Te, priekšpilsētu starpposmos (nav nomaļu), vējainos, tumšos ūdeņos starp skujām piebirušām senām saliņām, joprojām benben un ka bija pie teikšanas: atkritumu dedzināšanas stacijas oranžā gaisma simt desmit metru virs zemes, vecā grava starp autolužņu kapsētu un Magelungena ezeru (kura krastā iedurti mana ienaidnieka kauli, ačgārnā menhīrā, kas apvieno fallisku tilpumu un apkart esošo telpu!), halfpipe ar lapu oderi, ko reiz zemē iedzina aulekšojošu zirgu ekipāžas starp Stokholmu un Sēdertelji, un tam varēja izsekot pa ainavu kā fosilai čūskas ādai, kas dažreiz ienira zem velēnām, dažreiz kļuva redzama un iekļāva ceļinieku tai klusumā, kas valda paša dzīves ārpusē, kur lielu laika attālumu rentgena uzņēmumā tu kļūsti par bālu ēnu, nomelnējušu, nervu galu cauraustu lapu vājā rudens vēja apgaismojumā, kas trauc cauri acu dobumiem ar pārsteigtas nopūtas vārgi dziedošo skaņu. Tādas vagas vai motokrosa zēnu treniņa pēdas pauguros ap atkritumu dedzināšanas staciju, augšā lejā, šurpu turpu. Vai īsākais ceļš pāri zālājiem, no dubļiem nedaudz spīdošiem, iedomājies zīdu, cauri rudens lietainajām nedēļām, kad dubļainais ūdens palika uz zābakiem kā nespodra, plankumaina āda, kur atsevišķas partikulas iemirdzējās priekšnama gaismā.
Dakteris Kristāls ar interesi klausījās (tas ir, viņa parasti tik augstprātīgā sejas izteiksme bija atkāpusies dažus milimetrus dziļāk) un šķita atbrīvots no nemiera, kuru atcerējos no sava atveseļošanās laika, kad viņš bija drāzies pāri nospodrinātajām grīdām kā spārnots viesulis baltā halātā. Tagad nāca jautājums, kuru es biju gaidījis. Viņš ļoti labi atcerējās mūs četrus savādos pacientus: kur mēs bijām likuši savas kaulu šķembas? Kaut kāda iemesla dēļ es noklusēju patiesību. “Ir vairāk kaulu šķembu, nekā varētu domāt,” viņš turpināja, “problēma ir tās identificēt. Piemēram, tepat blakus esošā šautuvē ir liels daudzums kaulu fragmentu. Tie nāk no radījumiem, kas reiz, piecdesmitajos gados, bija dzīvi mērķi kādai slepenai armijas vadītai snaiperu skolai.” “Dzīvi mērķi, kādi radījumi,” es šaubīdamies vaicāju. Tajā pašā laikā es atminējos, ka manā bērnībā klīda baumas par vecās šautuves lāstu: tas, kas tur aizies ap pusdienas laiku, nostāsies starp tukšajām patronām un nezālēm, ļaudams saulei sevi apspīdēt, dabūs redzēt savu ēnu aiztekam smiltīs, lai vairs nekad tā neatgrieztos pie ķermeņa. Bez ēnas un tādējādi mēms viņš būs spiests turēties visu rotaļu fonā, viņam būs jānes hokeja nūjas un jāsargā divriteņi, un jāizņem bumbas no natrem. “Es nezinu,” teica Kristāls, “osteologi nevar noteikt kaulu šķembu piederību. Vienīgais, ko viņi saka, nevar izslēgt, ka tie ir cilvēku kauli, bet apjomi ir mazliet par raupju. No otras puses, droši var izslēgt visus mājlopus.”
Vai tad viņi izmantoja zvērus? Lāčus vai aļņus? Osteologi teica, ka ne, domāja Kristāls. Lietus pieņēmās. Vienbrīd nemierīgā, svinam līdzīgā ezera virsma aiz dažiem krūmājiem sāka šķist draudoša, it kā tā gribētu izrāpties sauszemē. Es jautāju, vai Kristāls doma te uzturēties ilgāku laiku. Viņš pakratīja galvu, ierosinādams ar viņa mašīnu aizbraukt uz pilsētu un tur uzēst vienkāršas vakariņas. Kļuva skaidrs, ka viņam ir vēl kas stāstāms. Bet mašīnā, ceļā uz centru, dzelteni svītrainā gaismā es miegaini domāju, ka viņš varbūt tikai bija vientuļš un jucis, un alka sabiedrības.
