tur gājuši un
aizvien vairāk attālinājušies
zem milzīgām neredzamām debesīm,
kas skārušas zemi.
Gaisma pārsedz ābolus un kavējas uz tiem, to ārpuse kļūst silta.
Bet iekšpusē ledusauksti, un ābolu atmiņas ir vēja aiznestas projām cauri debesīm.
Zvēri, kas nebīstas nāves,
guļ aizvien ilgāk. Akmeņi kļūst aukstāki.
Bērni sapņo par stikla ainavām.
Decembrī ābolu iekšiene
tomēr ir siltāka, ārpuse aukstāka, un
cilvēki apliek tiem rokas
un atceras, kā tas bija - iet pa ceļu,
seju nest cauri ēnām.
“... ko tu teici?” Meitene palika stāvot pie katedras. “Mums vajadzētu,” viņa teica, “sarīkot tematisku dienu par šīm lietām, arī ar citiem skolotājiem, zviedru valodas un vēstures, un filosofijas.” “Varbūt vajadzētu,” murmināja bioloģijas skolotājs izklaidīgi, “ierosini to skolnieku padomes nākamajā sēdē.” Ejot laukā pa durvīm, viņš sāka dungot dziesmu, kuru zināja arī viņa. Viņa redzēja, kā viņš izzūd gaiteņa grīdas apžilbinošajā atblāzmā.
Ap to laiku viens pats šķērsoju skolas pagalmu. Un mana ēna raustījās un vilkās man blakus, un tas otrais manī gribēja atraisīties un pievienoties ēnai, kaut noguris un vientuļāks par vēju. Sniegs bija uzsnidzis smalks kā pūderis, un pa to staigāt bija kā uzmit uz īsās ziemas dienas jau pavecās gaismas. No baltās segapakšas, no viņa kurpēm cēlās nakts, raupja kā asfalts. Kad viņš atgriezīsies, būs izsalcis un ārā būs tumšs. Tomēr viņš apaus skriešanas apavus un skries divdesmit kilometrus pa šaurajiem grants celiņiem Magelungena ezera otrā pusē. Viņš cerēja, ka būs spējīgs noskriet zem 1.20, par spīti sniegam un nogurumam. Viņš bija rets talants skriešanā, bet vāji barots, svēra mazāk nekā pirms gada. Viņš bija 204 mēnešus vecs, nezinīgs par pasauli un gandrīz simbiotiski saaudzis ar gaismas mugurpusi, to nakti un to tukšumu, pie kura pieķeras viss redzamais. Kādreiz viņš bija brāzies cauri laikam un izkļuvis otrā pusē. Viņš nezināja, kā izskatīsies ceļš atpakaļ uz pārējo laiku. Tāpat kā viņš tajā septiņdesmito gadu janvāra pēcpusdienā nezināja, ka viņa skrējienam šoreiz būs pavisam pārsteidzošs finišs.
Pēc kilometra pa stāvu kalnu ceļš noved ielejā ar diezgan lielu satiksmi, viņš nogriežas pa mazāku ceļu. Skrējēju iekļauj niedru un lazdu ainava. Tad seko pagrieziens pa kreisi, var redzēt ezera ledu un lielāka meža egļu sienu otrā pusē. Vējš liek acīm asarot. Gar posmu, kas tagad seko, izvietojies vecs mazu vasaras mājiņu rajons. Sīkie dārziņi ir savstarpēji gan norobežoti, gan savienoti ar takām, zāles bārkstīs čaukstošām, starp sudrabpelēki nokrāsotām sētām. Maziņš viņš tur bija gājis kopā ar māti, kurai bija darbīga draudzene šajā vasaras mājiņu biedrībā. Es atceros viņa atmiņu un redzu kā caur šauru, šauru spraugu pēcpusdienu ar burkānu un zirņu, un pupiņu kaudzēm uz galda, pļaviņu blakus margrietiņām un aizmiglojušiem logiem verandu, kur vietas pietiek tikai sievietēm un man.
Laikā, kurā iekrīt šī ziemas diena, viņš katrā treniņā uzņem ātrumu, tiklīdz pamana kādu viņu vērojam. Tas kļūst par dabisku intervālu treniņu, ne pārāk atšķirigu no gargabala slēpotāja principa vienmēr uzņemt ātrumu pret kalnu. Bet zem uzvedības heroikas, domāju tagad, trīsdesmit gadus vēlāk, kad esmu izgājis cauri vēl vienai laika sienai, slēpjas tās pašas bažas kā sievietei, kas negribot aiztiek savus matus, tiklīdz kāds izskatīgs vīrietis viņai tuvojas pa ietvi. Starpība tā, ka viņa padsmitgadīgā koķetēšana notiek absolūti nošķirtā telpā bez komunikācijas vai nākotnes: pretim nākošie nezina, ka viņš tieši tagad uzņēmis ātrumu, viņi redz tikai traku džogotāju, kas, pēc visa spriežot, ir visai spēcīgs, varbūt pieder pie kādas elites un pārspīlēti skaidri mēģina veidot savu bezrakstura ģīmi par krampjainu mērķtiecības jēdziena karikatūru. Viņi nezina, ka viņš pēc nākamā līkuma samazinās tempu un gārgdams attapsies dusmās uz sevi par bērnišķīgumu, kas draud pavisam izjaukt treniņu. Šāda niecigā signālu valodā ir vēlme aizgrābt citus, kas iet galīgi zudumā manevra asociālajā un kodētajā palīgā saucienā: viņš taču to dara, lai patiktu citiem, nevis lai uzvarētu, bet lai citiem viņš patiktu uz viņa paša noteikumiem, nevis citu! Svētā vientiesība.