Viens no Stalker grupas pārstāvjiem ir idejām bagātais Frančesko Ka-rēri, kurš nesen izdevis tiešām burvīgu divvalodīgu grāmatu, kas ir interesanta ne tikai arhitektiem un pilsētu plānotājiem, bet it visiem, kas kādreiz jutuši vilinājumu piedzīvot pilsētu staigājot, pat tālu prom no ierastām ap-kārtklīšanas vietām, tātad pāri redzamām un neredzamām robežām.
Grāmatā Walkscapes ar spāniski-anglisko apakšvirsrakstu El andar como prāctica estētica/Walking as an aesthetic practice, Karēri vienkārši raksta arhitektūras vēsturi kā stāstu par staigāšanu. Menhīros, franču monumentos no jaunākā akmens laikmeta, viņš saredz pirmo ainavas pārvēršanos par artificiālu vietu. Menhīri piedāvāja pamatu rakstiem un attēliem, bet darbojās arī kā orientēšanās zīmes un ģeometriski marķieri. Vēlāk Ēģiptē vertikālais akmens kļuva par tilpumu, tāpat kā taka padziļinās par iekšējo telpu, principu benben (pirmā saules stara pārakmeņošanās) aizsegā, respektīvi, kā simbols cilvēka mūžīgai klejošanai.
Tuvojoties mūsu laikiem, Karēri veic idejām bagātus tulkojumus no tādām franču avangarda kustībām kā dadaisms, sirreālisms un letrisms. Pēdējo internacionāle 1957. gadā pārgāja situacionistu internacionālē, kustībā, kas atmeta sirreālistu ideju par to, kā teritorijas var lietot un kontrolēt. Šīs kustības domāšana un prakse tagad, šķiet, piedzīvo sava veida atdzimšanu: izdevniecība Daidalos šajās dienās izdod Gī Deborda “Spektrālo sabiedrību”,
Simon Sadler. The Situationist City, izdevniecībāMIT f^ress (1998. g.) tiek bieži pieminēta jaunā urbānā literatūra. Pēckara laikā ari ASV bija savi pienesumi šādai klejotāju domāšanai par pilsētu. Karēri ar lielu atdevi apraksta tā saucamās zemes mākslas (Land Art) tapšanu un domas par darbiem kā, piemēram, Robert Smithson. A Tour of the Monuments of Passaic vai Richard Long. A Line Made by Walking.
Tā tagad, protams, ir vēsture. Bet skaisti (un pārsteidzoši) dizainētā Walkscapes, kas vēl nav itāļu valodā, atgādina par to, ka staigāšana nebūt nav zaudējusi savu izaicinošo un atbrīvojošo nozīmi. Gluži pretēji, apvidu ceļi un pusprivāti uzņēmumu kompleksi turpina radīt vietu kopsakarības, kur nav sagaidāms, ka cilvēki pārvietosies kājām tikai kā pagadās. Gan apkārt lielpilsētām, gan to iekšpusē aug hibridainavas, kur apkārtstaigāšana ir cilvēka tiesības un varbūt pat māksliniecisks pienākums.
Bet nav nemaz jāstaigā apkārt pa starpposmiem, t.i., starp centru un nomali. Pilnigi pietiek paklaiņot pa ikdienišķo pilsētu.”
Harijs Stiklburgs Neatkarīgs autors un promenadieris
“Promenadieris,” es teicu. “Promenadieris.” “Pornomenadieris,” teica Harijs, nesavaldīgi smiedamies, ka grabēja vien. “Tad es arī,” viņš piemetināja, joprojām aizelsies, “mēģināju savā slejā ietilpināt dzejoli no Ulfa Erik-sona “Liesma dzīves brīdis auksta uguns”, to, kas saucas “Kur mēs dzīvojam” un kurā teikts, ka pilsētas telpa mūs neuztver, bet tā drīzāk jāsaprot kā milzīgs tukšums, kur nekas no tā, kas notiek mūsu galvā, piemēram, vietu vai braucamo, vai citu fenomenu jēga, īstenībā nav īsta.” To dzejoli es labprāt būtu noklausījies, un es redzēju, ka Lū, kad tas tika pieminēts, paliecās uz priekšu saslietām ausīm vai ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņa būtu sacēlusi ausis, ja būtu bijusi kuce, bet skanēja virtuves gongs.
(Andaluzija 1566. gads)
... “Sapņus vairs nevar savaldīt. ” Tā viņš saka, vēl guļot istabā, kur vēdlodziņš atrauts vaļā un vējš nopūtis eļļas lampas liesmiņu. Bet tas noved tikai pie tā, ka vārds “savaldīt” sapnī rada mežonīga zirga tēlu ar miglas acīm un masīviem balti kvēlojošas dzelzs pakaviem. Beidzot viņš no aukstuma uzmostas un pieceļas, lai aizvērtu vēdlodziņu. Rītausma ir ceļā pāri līdzenumam.