Kaķa murrāšana manā klēpī grozāmajā atzveltnes krēslā vecās dāmas dzīvoklī Hēgdālenā - sapnī - kļuva par mazu dārza traktoru, kuru vadīja zaļi tērpies vīrs, kas ar elegantu pagriezienu, laipni pamādams, apbrauca man apkārt, kamēr es gāju pa saules apgaismoto zālāju. Es tagad biju viesis ne jau kādā piemājas dārziņu rajonā, bet pie bagāta angļu lorda, kas man izrādīja parku ap viņa mazo pili. Vairāk kā baigi augsts, asi apgriezts labirints no kaut kāda tumši zaļa krūma pēkšņi dominēja manā redzeslokā. No spraugas tajā izskrēja maza meitene ar plīvojošiem matiem zem saules cepures platajām malām, ko pieturēja ap zodu apsietas bantes. Viņas baltā kleita, rozā cepure, daudziem trīsstūra ornamentiem krāsotā bumba, ko viņa meta augstu gaisā, viss bija tik pazīstams. “Čau, Bērbele,” es teicu, un lords smaidīja sargājoši, bet tūlīt arī pārbaudīja laiku no vestes kabatas izvilktā zelta sīpolā, tā zīda mugurpuse bija greznota ar vienradžiem uz asinssārta fona, kas pieslējušies pakaļkājās. "Laiks dzert limonādi,” viņš teica ar maigu autoritāti, vezdams mūs pils virzienā, kur plašā (pareizs vārds) saulessarga ēnā augsta, komiski koniska kristāla karafe ar spilgti dzeltenu dzērienu spīdēja kā bāka. Es gribēju nest bumbu, bet neuzdrīkstējos palūgt Bērbelei, kas gāja man pa priekšu ar saimnieces izteiksmi sejā pa bezgalīgo zālāju, kur pēkšņi neizturami lēns un viegls vējš sāka kustēties ka ūdens pāri stiebriem. Kad beidzot sasniedzām saulessargu, jutos kā maratona uzvarētājs, bet priekšā vēl gaidīja problēmas. Kā es varēšu pacelt, kā izrādījās, milzīgo karafi, lai ielietu Bērbeles piņģerota lieluma glāzē ar mikroskopiska lieluma medību motīviem? Es paliecos pāri galdam, tā sasvērdamies, ka mana galva nokļuva viņas klēpi. Divkārši apēnots, no saulessarga un no viņas cepures, raudzījos viņai acīs, kur viegli mākoņi peldēja zilgmē bez gala, bez malas. Viņa pieskārās manam vaigam, es pamirkšķināju, traktors piebrauca pie galda un apstājās.
Es atkal pamirkšķināju un raudzījos vecas, krunkainas sievas brūnajās acīs. Viņa bija tikko ienākusi, atraitne, savā dzīvoklī. Es uztrausos sēdus, kaķis nolēca uz grīdas, un es nožagojos. “Bet, dēliņ, kā tad tu te gadījies?” viņa mierīgi teica. “Durvis bija vaļā,” es kaut ko murmināju, baidīdamies uz viņu paskatīties. “Jā, jā, man bieži aizmirstas aizslēgt, laikam vecums jeb ieraža no mājām, kur mēs nekad neslēdzām, saproti.” “Bet, pag, durvis taču bija aizslēgtas, vai tev bija bail no kaut kā? Es redzu, kas tu esi, tu taču esi skolotāja puika, vai ta tev sanāk laiks ari palaidnībām? Vai tu gribi sulu?” “Vai tev ir limonāde?” teicu. “Nē, tās man nav, bet parastu sulu tu vari dabūt, citrona sulu ar cukuru. Cik tev gadiņu?”
Vēl šodien es īsti nezinu starpību starp limonādi un sulu, tikai to, ka pirmā vairāk skan pēc svētkiem. Varbūt tā ir gāzēta, varbūt tas ir vecmodīgs vārds no tiem laikiem, kad sulas dzeršana tik tiešām bija svētku brīdis. (Etimoloģijas vārdnīca dod dzēriena nosaukuma izcelsmi - itāļu limonata no limone, citrons, kas savukārt nāk no persiešu limun, citronkoks.)
Kad es šobrīd skenēju šīs vienu ar otru savienotās atmiņu telpas, mani pārņem bēdas par to, ko varētu dēvēt par esamības zaudētiem limonāžu brīžiem. Te ilustrācijai var derēt epizode no tēta dzīves.
Kādu dienu mans tēvs pārnāca mājās ar firmas Radiola stereo. Pēc pamatīgām konferencēm, nevis ar radio dakteri, bet ar veikala Expert pārdevēju, viņš bija iegādājies, tā sacīt, ārpus kārtas divus diezgan lielus grīdas skaļruņus. “Tagad klausies,” viņš teica pēc krietna brīža, ko bija pavadījis, izpakodams un rāpodams pa gridu ar vadiem. Viņš uzlika vienu Bēthovena stīgu kvartetu, tā bija mūzika ar tik graciozu sarežģītību, ka es kļuvu iekšēji pavisam tukšs. “Arī popmūzika skan labi,” teica tēvs, “un skaļi, ja tā gribi: vari to stereo kādu dienu aiznest uz skolu, novietot auditorijā, lai visi skolēni dabū dzirdēt.”