\<r ■
tikšķēja sausi un savādi mierinoši blakus gleznai ar Nothamnas pilsētiņas Roslagenā pie jūras skatu. Uz maza televizora stāvēja stilizēts gārnis no gaiša koka, izstiepis knābi pret nikotīnā nodzeltējušām debesīm. Abi grozāmie atzveltnes krēsli bija no IKEA, apciemojot māti un tēvu, es biju redzējis lidzīgus un mēģinājis viņus pierunāt tādus nopirkt, galvenokārt tādēļ, ka modeļa nosaukums bija Džetsons kā tai zīmētajai komiskajai ģimenei, kas mani uzjautrināja tikpat ļoti, kā Flintstonu ģimene. Vienā no atzveltnes krēsliem gulēja aizmidzis svītrains kaķis, sāniski izstieptām ķepām.
Es iegāju virtuvē, kur uz marmora palodzes stāvēja vesela rinda fotogrāfiju. Tajās varēja izsekot kāda jauna puiša pārvērtībai par jaunu vīrieti, rekrūti un līgavaini. Kāds savāds fotoattēls it ipaši pievērsa manu uzmanību: divas sievietes pie Eifeļtorņa, abas korektos svārkos, viena ar militāriem uzplečiem, otra ar mazu pillbox cepurīti un tilla plīvuru. Viņas turēja rokas kā mīlnieki un raudzījās fotoaparātā. Attēlu priekšplānā bija redzama fotogrāfa ēna, viņa dzimumu nebija iespējams izdibināt. Tad bija arī vairāki attēli ar vecāku vīru jūrā, mašīnā un fotoateljē. Pēdējā fotogrāfija bija idealizēta, kā lai to saka, spēcīgi retušējot krunkas, un par jaunekli padarītā večuka seja zem viļņainajiem, baltajiem matiem radīja savādu iespaidu.
Es acīmredzot atrados vecas atraitnes dzīvoklī, tas mani nomierināja. Uz vaska galdauta gulēja žūksnis Husmodem, majasmāšu žurnāls, kāršu komplekts pus pilna paciņa Kent cigarešu, futbola derību kupons, kas no BIC rakstāmā mitruma bija sācis savelties, kā arī piezīmju burtnīca ar līnijām, kurā kāds ar to pašu rakstāmo uzrakstījis: Dakteris Vālbergs otrd. pīkst. 15. Tas izrādījās tieši šis bridis, un es, raudzīdamies virtuves pulkstenī, jutos nedaudz apveltīts ar asu prātu.
Nu gan būs ko stāstīt radio vecim, nodomāju, bet atcerējos, ka viņš pēc vasaras brīvlaika vēl nav parādījies pie sava loga. Šis apstāklis mani tūdaļ pamatīgi satrauca, un es apņēmos, cik ātri vien iespējams, apvaicāties tēvam, lai dabūtu kaut kādu skaidrību šajā lietā (taču tas man nekad neizdevās: pēc tās vasaras laipnais radio skolotājs tik tiešām bija prom. Skolu slēdza un pēc laiciņa pārbūvēja par veļas mazgātavu, tajā pašā laikā pārējās rajona mazgātavas modernizēja. Viens no kraviniekiem, kas tā gada oktobrī siksnās aiznesa veco veļas ruļļa ellīgi smago marmora bluķi pa lietus gāzi (es atceros viņu saviebtās sejas un lietus pilienu mazās kaskādes pret akmens spodro virsmu aknu krāsā), starp citu, bija tētis Lennartam, ar kuru es spēlējos un kurš vēlāk kļuva tikpat stiprs kā viņa rudmatainais tēvs, pat zviedru junioru meistars svarcelšanā, bet mira jauns, varbūt no kaut kādām vielām vai nelaimīgas mīlestības, vai stikla gabaliņa ēdienā, kā to lai zina, un šodien radio skolas telpas tiek izmantotas automātiskajam solārijam).
Atkal klusajā dzīvojamā istabā uzmodināju kaķi un noliku tam bļodiņu ar pienu no gandrīz tukšā ledusskapja. Cēlais zvērs mani tūlīt pieņēma kaķiski tikpat bezkaunīgā, kā uzticīgā veidā, laka pienu un pēc tam ielēca man klēpi, es sēdēju vienā no Džetson atzveltnes krēsliem, grozīdamies gan šurpu, gan turpu.
