Fakts ir tāds, ka viņš nav spējīgs tos citus uztvert kā reālus. Gadu desmitus garš mācību process liks viņam lēnām saprast, ka atzīšanās nekad nevar būt paša atzīta gribas izpausme. Tas, kurš kļūst redzams un atzīts, vienmēr ir pakļauts, viņš nekad netop apliecināts, tik pārvērsts par objektu, tādā kārtā konsolidējot autoritātes - apstāklis, kuru tās grupas starp jums, dzīvajiem, kas uzskata par prioritāru individuālo īpatnību atzīšanu (seksuālo, etnisko, konfesionālo, profesionālo...), konsekventi noklusē vai varbūt pat neizprot. Vienīgās tiesības, par kurām vērts cīnīties, ir tiesības uz mieru, būt pazudušam un caurspīdīgam staigāt pa ielu. Urrā, es gandrīz teicu, es taču tur esmu! Bet vientulība, kas te valda, kad pasaules gaita un mana eksistence uz visiem laikiem nošķirtas, ir baismīga un spiež mani stāstīt tālāk, lai liktu vārdu plāno plīvuru starp mani un manu neierobežoti briesmīgo stāvokli.
Tajā laikā katrā ziņā bija pāri viņa saprašanai analizēt savu sportisko, anorektisko narcismu. Nedēļu pēc nedēļas viņš vienatnē skrēja pa aizsnigušo tumsas tuneli. Plānajā sniega segā viņa pēdas drīz vien piepildījās ar jaunām pārslām, kamēr salā sacietēja un viņa draugi no agrākajiem skolas gadiem cits pēc cita beidza viņam zvanīt uz mājām. Šodien, pareizāk - pavisam nesen, pirms es un Bērbele sasniedzamā attālumā iekritām vienvirziena laika caurumā, tāda pati patvaļība būtu absurdas un verbālu asprātību pilnas ēverģēlības jautru draugu pulkā. No frāzes “lai citiem viņš patiktu uz viņa paša noteikumiem” pēc gadiem bija palicis: mani kaimiņi mani apskauž, bet veidā, kādu zinu tikai es. Vai: ir jauki iedegt dažus vētras lukturus uz balkona, tas ari dod kaimiņiem mazliet cerības.
Bet tagad es aizmaldos pāri drosmes un vientulības aptumšotām karšu lapām. Tās, starp citu, arī veido mēmuma arhipelāgu. Šos padsmitnieka gadus izķidājis, kā arī pārdomājis “trauslo dvēseļu savienošanos”, tātad Harija, Hektora, Bērbeles un manas attiecības un stāstus laikposmā pēc mūsu mistiskajiem kaulu lūzumiem, kamēr es strādāju pie domraksta par dakteri Velaskēzu un stikla cilvēkiem, man šķiet, ka varu identificēt vismaz četrus mēmuma paveidus. Kad lieku skatienam kartēs pārmeklēt pamestos mežu apgabalus, saburzītās pļavas, vecās neapdzīvotās gala morēnas un dadžiem apaugušos šahtu paugurus starp automaģistrālēm un īres mājām manā vēja nomocītajā dzimtajā novadā (kāds tas šķita tajos naftas krīzes gados), izrādās, ka šis četru veidu mēmums okupējis atšķirīgus domēnus un tie parādās dažādās krāsās. Tātad, lūk, četru mēmumu krāsu gamma: lillā - pasaule ir zaudējusi jēgu; okera dzeltens ar nespodri spīdošu grafītu - valoda ir nepietiekama; rūsas sārts - nav neviena, kas klausās; sūnas zaļais ar zelta pārslu elementiem - neatrodu vārdus.
Zaļa ekipāža, pilna ar kaut ko, kas sākotnēji izskatās pēc pāraugušiem rabarberiem, bet pēc tam es tos pazīstu kā pārdabiski lielus, daļēji apsnigušus dadžus, novietota ielas pretējā pusē. Pavisam maziņš, varbūt metru divdesmit garš kungs ar ieliektām kājām, cīnīdamies stumj ekipāžu pāri ielai un tālāk pa grumbuļainu brauktuvi. Cik neticami tas arī neizklausās, es pārtraucu savu treniņu un piedāvājos palīdzēt. Vīrs, kuram ir maza, lustīga, smaila bārda, sakostiem zobiem man pamāj, un kopīgiem spēkiem mums izdodas aizripināt čirkstošo kravu prom no ceļa un tālāk pa braucamo taku, kur sasalušās peļķes šķind zem riteņiem.
