Es nezinu, kādēļ atmiņai no vakara pie dadžu vācēja jābūt marmorētai manī (kā dzeltenais un brūnais marmorkēksā) ar redzamo laika plūsmu no brīža āra kafetērijā kopā ar I lektoru, Bērbeli un Hariju. Kāda tukša pudele man garām ieripo renstelē, es to paceļu un vēroju vikingu kuģa attēlu ar sarkanbalti svītrotu buru, tajā pašā laikā rūpīgi uztveru katru vārdu Hek-tora stāstījumā.
Kaut kas neizprotams šķita piemeklējis viņa tuvākos, tā viņš gribēja izteikties, lai mēs saprastu, kas noticis pēc savādā atvaļinājuma brauciena, kur viņš bija iepazinis neparasto pāri no Kopenhāgenas, Ingrīdu un Rut-geru, un apskatījis lielo sudraba altārgleznu, kur divpadsmit apustuļi veic savu mūžīgo ceļojumu pa alegorisko ainavu, pilnu ar slepenām zīmēm, kuras tikai viņa abi skolotie bērni spēja iztulkot.
Pēkšņi ieraudzīju, ka Hektors raud. No sākuma to nevarēja redzēt, jo viņa sejā bija arī pilieni no pieaugošā lietus, kas visā drīzumā mūs piespiedīs skrienot meklēt patvērumu zem markīzes Odenplāna otrā pusē. “Nezinu vairs,” viņš neskaidri turpināja, “kas vispār ir laiks. Amerikāņu klejotāja mākslinieka Roberta Smitsona projektā Tour of the Monuments of Passaic ir dokumentēta klejošana pa Ņūdžersiju 1967. gadā, tā ir,” viņš šņukstēja, “fantastiska pasāža par entropiju. Smitsons saka par smilšukasti bērniem, kuru viņš nosauc par klejojuma pēdējo “monumentu”, ka smilšukasti var uztvert kā pravietisku tuksnesi miniatūrā, kur visu pārējo ainavu
tipu nākotne guļ skaidri saredzama. Tālāk tā droši vien noderīga,” Ilek-tors šņukstēdams turpināja, ““garlaicīgam eksperimentam”, kurā entropija jāpierāda. Jāiedomājas, Smitsons turpina,” teica Hektors, izšņaukdams degunu, “ka smilšu kastes viena puse ir pilna ar melnām, otra ar baltām smiltīm. Tad vienam bērnam jāskrien simtiem apļu pretēji pulksteņrādītāja virzienam, no viņa skrējiena smiltis sajaucas un kļūst pelēkas. Ja pēc tam bērnam liek skriet tikpat daudz apļu otrā virzienā, kas notiek tad? Smiltis vairs nekļūst melnas un baltas, bet kļūst arvien pelēkākās.”
“Lietus arī sāk stateniski līt, es zinu, bet tagad,” turpināja I lektors, “seko īsti sirdi plosoša vieta Smitsona iedomātajā anekdotē: varētu iedomāties atspēkot entropiju, viņš saka “prove the reversibility of etemity", notikuma gaitu filmēt un pēc tam rādīt filmu ačgārni. Bet,” nopūšas Hektors, kamēr mēs visi lēnām pieceļamies, “agrāk vai vēlāk, saka Smitsons, filma pati sāktu novecot un izirt, un kļūtu par daļu no neatgriezeniskā izkliedes stāvokļa.”
Bet tagad kļūst nepieciešami klausīties dadžu vācēja interpretācijā manas dzīves versiju. Ai, augstie lieti, ja jūs varētu nojaust cilvēka vientulibu, kad viņš klejo starp mājām pāri neapdzīvotām pļavām! Bija pagalmu karš, un viens zēns man iesita pa muguru ar dzelzs stieni, gribēdams kļūt par kungu pār mani un maniem draugiem. Uznāca lietus, izglāba mūs visus, un man mājupceļā izdevās pietiekami sadūšoties, lai viņam uzbruktu no sāniem ar asu koku. Viņš raudāja, viņam asiņoja vaigs, un izrādījās, ka mēs nekad vairs netiksimies. Bet kādu dienu viņš zvanīja pie manām durvīm.
Jeb, varbūt arī ne, es domāju. Komiksa žurnālā “Fantastiskais Četrinieks” bija varonis peldbiksēs, kura vārdu esmu aizmirsis. Viņš izskatījās pēc milzīga, staigājoša bēbja, bet viņa ķermenis sastāvēja no vaļīgi savienotiem akmeņiem ar asām malām. Viņa vārds bija Big BerP. (Si, st, ben\ Sacrametiskais idioto, es tev sadošu pa mizo... Solis no suņa uz cilvēku ir kaulu diētas atmešana... neandertālieši varbūt varēja sagrauzt kaulus ar dzerokļiem, viņiem bija lielāks smadzeņu tilpums nekā mums, spēcīgāki muskuļi, bez šaubām, viņi bija spēcīgi plēsoņas, bet itin maigi viņi bārstīja sarkanu okeru pāri savu mirušo vienkāršajiem kapiem, arī bērnu... bet daktera Velaskēza paleolītiskajiem senčiem tagad jāpagaida, te priekšā murminošu ēnu rinda, ar ogli zīmēta uz grumbuļaina kalna...) Citos zīmētajos komiksos cilvēks, kas iegāja sienā, varēja sasprēgāt un izirt. Vienā mirkli organisma mīkstums bija pazudis un palikuši vienīgi atkritumi, sasprēgājis tēls gaisā, kas sakrita mazā, perfektā, koniskā pulvera kaudzē. Es domāju par to, kad biju atvēris durvis, raudzīdamies tukšajā trepju telpā.
