īsti nezinot, kas bija tas, pēc kā ilgojos, es tur stāvēju kā pārakmeņots gan no civilizācijas pesimisma, gan eksistenciālas bezcerības iepretim knapi redzamam, par simtām marļu kārtām atgādinoša koridora spogulim, kas slēpa tūkstošiem bilžu no tā bērna, kas es reiz biju, jutu trulu izmisumu meklējam savu formu: kaut kādā veidā arī maniem darbiem, nedarbiem un varoņdarbiem jāpiesaistās jēdzieniski vairāk caurstrāvotai prāta sfērai, no kuras es pēc tam, stiprāks kļuvis un ilūzijas zaudējis attiecibā uz maņu un materiālo dabu priekiem, varētu nokāpt lejā, lai darbotos ar pilnu altruistisku atdevi starp saviem līdzcilvēkiem.
Uzpūtības krampis atlaidās, un es iegrimu pārdomās par vispārīgo pagātnes ainavu. Manai dvēselei visapkārt skati, kas šķita atrodamies kāda cita bezvārda, varbūt miruša, varbūt nedzimuša cilvēka dzīvē. Skati piedāvāja savu redzamību pāri visdažādākajiem laika atstatumiem. Viss tur bija dūmakains, lai izceltu to, cik tālu skaidrība kādā laika skartā valstībā tomēr ļauj skatienam ceļot. Viss tur bija sabūvēts kā bezgalīgas lielpilsētu ainavas, kur vientuļi cilvēki jumtu terasēs gaidīja saulrietu vai skrēja, cik vien jaudāja, kamēr augsti torņi gāzās savos zūdošos bezdibeņos, vai klejoja ar nejutīgām rokām, klātām ar baltiem putekļiem kā cukurlelles, soli pēc soļa atkārtojošās gigantiskajā fasetes acī, kas nosedz visu pasauli. Viss tur bija nule salijis un neskarts, un paplašinoties kļuva par bezrobežu fenomenu pasauli, kur ozolu birzis un avotu kritumi, un brieži, un aitu bari, un jūdzēm augsti mākoņu stāvi sacentās, slavinot cilvēka vientulību, niecīgumu un pļāpīgumu. Viss tur bija klāts ar mirstošas gaismas svina mīniju, veidots kā teritorija tuksnesī, kur vārdi nav dzirdami, pat ne vārdiņi - vējš vai smilts vai frāze - mūžīgā vientulība. Tas, kas mainās, neesmu es, domāju, tā ir pasaule, un man tā vairs nav pieejama.
Varbūt tikai kā necienīgais tu vari apmeklēt šo planētu, kāds mani domāja. Es piegāju pie mātes mazā poēzijas plauktiņa. Tam bija durvis no leļļu skapja fasādes, kuru mans vectēvs, smalks galdnieks, kā jaunais tēvs pagatavoja viņai divdesmitajos gados. Mazo durvju misiņa eņģes pavērās bez skaņas, it kā plauktiņš būtu taisīts vakar. Es paņēmu dzejas antoloģiju, kurā jauni cilvēki bija rakstījuši par savām pirmajām atmiņām. Kāds jauneklis no Hedemūras, lokomotīvju vaditājs, pats izglītojies par frizieri, bija uzrakstījis šādu bažas raisošu dzejoli:
PIRMĀ ATMIŅA
Kāds, būdams skaidrs, bezkrāsains vējš,
izkāpa no sapņa
izsapņotām lapotnēm,
likdams kvartāla 170 cm augstajai
grāmatu kolekcijai kvēlot,
rītā vai vakarā
tā kļuva caurspīdīga.
Kāds, būdams garu gaidu apturēts, tika paņemts no sava zaļojošā fona, pagāja, iegāja aizmirstībā un nekristītā redzamībā.
Ja tas kaut ka gribēja, nebija redzams: tā dvēsele ar formām pildīja manu aklumu.
Tagad tas kāpj augšup gar lietam, vēju, iestrāvo iekša, iekšā, attēlā iekšā, redzams vienīgi visiem.
Tagad cilvēki pulcējas tirgus laukumos vieni.
Aiz nepadarītā nepaliek gaiss, valda tikai tas, kas redzēts,
kad neredzēju to, kas atstāstīts, bet redzēju tikai to, ko necienīgais redz:
vientuļš kā skaidrs bezgalīgs vējš un lapu dumpis pret it neko.
Iekšup redzamā gaidās uz dvēseli zuda manas dvēseles ilgas būt redzamai.
Tajā vakarā vējš kļuva stiprāks, un es atradu par labu atkal doties laukos starp apbūves formām. Es gāju lejup pa zvirgzdu pļavām, kur reiz atradās dadžu vācēja māja. Man mugurā bija garš ādas mētelis, kuru biju nopircis kādā pārpalikumu noliktavā Berlīnē manā otrajā (bezrezultāta) Bērbeles meklēšanas braucienā. Apakšējā malā bija iešūtas raupjas svina skrotis, kas neļāva mētelim plivināties, jā, tas šķita kā radīts motocikla braucieniem, ar to mugurā staigāšana bija smaga, gandrīz kā ar bruņu tērpu.
No dadžu vācēja mitekļa bija palicis tikai šķībs zvirgzdu laukums, daži akmeņi, kas veidojuši pamatus un daļu no žoga, kas piekleķerēts ar vārdu šifriem sudraba krāsā. Dūmu smarža, kas palikusi ainavā, plūda lēniem grūdieniem ar vēju un ar visai smalki smidzinošo lietu, kas atvēsināja seju un radīja labsajūtu, klejojot šurpu turpu pāri bezvārdu p|avām, kur tik daudz kas mani veidojošs noticis, taču es nekad nebiju veltījis domas vai vēl mazāk mēģinājis konsekventi sistemātiski izpētīt, ko mēs, bērni, tur darījām.