Bērniem, kā visi zina, ir vispārpieņemts, ka dadži, arī latvāņi, ir miruši karotāji, kas jebkurā brīdī var atdzīvoties. Bērnu dvēseles kustas brīvāk attiecībā pret ķermeni nekā pieaugusi dvēsele (kā vienmēr, ar mūžīga četr-gadnieka neatlaidību velkas ķermenim pakaļ), tie var apvienoties ar dadžu karotājiem un veidot negantas laupītāju bandas vai gvardes ar labiem nodomiem, bet saviem likumiem. Viņu reidi un marši pāri mēmuma zemei nav pieaugušajiem redzami tādēļ, ka bērnu dvēseles savās dadžu dzelkšņu bruņās, ar pašu smagumam piemērotām naglu nūjām un duramiem, ir neredzamas. Kaujinieciskās bērnu dvēseles vidēja vecuma cilvēkiem nav uztveramas, bet vecie tās var nojaust: straujās ēnas un skaļie kliedzieni, kurus vecie sajauc ar šņākoņu ausī, kad viņi lēnām velkas mājup no lielveikala gar pamestu, sasprēgājušu parka celiņu. Sevī sapratu, ka esmu aizlaidis garām kādu mācību no karotāja gadiem dadžu armijā un ka mazais vīriņš sarkanajā tērpā bija ļoti varens, varbūt pat atsūtīts mani noķert un vest atpakaļ uz pareizā ceļa, pirms nav par vēlu.
Man ir visas kartes mājās kartona caurulēs. Bērbele reiz vaicāja, vai es esmu studējis arhitektūru, un smieklīgā veidā pamāja uz grāmatplaukta pusi, žests, kura tagad, kad mana roka par to raksta, man mežonīgi pie-trūkst. Grāmatplauktā bija dažas grāmatas par pilsētas plānošanu un arhitektūru, un es teicu, ka tā man tāda blakus interese. Nekad man nebūtu nācis prātā izrullēt šīs kartes, aptraipītas ar nenosakāmām substancēm, ne-nožuvušas vēl pēc gadu desmitiem, un mēģināt šai sievietei skaidrot kaut ko par drosmes, vientulības un mēmuma teritorijām.
Huligāns, kas gāja vienā no mana tēva klasēm, iepazinās tuvāk ar šo ģeogrāfiju. Daudzus mēnešus, varbūt piecpadsmit, varbūt astoņpadsmit, viņš bija terorizējis manu tēvu, sabojājis viņa stundas un mocījis mani un manu mazo brāli ar neķītrām vēstulēm, telefona sarunām un saviļņojošu propagandu pagalma bērniem. Tēti viņš sauca par mērkaķi un mani par mazo, balto nēģeri tādēļ, ka man bija sprogaini mati un pilnīgas, allaž pārāk sārtas lupas. Kādā vējainā oktobra dienā, kad atradu tēvu vešūzī raudam, nolēmu to huligānu nogalināt.
Es sapratu, ka mana darbība prasa rūpīgu sagatavošanos un varbūt kaut kādu nepārtrauktu meditāciju. Pēc vakariņām sāku klaiņot pa dadžu pļavām ārpus autobusu kapsētas un runāt ar tiem, kas tur valdīja. Vai varbūt drīzāk viņus uzrunāt: bet no melniem lietiem nesaņēmu atbildes, tikai nopūtas no trušu zemes alām un divdomīgus žestus no brūnām sasalušām dadžu bumbām un vējā knakšķošām lapām. Bet lēnām tomēr manī nobrieda plāns.
Huligāns bija trīs gadus vecāks un krietni vien lielāks par mani. Tātad man bija viņam jāuzbrūk no slēpņa un ātri jānotriec zemē. Ja tas varētu notikt mūsu mašīnas tuvumā, nebūtu gluži neiespējami ar kaut kāda dēļa palīdzību vai bloku un trici viņu iegrūst bagāžniekā. Pārējais varētu notikt vakara aizsegā, teritorijā, kas man bija tik pazīstama, ka tumsa man tur vienmēr šķita caurspīdīga. Absolūts priekšnosacījums netikt uzreiz noķertam, protams, ja varētu viņu notriekt mūsu garāžā, abu plato durvju aizsegā.