Piedošanu, zvanīja pie durvīm, es taču teicu. Es tieši ēdu, lietus lija. Vienigās sadzirdamās bija attālās fabrikas skaņas. Es sēdēju savās tukšajās vecāku mājās. Televizors bija sabojājies, es baudīju klusumu, man pat fabrikas skaņa - bezformīga šņākoņa, iedomājieties gari izstieptu drēbi, kas nemitīgi tiek locīta kopā, - šķita vērtīga (neatrodu labāku vārdu). Kad atvēru, noteikti neredzēju zēnu, kuram biju dūris sejā ar aso koku, tikai kvēlojošu putekļu tēlu gaisā, kuru tūlīt aizpūta trepju telpas caurvējš.
Es atceros, ka tik tiešām mēģināju izdurt caurumu viņa vaigā. Tas bija impulss, kas dzīvo tālāk manos sāpīgajos dienu sapņos, - paldies dievam, tagad izbalējuši, kā pats es balēju - par to, kā ar nazi cirstu cilvēkos no apakšas, cauri zoda mikstajai apakšpusei un mēlei tā, ka naža asmens ieķertos mēlē pie aukslējām un naža spals paliktu zem zoda, tos es varētu pieturēt un noteikt sāpju lielumu, kamēr asinis tecētu pāri manai sodītājai rokai, - dienas sapnis, kas par objektiem izmeklē tikai vīriešus ar lielāku ķermeņa tilpumu kā mans paša. Varbūt zvanīja manā galvā vai pa radio, vai pie kaimiņa.
Vairāk durvju zvans neieskanējās. Man tas domās šķiet nedaudz komiski, bet fakts ir tāds, ka darbs ar stikla cilvēkiem un daktera Velaskēza dzīvi Arkosā (pilsēta, kas vēl šodien, līdzīga pūķa mugurai, kāpj augšup pa augsto, brūno klinti, un kuras korē (kad tu beidzot esi tur ticis, pēc pauzes pusceļā, bārā, kas iet tieši cauri gludekļa formā veidotam kvartālam, kur iela sadalās divās, bārs, kur lielas, blondas sievietes pasniedz gardu ķiploku desu un stipru cafe con leche, kamēr Real Madrid vai Deportivo Bilbao, vai FCBarcelona kustas loti ātri kā kadā atmiņā pāri zaļajam paklājam stūri aiz stikla virs visām afišām ar šodienas un leģendāriem vēršu cīņu cīnītājiem), tātad pilsēta, kuras kore izrādās katedrāle, kur sargs Svētais Migels joprojām stāv pilnās bruņās kādā no vaska sveču sodrējiem nodzeltējušā gleznojumā, un tur, mazā laukumiņa otrā pusē pie katedrāles - šajos laikos pilnā ar mašīnām - sarūsējusi dzelzs sēta šķir apmeklētāju no kraujas, tā noteikti ir vismaz septiņdesmit piecus metrus, varbūt pat simt augsta, pie sētas, kas čirkst, kad bērni pa to kāpaļā, it kā bezdibeņa ainava būtu gobelēns, kas rotā sienu, un vējš tikai fikcija, stāv tālskatis uz statīva, tajā jāiemet viens eiro un tad ar skatienu var aizlidot pāri majestātiskajam Andalūzijas līdzenumam un, kad apnīk viļņojošās nogāzes ar olīvkokiem, mazajiem akmens šķūnišiem, noparkotajām smagajām mašīnām un papelēm gar upīti, var pagriezt galvu pa kreisi un, ja mazliet laimējas, ja ir svētki, var redzēt ģimeni savā dzīvojamā istabā aiz milzīga panorāmas loga sienā, kas atrodas tieši uz gravas malas, ģimene neseko futbola mačam TV, bet dievkalpojumam, kas notiek katedrālē piecdesmit metrus tālāk); fakts tātad, ka darbs ar stikla cilvēkiem un daktera Velaskēza dzīvi Arkosā bija mani ietekmejis tādā veidā, ka zviedru un Rietumu sabiedrība, kuru es iepazinu ar masu mediju starpniecību - nē, nevis ar masu mediju starpniecību, jo tā ir sabiedrība, kas eksistē tikai masu medijos, - man šķita aizvien atbaidošāka savā kliedzošajā un spazmatiskajā niecīgumā.