Kādu pēcpusdienu piegāju pie grupas, kuras centrā Huligāns kā parasti prezidēja, lielīdamies ar kādu bērniem aizliegtu filmu, kuru bija redzējis, vai melodams par to meiteņu intīmām vietiņām, kuru tuvumā viņš nekad nebija bijis. Es viņu pārtraucu ar pagaru izrunāšanos par mana tēta motociklu, kas atrodas mūsu garāžā. Tas bija Triumph ar dubultām slīpi augšupvērstām izpūtēja caurulēm. Huligāna acis iemirdzējās, un viņš blenza uz manu pieri: “Tu, mazo, balto nēģeri, kā parasti melo. Tas mērkaķis pat nemāk braukt ar divriteni. Parādi man nākamreiz, kad tur tiksimies, tavā mērkaķtēta mazajā neglītajā garāžā.” “Skaidrs, ritvakar pēc nedēļas," atbildēju ar strauji pukstošu sirdi.
Tajā vakarā bija īsts negaiss un ļoti maz cilvēku ārā. Ar brezenta palīdzību biju aranžējis kaut ko MC līdzīgu vienā garāžas stūrī. Zem mašīnas pakaļējā bufera gulēja dēlis ar diviem domkratiem apakšā, visai apšaubāma padarīšana. Vaļējā telpā bagāžnieka lūkas saturētāja iekšpusē biju atradis dažus caurumus un vienā no tiem iestiprinājis āķi pie trices viena bloka. Tas kļuva par manu glābiņu.
Jo tad, kad Huligāns bija noliecies, lai norautu brezentu, un saņēmis belzienu no mugurpuses - es pateicos tētim par rūpīgu apmācību malkas ciršanā - aiz gandrīz pavisam aizvērtām garāžas durvīm, un es pēc tam biju sitis ar kantāķi gulošā galvu pāris reizes nesavaldīgās, ilgi aizturētās dusmās, izrādījās, ka dēļu variants nederēja. Ķermenis visu laiku slīdēja slīpi, un Huligāna asinis veidoja melnu peļķi zem mašīnas. Ar skoču un zamšādu pārvērtu viņa galvaskausu par mūmijas galvaskausu un apturēju asiņošanu. Pēc tam nofiksēju bagāžnieka lūku pusatvērtā stāvoklī ar divu telšu maisu palīdzību, pieāķēju otrā bloka ķeksi viņa jostai un vilku viņu lēnām līdz bagāžnieka malai. Ar blikšķi pret tukšo rezerves kannu viņš ievēlās bagāžniekā. Lūka ciet.
Es izbraucu atmuguriski un novietoju mašīnu stāvlaukumā. Atpakaļ garāžā, izvilku šļūteni, kuru tēvs tik bieži svilpodams lietojis, mazgājot mašīnu. 1 luligāna asinis sajaucās ar ūdeni un pazuda grīdas notekā. Ar aso suku un auto šampūnu nošķūrēju grīdu un noskaloju ar labi daudz ūdens. Tā nebija bijusi tīrāka, kad ēka vēl bija pavisam jauna.
Man bija tikai trīspadsmit gadu, bet jau daudzreiz biju vadījis mana tēta mašīnu Ford Taunus. Ja es tagad rīkotos ātri neviens nekā nemanītu. Es biju paņēmis rezerves atslēgas un tās pakāris vietā, kur viņš neskatītos. Cauri lietum redzēju gaismu no viņa rakstāmgalda lampas, kad izgriezos no stāvlaukuma: viņš, kā parasti, laboja kontroldarbus. Nu, cītīgais tēt, es domāju, nāks gaišāki laiki. Un man bija taisnība, pat ja sākumā veidojās nervozitātes un nomāktības posms. Kaut gan policija rūpīgi izprašņāja visu Huligāna klasi, arī mani un manus draugus, viņi neatrada nekādas pēdas.
Pagājuši trisdesmit trīs gadi, kopš nogalināju Huligānu. Ja brauc no mūsu garāžas un tālāk Fārstas virzienā, tad garām aplim, kur var nogriezties veikalu rajona virzienā, bet tai vietā pagriežas pa labi un brauc pāri Ogesta tiltam, tad pa kreisi pēc pārsimt metriem, nonāk pie Ogesta brīvdabas sētas. Tagad tas ir konferenču centrs, bet toreiz bija vienkārša vietiņa ar kakao un sviestmaizītēm. Mēs turp esam braukuši vairākas ziemas, lai iegūtu Slēpošanas apvienības dažādos diplomus. Ar līķi kravā braucu garām tukšajam stāvlaukumam, garām kokiem, tuvāk Magelungena ezera dienvidu krastam. Enšēdes un Skogsluffarnas sporta klubu orientēšanās kartē, 1:15 000 mērogā, izdotā 1996. gadā, var redzēt, ka dienvidaustrumos no Mir-holmena ir “milzu katli”, citiem vārdiem sakot, akas, kas izurbtas vaļīgo akmeņu kalnā, akmeņus atkušņa ūdens gadiem grozījis zem šļūdoņa. Daži no šiem katliem tik tiešām ir lieli un dziļi, varbūt vienu metru diametrā un piecus, sešus metrus dziļi. Citi ir pieticīgāki. Pāri lielākajiem tagad uzlikti atverami koka vāki.