Kāda stalta figūra parādījās uz sliežu paaugstinājuma aiz vecās likvidētās šautuves. Bija pārāk tālu līdz turienei, lai es varēt saskatīt personas sejas vaibstus. Tad figūra ar pēkšņu lēcienu grāvī pazuda starp smilšu valni un mazliet zemāko uzbērumu, kur novietoti mērķi. Vai figūra man pamāja? Es sāku virzīties turp.
Mākoņu skrandas strauji slidēja uz dienvidiem zem sudraba gaismas, kas sūcās pāri debess vienai pusei. No ziemeļiem nāca bezformīga, izplūdusi tumsa, kas tecēja lejup gar egļu stumbriem un strauji it kā auga projām pa zemi. Vējš brīžiem uzpūta, bet tikpat bieži šķita vienkārši noguļamies. Klusums tad pildīja pļavu ar, neraugoties uz smidzināšanu, joprojām sausu auglību (pogaļu žvadzoņu, cieto lapu čīkstēšanu, pulversausu dzeltenu zāli punduriem vai rūķiem līdzīgās formās, kas švīkstēja zem manām kurpēm), kur kopš dažiem gadiem dominēja jauna veida melni dadži: ļaundabīgi tēli cilvēku lielumā ar paceltām helebardēm un naglotu nūju ķekariem, kurus kāds pārskaities liela auguma, taču tomēr vēl bērns būtu varējis izgriezt no skārda.
Kāda noslēgta ceļa otrā pusē - kas noveda vispirms pie auto lūžņa bez īpašnieka un tad īsi pirms bedrainā apgriešanās laukuma ezera tuvumā, tālāk garām sadauzītajām siltumnīcām, kur mēs bijām spēlējuši visu, no filmu uzņemšanas līdz nāves soda izpildīšanai un cirkam, - rēgojās drūmas saliekušos saulespuķu grupas bez krāsas un zemi, ar darvotu papi nosegti būdiņu jumti, joprojām audzēšanai izmantoti piemājas dārziņi, kur manas mātes draudzenei bija zemes gabaliņš un kur es viens biju klejojis šurpu turpu garajās svētdienas pēcpusdienās pa šaurajām ejām ar apkārt esošām puķu un zirņu, augu un ogu krūmu spēcīgi smaržojošām formām.
Bezdarbīgs un it kā noslēgts no paša atmiņām par to, kas es īstenībā biju, kas bija mans tēvs un ko es pēdējā laikā esmu mēģinājis īstenot, biju katrā tādā garā bērnības pēcpusdienā izgudrojis dziesmas kādā fantāzijas valodā, kas lika man nosarkt, ja kāds pieaugušais nejauši dzirdēja kādu frāzi. Bet šādām dziesmām bija neiespējami stāties pretim tādēļ, ka tās kopā ar apkārtni mani noveda laimīga transa stāvokli, kas atvieglināja vientuļo apkārt klīšanu pa dārziņu rajona laipni čirkstošo zvirgzdu celiņu musturu. Savādā kārtā manas atmiņas par uzturēšanos tur nepiedāvā nekādas ainas ar cilvēkiem, izņemot manu māti un viņas draudzeni ar saspraustiem matiem zem raiba šņaucamās tabakas mutautiņa un dzelteniem dārza cimdiem, aizspraustiem aiz rūtainās kleitas jostas.
Šis pārdzīvojums no dārziņiem un sievišķības ir atgriezies ari pieaugušā vecumā un man joprojām seko tagad - tas jau ir aiz pieauguša cilvēka, vecums, kādu tagad esmu sasniedzis (nezinu, kā to nosaukt): miega piedzīvojums maņu plēves iekšpusē, noklusināts, ietīts miers, kas mani vilina dziļāk puķu, īpaši Aconitums, indīgās vētras cepures rikles, mierā ieaijājošas kameņu dūkoņas un lielceļa dunoņas dažus simtus metru tālāk, pavadījumā. Šajā sieviešu un puķu mierā bija kāda nāve, un es zināju, ka aiziešana no turienes saistīta ar manu fizisko izdzīvošanu. Bet es arī nojautu, ka mana dzīve kļūtu par posta zemi, ja es aizmirstu šo vilinošo leģitīmas iegrimšanas sajutu un ļautu aizraut sevi uz zēnu panikas nomoda ārpusi, tām telpām un vietām, kur nekāds pusmiegs vai sapņaina uzkavēšanās nav pieļaujama, tikai fiziskā noguruma līdz bezsamaņai snauda, un varbūt tādēļ es, kā pieaugušais, attīstīju paražu pēcpusdienā doties mazā siestā, neņemot vērā telefonu vai citus mudinošus signālus no uz priekšu traucošās pasaules - šī pasaule, kuras skaņas no motoriem, mašīnām, fona mūzikas un dūcošām mediju balsīm, bez šaubām, sevī nes arī kaut ko no iemidzinošas murmināšanas, aizvien vairāk faktiski, jo vairāk un jo agresīvāk uz priekšu traucošie un dūcošie, tevi uzrunājot, atstāj novārtā tavu klaidoņa dabu vai tavu snaudai līdzīgo nošķirtību.