I
Pēdējā laikā bēdas par Hektora likteni, protams, nokavējušās, un varbūt tieši tādēļ visai spēcīgas, bija sekojušas man uz pēdām - kur vien gāju, ko vien darīju. Pats, būdams bez bērniem, nesapratu viņa meitas pilno nopietnību, projām dodoties: mīlestība starp vecākiem un bērniem nav pieejama ar sabiedrisko debašu starpniecību, tā, pieņemu, jāpiedzīvo no iekšpuses, tāpat kā tās baismas, kas, atzītas vai nepazīstamas, guļ kā bēdu ierāmējums ap ģimeņu nikno dzīšanos pēc laimes un drošības. Bet, neskatoties uz to, ka es tātad piederēju pie grupas, kuru I lektors bija nosaucis par bezbērnu dumiķiem, tātad pie tiem vecāku statusu nepiedzīvojušajiem, kuriem “nav priekšnosacījumu saprast dzīves īstenos dziļumus”, es kaut kadā veidā tomēr biju nojautis, kā izskatījās viņa bēdas. Tas varētu būt tādēļ, ka mana bezcerīgā Bērbeles meklēšana mani bija padarījusi neparasti spējīgu uztvert citu grūtsirdību, kurš lai to zina?
Es katrā ziņā intensīvi nožēloju, ka biju atstājis viņa ofisu tik nelaipns un pametis viņu liktenim, bez tam dienā ar smagu lietu gāzi, kaut zināju, ka viņam tādas riebjas. Tā doma lika man otro reizi šajā vakara aprauties dadžu lauka malā (kuru reiz kāds milzīgs kultivators apmetis ačgārni, jo tas bija arumos ar metru platām vagām un pusmetru dziļām starpvagām, kur vēl joprojām bija redzamas pārcirstas saknes kā kāda pieveikta un zemē iearta pūķa nervu gali) un stāvēt pavisam mierīgi, ar vienu kāju lēni grimstam zvirgzdainos, čīkstošos mālos. Netālu bija redzama kabatas vai pieres spuldze. Tas noteikti bija tēls no šautuves vaļņa, kas visai adekvāti reaģējis uz ieplūstošās mākoņu frontes paātrināto krēslas iestāšanos. Tas, kas man lika aprauties, nebija mirguļojošā gaisma apmēram divsimt metru attālumā starp staignajām bedrēm, milzu rievām un maziem privātiem smilšu karjeriem, bet doma, ka manas jūtas pret viņiem visiem -Bērbeli, Hektoru un nabaga Hariju - bija padziļinājušās un kļuvušas par nemitīgi mutuļojošām bažām - kopš biju iztērējis izšķīdināto kaulu šķembu dzērienu.
“Tu esi dabiski stiprs cilvēks, Harij,” biju teicis reiz fitnesa klubā. Viņš tieši bija izteicis priekšlikumu krogus vakaram ar meiteņu iegūšanu. “La cucaracha, vai ne, latlno meičas ir atvērtas un priecīgas, un man gribas te-kilu un rumu,” viņš teica un pavēlēja pielikt vēl divdesmit kilo svaru stieņu spiešanai guļus. Mēs kādu laiku bijām kopā halturējuši mēbeļu transporta firmā “Drošās rokas”, un es tiešām domāju tā, kā biju teicis. Viņš bija stiprs arī tad, kad darbs bija vienmuļš, darbabiedri nigri un lifti par maziem. “Tu esi stiprs cilvēks,” es teicu pēc tam pirti, ne tikai tāpēc, ka viņš varēja stāvēt, pacēlis ozola skapi, un mierīgi aprunāties ar kādu, tikai lai justu, ka ir dzīvs, un arī ne tādēļ, ka viņš ar svariem spēja šo to, bet visvairāk domājot par viņa omu un viņa spēju par jaunu iedegties pēc bezcerīgas muļļāšanās un vilšanās, kā tajā lietā ar pasta vāgi un eksplodējošo gazolīna tūbiņu. “Tu,” viņš teica vēlāk pirtī, kamēr sviedri pilēja no deguna uz viņa nodzeltējušiem kāju pirkstu nagiem, “nav tāda stipra cilvēka. Visi ir vāji, un tieši ar vājumu mums jāiemācās sadzīvot.”