Ja tu aizietu tur un atlauztu lielākā vāka slēdzi, iespīdinātu gaismu katlā, tu sausā laikā, kad ūdens nav iesūcies katla dibenā, redzētu Huligāna kaulu kaudzi un viņa galvaskausu ar sudrabskoča lentēm. Es braucu mašīnu atmuguriski bīstami straujas nogāzes tuvumā, uzbīdīju viņa ķermeni uz dēļa, piesēju ar virvi, drausmīgs darbs ledus aukstā lietū. Kad sāku viņu vilkt pa taku uz katliem, viņš nedaudz stenēja. Varbūt būtu bijis labāk rakt kapu, bet tas būtu nozīmējis cieņas izrādīšanu. Tā vietā viņš ieslīdēja ar galvu pa priekšu milzu katlā, kas lejāk kļuva šaurāks, tādēļ viņa rokas tika pieķīlētas pie ķermeņa. Ar kabatas lampiņas palīdzību varēju konstatēt, ka viņš tur iesprūdis kā korķis pudelē ar Adidas kroseņu zolēm uz augšu. Es cerēju, ka viņš vēl atjēgsies un izjutīs klaustrofobijas baismīgo spiedienu krūtīs pirms nāves ierašanās. Dēli aizvedu uz mēslu dedzināšanas konteineru. Tur arī nonāca visas manas asiņainās un ar zemi noķēzītās drēbes, sabāztas plastmasas maisā, kurā pirms tam bija manas tirās drēbes. Viss notika divās stundās. Es biju nosvīdis cauri slapjš un ilgu laiku nostāvēju pie mašīnas blakus pamestai preču platformai rūpnīcu rajonā mūsu mājas tuvumā, pirms biju spējīgs saņemties un iebraukt mašīnu garāžā. Jaunais kantāķis gulēja spīdošs uz rūpīgi notīrītajām ziemas riepām.
Kad pārnācu mājās, tētis un mamma skatījās detektīvu par slepkavību, līdzīgu manējai. Es klusu apsēdos viņiem blakus, grauzu čipsus un čukstot solīju, ka šonakt nebūs grūti gulēt. Nebija arī, es sapņoju, ka es viens skaļas mūzikas pavadījumā staigāju brīnišķīgā vasaras dienā zem gaiši zaļiem bērziem. Bet pēc ilgāka laika tētis apvaicājās par zamšādu.
Varbūt tā bija kļūda, ka Bērbelei nekad neparādīju savas kartes. Varbūt tad viņa būtu palikusi pie manis, nevis pazudusi no manas dzīves tik nesaprotamā veidā, lai vēlāk atkal uzrastos, kad jau bija par vēlu un mūsu mīlestība tikai radīja salu, sastingumu un šausmas mūsu apkaimē.
Bet tā tomēr būtu bijusi kļūda - mēģināt padarīt šīs kartes par sava veida trūkuma teritoriju. Ne tās atzīmē, ne norobežo kādu trūkuma formu. Tiem dvēseles stāvokļiem, kas rādīti šajās lapās, visiem ir kāda daļa no pilnās klātbūtnes eksistences, pat ja tas ir atgriezts, niecīgs un trausls eksistences paveids. Varbūt pat daudzkrāsainie domēni izveido slepenu, bet tautas pastāvēšanai visai izšķirošu trausluma audzēšanu, kur trausluma formas aug, nomaskētas par lāstekām krūmājos, salnas lodēs un sniega tīklos plānajās zaru dakšiņās.
Ja arī dažus īsus gadus staigāju pa pilsētu un salonu, mācību iestāžu un izpriecu iestādījumu durvis man allaž bija atvērtas, ja tagad drīzāk piederu pie miglas pavadoņiem, kas aukstās ziemas dienās trauc pāri Stremmena ūdeņiem Stokholmas centrā, joprojām eju kā zēns tur ārā, pāri no salnas pelēki kļuvušām pļavām. Bars tēlu no Akanta cilts mani ielenc. Odens ziedos un uz lapām strauji sasalis pec lietus. Tie ceļas tagad, tie vienmēr ceļas no zāles, vieni un mirdzoši, ledusauksti un sapuvuši. Tā ir mana cilts, mani brāļi un mani tiesneši.
Kad es tagad, tik daudzus gadus vēlāk, dodos uz šo apkārtni un klīstu pa pagalmiem starp mitruma aptraipītajām īres mājām, un uztveru retos pretimnākošos tēlus - bieži vien ļoti vecus - kā matainas, planējošas ēnas ielu lukturu sfēriskās norās, atminos no bērnības pusgatavu būvi kādā no manā atmiņā allaž tikpat dzeltenām un sažuvušām, dadžiem bagātām mākslīgā kalnu masīva, kas apkļāva metro vagonu halles, nogāzes pamestajām pļavām.