Vēl šodien jūtu bēdas, kas tai pašā mirklī mani pārņēma par mana tēva paļāvīgo entuziasmu: vai tad tētis nesaprata, ka šis stereo bija pārāk maziņš, pārāk vienkāršs un vājš, lai varētu piepildīt viņa skolas auditoriju ar skaņām? Vēl šodien neesmu ticis galā ar savādajām bēdām, kuras jutu tajā brīdī. Kā viņš - kura apziņu caurstrāvoja astronomijas grāmatu galaktiskie mākoņi un biedējošās protuberances ar tādu pašu vieglumu, kādu man prasīja iedzīvošanās Valsts dabas vēstures muzeja izbāztajās, Dienvidamerikas zaldātskudru sapostītajās jaunajās stirnās vai kādā man spilgtos skatos parādījās kara gadu uguns kūrēja un ieroču kalēja dzīve zviedru flotē, īsi sakot, cik vispār varēju nojaust ar visu cilvēkam pazistamo apziņu - jā, kā tādam esamības milzim kā mans tētis varēja ienākt prātā, ka varētu piedabūt piecsimt skolēnus sēdēt mierā un klausīties šajā mazajā mājas stereo no firmas Radiola?
Bet viņa ar gadiem arvien vairāk sarūkošajā tēlā kļūst redzams kaut kas lielāks: aptverošs spēks ir sācis sagrābt jaunos, ilgas pēc intensīvākām sensācijām, spēcīgākām skaņām, bezkaunīgākām attieksmēm. Jēdzieni brīvība un taisnība savienoti virknes slēgumos, un atmosfēra ap katru atsevišķo ķermeni sāk sprakšķēt. Pret varas metodēm jānostāda kolektīvs, bet vairs ne kā sarunas vedošā puse, bet kā baudās mežonīgs partikulu kolektīvs, kur spēka dievināšanu var sadalīt, līdz to vairs nevar pamanīt nevienā sejā, kad tās koncerta laikā apgaismo paceltās šķiltavas. Bet spēka dievināšana tik un tā tur ir. Šie priekšmeti ir elku rituālā pāreksponētais spēks, un tas ir pavisam cita veida spēks nekā kalpojošais un saprātīgais, bet nekad ārēji dekoratīvais, gluži pretēji, bieži vien slepenībā piekoptais un klusībā mitošais spēks, kādu iemiesoja mans tētis un neskaitāmi citi viņa paaudzes vīrieši. Šī jaunā tāda spēka dievināšana, kas vienmēr griežas uz āru un uz leju (nekad uz iekšu un arī ne uz augšu, vienīgi kā tukšas šarādes pār sastingušiem dumpinieciskiem žestiem), caurstrāvo un saindē to kapitālismu, kuru jaunatnes kultūra nākamajos gadu desmitos baroja un uzturēja.
Stāvot lielās istabas šķībajā, putekļu pilnajā gaismā blakus tēvam un dzirdot viņu sakām, ka varētu aiznest stereo uz skolas auditoriju, lai visi skolēni dzirdētu, cik labi tas skan, tas jau ir 1970. gadā, situacionistu internacionālei vēl palikuši divi gadi, līdz divi vēl palikušie biedri to anulēs un kulminēs jaunatnes dumpis. Citiem vārdiem - limonāde dodas prom, tā sarukdama pazūd spīdošā sulas glāzē bērna sapnī par kopību ar mīļoto draugu. Tagad vairs nav ne ikdienišķu svētku, ne mērenu prieku, tikai apni-kums vai ekstāze. Tajā mirklī es sāku atvadīties no bērnības. Tajā pašā laikā es atvados no pasaules, kuru mans tētis man izskaidroja, un izkāpju savā laikmetā. Es viņu redzu, turpmākajos gados ejam man blakus, bet ir sajūta, ka starp mums ir aizvien biezāka stikla siena, kuras dēļ mums grūti vienam otru uztvert. Atvadas no bērnības mītiskā citronkoka vēsajā ēnā nav vienkāršas atvadas, jo runa ir par kontaktēšanos ar dzīves izjūtu, kas vairs nav vecmodīga, tikai veca un tādēļ pilna ar svarīgām zināšanām: manas atvadas notiek joprojām, tās ir dzīvas šajās rindās.
