Kāds antreprenieris, kam jābūt bijušam diezgan brīvam pret lielākiem spēlētājiem, bija kādreiz dabūjis atļauju šeit būvēt un iesāka lielā stilā. Piecpadsmit stāvu augsta dzīvojamā ēka, tā saucamā punktu māja vai dzīvojamais tornis, bija jāceļ ar laikmetam nepiemērotiem luksusdzīvokļiem kultūras darbiniekiem pašā augšā: divstāvu dzīvoklis ar pieeju peldbaseinam un ēdienu liftiem no restorāna apakšstāvā, pēdējiem priekšzīme ņemta no Alvas Mīrdāles svētītās kolektīvās mājas Joneriksongatanā. Monuments par godu jaunajam cilvēkam jaunajā pilsētā, kas redzama pat no Skanstulas iekšpuses.
Kādā punktā starp atļauju būvēt un izīrēšanu nauda acīmredzot bija beigusies vai arī tika atklātas nebūšanas, kas apturēja šo absurdo projektu. Šādi fenomeni bieži redzami - pusgatavas milzu celtnes - Dienvideiropā un varbūt ari citur pasaulē, kur aizvedusi mana pieticīgā ceļošana: atceros nepilnīgu hoteļu kompleksu dienvidrietumu Spānijā kādas garas krastmalas dūmakā, desmit stāvu augsts betona agregāts, atvērts Atlantijas okeāna vējam. Baismīgs tēls novembra vējā, tas iznira no jūras dūmakas, jo vairāk klejotājs tuvojās pamestajai krastmalai. Kā neveiksmi cietis kosmosa kuģis ar nesošām konstrukcijām, kas palikušas pēc gadsimtu dēdēšanas, šis nomelnējušais hoteļa skelets ar visām savām istabām blenž uz Ziemeļāfrikas krastu: brīdinošs pirmais iespaids tiem tūkstošiem laivu bēgļu, kas katru gadu ap gadsimtu miju šajā krastā ieradās pārpilnās, trauslās laiviņās.
Māja dadžu pļavā I lēgdālenā radīja tādu pašu sajūtu. Tas bija ļoti augsts monstrs, kas ticis tikai pusceļā, ari tikai pa pusei projām aizburts, jo tad vēl nevarēja pamanīt atkāpšanās tieksmes no būvkunga puses. Dienu un nakti spīdēja leduszili starmetēji, kas stāvēja uz zirnekļu kājām starp lēni plandošiem plastmasas paklājiem astoņdesmit dzīvokļos bez sienām. Miglā nedzimusi augstceltne izskatījās pēc šur un tur uztūkušas prizmas vai zaļa, putekļaina stikla mugurkaula. Tie nebija putekļi, bet sasalis lietus, kas darīja plastmasas aizkarus smagus un radīja griezīgi čīkstošu koncertu vējā.
Reālas vietas ir tikai kartēs, es reiz teicu, tikai dažas nedēļas pirms Harijs izdarīja pašnāvību, pirms I lektors uzteica darbu un Bērbele pazuda, kaut tikai uz laiku. Harijs smiedamies piekrita un piemetināja, ka īsti skaistas sievietes šajos laikos ir tikai fotoattēlos, īstenībā varbūt tikai “pieaugušo” komiksos. I lektors nopūtās un teica, ka skaistums varbūt ir tā mūsu epohas pieredze, kas novecojusies visvairāk. Skaistumam ir tik maz mums sakāms šajās dienās, viņš murmināja, tādēļ, ka to var nokopēt un pavairot bezgalīgi un reti kad vai nekad vairs tas neparādās negaidītās kopsakarībās, bet vienmēr tieši tur, kur mēs to varam sagaidīt. Bez tam skaistums negrib mums ne laba, ne ļauna, un šajā nožēlojamajā mūsu vajadzības neitrālajā zonā ielavās slēptu nolūku taustekļi mūsu uzmanībā, lai pamazām sāktu apstrādāt dvēseles liesmu un to pārvērstu par garenu ģipša kluci, kas mitinās tieši zem balsenes.
Es brīnījos par šo daktera Velaskēza dēmoniskās pārdomas stipri atgādinošo pavešanas tēlu: savā ziņā kukaiņu pasaulē patapinātu parazītisma paveidu. Varbūt man todien vajadzēja vaicāt Hektoram, ko viņš īstenībā domāja ar šo drūmo mūsu dzīves kaislību kopsavilkumu. Bet es nepaguvu, jo viņš pats mainīja tēmu (jeb man tikai tā šķita?) un turpinājumā mums uzticēja savas rūpes par meitu Lū, kas atstājusi ģimeni bez Hektoram saprotama paskaidrojuma.
Mazais vīriņš sarkanā apģērbā izslējās, pielika roku pie krustiem un iekunkstējās. Tējas katliņš ir silts, viņš tad teica un rādīja mazo vasaras māju virzienā. Viņš sāka iet starp sala apdedzināto nātru dzīvžogu un augsto žogu, kas nošķīra dārziņus no kanāla ar segto ūdeni, posms, kas koridora formā caur trīs metrus garām niedrēm turpinājās līdz ezeram.