Tagad, kad viss pagājis un tumsa drīz vien caurstrāvos sienas ap manām atmiņām par šāda veida vidēm, es redzu, kā manu vecāku lēnīgā ikdiena tādā pašā dzīvokli jau agri nonāca plašā, no tālienes apgaismotā izolācijā. Spēcīgā gaisma no laukiem, kur augstsprieguma vadi klejo cauri gadiem, ieslēdza viņu atmiņas un palaida tās vaļā retā vārdu secibā: stāstus, anekdotes, blēņu stāstus, cilvēku portretus. Pāri manai bērnībai tas viss veidoja uzmanīgi izbārstītu uzticību, kuru es, diemžēl pārāk vēlu, iemācījos novērtēt un nekad nebiju pietiekami saprātīgs to atmaksāt, jo biju nodarbināts ar saviem manevriem, atraisīties, izkrist no ierindas, palikt iepakaļus, lai kļūtu līdz malām pilns ar savu vientulību un dzirdētu to vēju, kura balsi nevar dzirdēt visa vēja dēļ, un kur tu dzīvo savu bērna dzīvi mūžības tukšajā dēkainībā bez vainas un bez mājām. Jā, varbūt mājas bija tā kļūda, varbūt to tie dadžu karotāji gribēja man iemācīt redzēt. Tagad, kad nav nozīmes tam, ko redzu, es to redzu.
Es pagriezos gan šurp, gan turp atzveltnes krēslā. Kaķis sāka murrāt, un skaņa kopā ar sienas pulksteņa tikšķēšanu un piedzīvotās bailes mani padarīja miegainu. Es nedrīkstu aizmigt, es domāju, es pagaidīšu tikai vēl vienu mirklīti. Pēc tam vairs nedraudēs briesmas, varēšu izlavīties laukā. Bet tajā pašā brīdī biju iemidzis.
Gaisma no pieres spuldzes arvien tuvojās nomaļajai vietai, kur bija tik daudz ar ūdeni pildītu milzīgu uzartu vagu. Man bija tumšas drēbes, mani vispār nevarēja ieraudzīt, es domāju, ja vien tur tai personai nebija pieejama kāda nākotnes tehnoloģiska ierīce tumsas redzei. Tomēr viņš virzījās tieši pie manis, dakteris Kristāls. Es viņu pazinu tieši tai brīdī, kad viņš mani identificēja un apdomīgi nodzēsa spuldzi. Viņam mugurā bija melns gore-tex kombinezons, tāds, kāds ir maziem bērniem, lai tie varētu spēlēties ārā jebkuros apstākļos un, kā sacīt, iztrakoties. Mēs sarokojāmies. Viņš pasniedza nedaudz saburzītu cigarešu paciņu, kuru es noraidīju. “Vairs tikai seši procenti no Zviedrijas ārstiem smēķē,” es teicu. Nepasmaidījis viņš aizkūpināja cigareti un raudzījās šautuves virzienā ar savādu bēdu un rezignācijas izteiksmi citādi tik gribasspēka pilnos vaibstos. Ko viņš te vispār darīja?
Kādu mirkli viņš nekā neteica, gandrīz vai velnišķīgi smaidīdams, mani vēroja. Ko tad es pats te, diez, darīju, tālu no centra, kas taču bija mana dabiskā vide, mans habitāts, dažu akmens sviedienu attālumā no Hu-dinges pašvaldības, kas, starp citu, senākos laikos saucās Hundinge, vai es to zināju? Jā, zināju, tāpat kā to, ka Salemas pilsēta reiz saucās Salemas pilsēta, bet tas nepatika būvkungiem vai kas tie nu bija. Jā gan, zināju šo to par šiem “habitātiem”, kur daļa no manis (124. centilong lieluma ēnas futrālis) joprojām klīda pa dumbrājiem un salnā mirdzošām nogāzēm zem mūžīgās pagājības aukstajām zvaigznēm.
Ar zināmu apmierinājuma sajūtu tad stāstīju par dadžu vācēju un manu bērnības apkārt klīšanu šajā plašajā, starpposma, apkārtnē, kur benzīntanki un gatavu ēdienu kioski ir vienīgās bākas. Tad atcerējos Harija sleju. Vai dakteris, es teicu, bija dzirdējis par abiem ēgiptiskajiem mītiem
Benben un Kal Benben - iesākumu iesākums, lokalizācijas brīnums, kad saules pirmais stars pārakmeņojas un pirmais arhitektoniskais telpiskums paceļas pāri zemes plaknei: menhīri, piramīdas, kas visi saka: te tu esi, tieši te un nekur citur. Ka - iekšējā telpa, attīstījusies no takas, vaga zemē, radīta no cilvēku nākšanas un iešanas. Arējs tilpums un iekšēja telpa tātad varēja rasties no cilvēka iešanas pa ainavu.