Pēkšņi viņš atceras, ka Klāra ir mirusi, ka viņa atrasta ar pārsistu galvu kraujas piekājē pie katedrāles laukuma, viņā atrada embriju ar tādiem pašiem vaibstiem kā Viņa Augstībai Pāvestam. Un tagad viņš atceras zirgu, ne sapņa zirgu, nē, nē, bet to otru, viņa paša, kas pirms pāris dienām tika atrasts nokritis no kraujas Arkosa tuvumā. To viņš būtu varējis panest kā nelaimi, kā neizdibināmu pārbaudījumu. Bet kāds - neapšaubāmi dēmons - bija izmantojis izdevību, lai norautu zirgam galvu tā, ka palikusi tikai bezformīga asiņaina skranda, savādi līdzīga mazai zirga galvai arī tā. “Es kļūstu traks, ” domāja Dakteris Velaskēzs, “perfectamente loco. Varbūt es arī esmu no stikla, vai es jau nesāku sprēgāt te, aiz ausīm?” Viņš patausta, meklēdams smalkas plaisiņas, bet atrod tikai vecos parastos bumbuļus. “Klāra!” Viņš sauc, triekdams dūri galdā, gribēdams kaitēt sev un sašķaidīt šo smieklīgo trūkuma sajūtu...
Nogriezties sānis. Izstāties no ierindas. Ļaut sev nemanāmi palikt iepakaļus, pazust no citu apziņas vienlaicīgi ar to, ka viņu dūkoņa pamazām kļūst plānāka un tiek sadalīta starp šalcošām, sanošām, zvanošām apses lapām kādā pļavā jūras tuvumā, kur mūs aizveda skolas izbraukums...
Daudz ir atmiņu par nogriešanos, bet nekādu atmiņu par maniem vingrinājumiem šajā cēlajā un līkumainajā mākslā - pieaugušā vecumā bieži transponētas no telpiskiem manevriem uz strukturālu pievilšanu un atkrišanu, no darbiem vai izglītībām, vai uzskatu kopībām, no draudzībām, erotiskiem un mākslinieciskiem projektiem un mīlestībām - stāv man priekšā drošāk kā pārsteidzošā iespēja aizbēgt, kas radās pēc kāda iesākumā īgna futbolmača.
Nezināmi jaunieši bija ielauzušies mūsu sētā, sākuši traucēt spēli, lai vēlāk pievāktu bumbu, kā arī sākuši tramdit mūsu vecākos vadītājus. Tad es, sekodams cilts tradīcijām, izveidoju lielu dubļu bumbu un ar visu spēku to metu (mazas bumbas mešanā es biju labākais klasē) nepazīstamo baurojošā līdera sejā. Bez tam, apzinādamies savas skrējēja spējas, pilnīgi paļāvos uz to, ka izglābšos. Taču izrādījās, ka vairākiem no mazliet vecākajiem sekotājiem, bija tikpat laba kondīcija kā man. Pēc pārsimt metriem viņi man tuvojās, un kad likās, ka cerību nav, un es jau sāku domāt, kādiem baismīgiem sodiem tagad tikšu pakļauts, man ienāca prātā pēc spēja pagrieziena ap stūri mesties sānis un iekšā pa durvīm, kas, kā jau visas tajā laikā dienas gaišajās stundās, nebija aizslēgtas.
Pirmais, otrais stāvs, trešais, ceturtais. Es apstājos, domādams, ka patlaban māju nojauc, jo kāds trieca milzīgu veseri pret ārsienu vai arī tā bija ceļamkrāna māju nojaukšanas lode, kas ar apdullinošu dārdoņu trāpīja mājā, līdz es atskārtu, ka dzirdu pats savu sirdi. Doma, ka kāds būtu mani redzējis iešmaucam šeit, bija šaušalīga. Tā arī bija, viņi ienāca pa durvīm, aizelsušies un šņākdami, acīmredzot bez īpašas steigas. Es piespiedos pie kādām durvīm, izstiepis roku, nemaz neaptverot, ko daru, paspiedu rokturu uz leju un kā sapnī jutu durvis atveramies. Tiekot svešajā priekšnamā, man pietika prāta, lai bez skaņas pagrieztu slēdzi. Viņi aizgāja garām durvīm, turpinādami kāpt augšup. “Sūdi!” kāds kliedz. “Viņš ir aizlaidies pa pagraba eju.” Viņi drāzās lejā un pa durvīm laukā. Es biju viens svešā dzīvoklī, kur kāds laikam patlaban uzturējās, durvis taču nebija aizslēgtas. Sienas pulkstenis