“Tāpēc es tā trenējos, lai iepazītu sevi pie robežas, kur spēks pasaka paldies un ar dievu kā gaisma televizorā, ko izslēdz. Triumfējošais spēks, tas, kas neatvadās no sevis pie sliekšņa ar dzelzs garšu, kur mēs visi esam vieni, tas spēks ir tikai nomoda sapnis, kas sažuvis un aplipis ap dzīvi, varbūt tās ir nepieciešamas bruņas, bet tam nav daļas gar dzīves jēgu.” Es neatbildēju, jo viņu toreiz nesapratu, un butu priecājies, ja tiktu pie viņa roku apkārtmēra, tas būtu treniņa mērķis bez jebkādas sekularizētas streetsmart kaislību filosofijas kā sēru lentes.
Bet tagad mitrā tumsā dadžu vācēja vecajā teritorijā sapratu Hariju pavisam skaidri, un tas bija tā, it kā peldošās gaismas vilnis būtu skalojies starp kokiem un aiztraucis visu tumsu, visu veco mataino un lipīgo pagātni, lai es skaidri varētu saredzēt, kur atrodos.
Hektora meita, tagad aizbēgusī Lū, bija izstrādājusi eseju par situacio-nismu, kas bija nozīmīgs sešdesmito gadu avangarda aprindās. Situacionistu filosofijas vēstījums bija dērive, klejošana bez mērķa un dažādu notikumu radīšana, kas atklāja mietpilsonisko dzīves musturu apspiedošo, patvaļīgi ieviesto un tādējādi netaisnīgo pliekanību. 1957. gadā situacionisti nodibināja internacionāli, kas turpināja letristu kritiku par paredzamo, uz apspiestību un dažāda mēroga rutīnu balstīto un būvēto pilsētu, dodot priekšroku tādai pilsētai, kur pietiek vietas improvizācijai un inovatīvai nenoteiktībai. Viņi uzskatīja, un te es sekoju Lū domrakstam, ka sirreālisti nebija trāpījuši desmitniekā tādēļ, ka tie pārāk vienpusīgi lika visas kārtis uz zemapziņu un nejaušību. Pilsētu vajadzētu veidot nevis neapzinīgu un subjektīvu, bet par lauku apzinātai un kaislīgai rīcībai. “Sirreālistu mēģinājumi pielietot dzīvi jaunā veidā bija,” viņa teica kādā sarunā Hektora mājās, “neērti savienojami ar reakcionāru bēgšanu no reālajiem apstākļiem.” Klejošanas filosofija - franču dērive, itāliski andar a zonzo, spāniski errar, vagar, deambular, zviedriski irra, strāva, strosa, driva omkring, latviski klīst, klejot, klaiņot, klimst apkārt - toties balstījās uz gadijuma rakstura, taču stingru “kontroli” - ar intervencijām, draiskulībām, invāzijām un okupācijām - pilsētas piedāvātajās rīcības telpās. Nebija vairs laika, uzskatīja Lū, cildināt pilsētas zemapziņu vai tās ekstraordināro vietu dievus (parku un skvēru, krastmalu un skaistu pagalmu sargājošos garus). Toties bija laiks konfrontēties ar kārtības varu, eksperimentēt ar jaunām, “labākām” dzīvošanas formām, konstruējot vai izprovocējot situācijas reālajā ikdienā, ja nepieciešams, pat ar varu.
“Bet tas jau pirms četrdesmit, piecdesmit gadiem. Mēs atrodamies 00. gados,” teica Harijs, aiz Hektora rūtainās žaketes paslēpts, un stenēdams pārliecās pāri dīvānam, lai atrastu citu grāmatu par šo tēmu. Harijs tajā pašā laikā no avīžu groza galda galā izvilka rīta avīzi DN ar viņa paša uzrakstītu sleju, viņš bija panācis, lai avīze to iespiež ar virsrakstu “Ej tālāk, līdz ej”, un tā faktiski bija par tēmu:
“Mums atkal jāpadomā par ārējo tilpumu un iekšējo telpu. Savā nule publicētajā dzejoļkrājumā “Vinci, vēlāk” dāņu dzejnieks Mortens Sender-gārds raksta: “Iet./ Iet atmuguriski savās pēdās./ Soļi: Vārdi./ Gaita: Kustīgi vārdi./ Tu man vaicāji, vai gribu iet pastaigāties,/ un jautājums/ sazarojās ainavā. /.../” Vinci ir slavenā Leonardo dzimtais ciems. Kā jēgpilna sagadīšanās, šķiet, Sendergārda lielajai interesei par staigāšanu ir spēcīga itāļu atbilstība: tā saucamā Stalker grupa, pēc skaita mainīga jaunu arhitektu grupa, kas mēģina neordināri domāt par pilsētas telpisko pieredzi. (Skat: www.stalkerlab.it)