Ja ziema gadījās bez sniega, tad agrā pēcpusdienā šis par ezeru topošais ūdens ceļš ar savu dzelteno, vējā svilpojošo niedru iekļauto ledus ielu spēja notvert zemu stāvošās saules gaismu un likt novērotājam domāt, ka pasaulē atvērusies milzīga sprauga, aiza, kur grimstošas kalnu masas atgūst savu seno izkusušo formu un tām seko lēni slīdošas dzīvokļu ēkas un auto maģistrāles, un elektrības stabi, kas, atmiekšķēti kā silts vasks, nokrīt uz ceļiem un kā lūgšanā vai kā upurēšanā noliek savas TV antenas, margas un vadus pirms nokāpšanas mutuļojošā magmā.
Es vilcinādamies sekoju dadžu vācējam. Viņš kustējās ātri pa šauro, nelīdzeno taku un pazuda spēji caur mazām durvīm, kas bija jāpaceļ no zemes un kas atklāja nesen lietas betona kāpnes. Pēc īsas tuneļveida pasāžas cauri, kā šķita, zemes valnim kā nocietinājumam, mēs stāvējām viņa mazajā dārziņā, kur dažāda lieluma un puvuma stadijas ķirbji dominēja salnas apdedzinātu stublāju juceklī. Kādā dārza stūrī atradās zaļi krāsota mājiņa, nedaudz lielāka par rotaļu būdiņu, ar miniatūru verandu, kurā dega parafīna lukturis. Neīsts mājīgums, man būtu vajadzējis iedomāties.
Pāri mūsu galvām pieaugošajā vējā brakšķēja priežu galotnes. Vārna nolaidās tieši man priekšā ar baismīgu būkšķi, it kā tai būtu guzā svina skrotis, un aizkliboja pie ķirbja, kuru tā sāka vienaldzīgi bakstīt ar knābi. Es tagad sajutu, ka man salst, un domāju, ir pēdējais laiks turpināt treniņu un atkal atgūt siltumu.
“Man jāturpina," es teicu. Bet viņš tikai pagriezās, nepacietīgi pamādams, lai pienāku. “Tase tējas nekad nevar nākt pa ļaunu,” teica viņa ādas izstrādājumam līdzīgā augšupvērstā seja, kurā acis kustējās neatkarīgi viena no otras. Pārņemts no bailēm, kas bija daudz lielākas par manām spējām tās just, iegāju pēkšņi tik rūmīgā verandā un iegrimu zemā, ar aitādu polsterētā, pītā krēslā. Kūpoša tasīte tika nolikta man priekšā uz galda, un siltums no radiatora ar skaistām, kvēlojošām spirālēm mani padarīja gurdenu.
Doma vēlreiz paātrināt pulsu uz vējainā, tumšā ceļa pēkšņi šķita absurda, un šī atziņa vēl joprojām, pēc visiem šiem gadiem, manā atmiņā joprojām sajūtama kā uzmošanās, neskatoties uz to, ka tā sakrita ar aizvien lielāka gurdenuma sajūtu, lai neteiktu miegainību. Vecā gnoma balss mani tagad sasniedza kā caur ūdeni. Es biju pateicis: “Varbūt man nav jāpabeidz treniņš, bet man drīz jātiek mājās, citādi mani vecāki sāks uztraukties".
“Tavi vecāki,” teica mazais, “tavu vecāku nav. Ja tev izdotos nonākt atpakaļ savā adresē caur pamesto ainavu ar tās zvirgzdainām pļavām un purvainiem laukiem, kas te nošķir apbūvētos zemes gabaliņus citu no cita, un tu zvanītu pie savas mājas durvīm, tie, kas atvērtu, būtu svešinieki un smietos par tavām izfantazētajām mājām. Visi tavas istabas priekšmeti ir izmētāti vai sadedzināti izgāztuvē. Tavs brālis, ar kuru tu priecājies šovakar skatīties TV, guļ starp visiem citiem dadžiem vāģī, ko ripinājām pāri sasalušajām ūdens peļķēm. Neviens negaida tavu uzvaras žestu kādā tur sacensībā, **• *
un skaistā meitene, pie kuras tu devies cauri sniegputenim, ir strauji un nožēlojami novecojusi, tu vari mierīgi beigt viņu dievināt. Mums šovakar
ir cits runājamais par svarīgākām lietām kā mājas, kuru tāpat kā nākotnes nekad nav bijis, nav un nekad nebūs.
Tu neatrodies ne pirms, ne pēc sava mūža. Tu atrodies savas dzīves otrajā pusē, antigaismā, kur tas, kas tu būtu varējis būt, ir īsts, un tas, kas tu k|uvi, ir tikai plīvojoša ēna fonā, caurspīdīga kā raupja stikla statuja, kā agrākos laikos dvēsele parādījās lietus gāzē un dvēseļu kontūras lietū joprojām bija redzamas.”