Vecā dāma paņem fotogrāfijas, noliek pusaplī uz virtuves galda. “Kāds bija ļauns pret tevi, vai ne?” Viņa lūr pāri brillēm. “Varbūt, bet viņi nedabūja mani rokā,” es murminu. “Tev te nav jāpaliek, ja negribi, es varu tevi pavadīt, ja tev bailes iet vienam, man nav bail no nekā.” “Pēc brītiņa,” es atbildu, “varēšu iet, viņi te nedzīvo, viņiem būs apnicis meklēt.”
Viņa neprasa, kas notika. Bet es redzu viņas skatienā, ka viņa nav nezinoša par to, cik neatlaidīgi daži meklē, meklē mocīšanas upurus. Viens no maniem sekotājiem kļuva par to huligānu, kuru es dažus gadus vēlāk ar kājām gaisā novietoju milzu katla. Es vēroju savas dubļiem nenotašķītās rokas. Sapnis par meiteni zālājā, viņu, kas izskrēja no labirinta, sazarojās cauri gadu gadiem. Tas ir sapnis par meiteni, kurai patīk lasīt, tikt ievilktai vārdu pasaulē, un viņa kļūst par tulkotāju. Viņa uzaug Berlīnē un Stokholmā, viņa tiek vadāta turp un atpakaļ starp abiem vecākiem, kuri beigās ienīst viens otru. Viņa pavada vasaras ar mūžīgos strīdos iesaistīto māti un tēvu kādā Dālslandes mājiņā, kur viņa kopā ar brāli dodas kanoe laivas braucienā pa vienu no zobenveidīgajiem senfjordiem, braucienā, kas maina viņu abu dzīves, bet viņi paši īsti nesaprot, kā.
Vēlāk izrādās, ka tēvs ir iesaistīts Ziemeļeiropas nacistu pārziemošanas stratēģijās. Viņš bija teicis, viņa daudz vēlāk atceras (sarunā kādā bāriņā ar nosaukumu “Izvāķētais degunradzis” Stokholmas dienvidu daļā), kaut ko sakarā ar kāda garīgi atpalikuša vīra paradumu brīvi braukāt ar divriteni viņu apkārtnē, kaut ko par zemāk stāvošu dulburu trakošanas tieksmēm. Toreiz tas viņai, protams, pagāja secen. Bet divdesmit gadus vēlāk viņš saka ko līdzīgu par ieceļotājiem arodbiedrības sanāksmē, uz kuru viņu ielūgusi kāda mīļākā. Tas ir saiets, kur daudzu kultūras žurnālistu klātbūtnē piešķir slavena strādniecības rakstnieka vārdā nosauktu balvu. Viņš saka kaut ko par savu darbu ar jaunatni bez jebkādiem valsts pabalstiem, bet tagad, viņš turpina, visiem vajadzīgi valsts līdzekļi, arī no dzimšanas slimajiem, tiem, kas agrāk vai vēlāk dosies pa metro sliedēm ar kantāķiem un ledus cirtņiem, mačetēm un beisbola nūjām. Un ieceļotāji taču te ieradušies tādēļ, ka viņi nekur neiederas, viņi atrodas uz nāvi nolemtā bēgšanā no savas bezpiederības, agrāk vai vēlāk viņi visi kļūst psihopāti un kā tādi mirst no cita vai paša rokas, kaut vienmēr par vēlu, lai neļautu viņiem postīt taisnīgo ļaužu mieru.
Antirasisms ir modē, piepildīdams vienam otram kreisajam tukšumu pēc likvidētās šķiru cīņas. Kāds ar neparasti jutīgām ausīm klausās un lūdz slepenpoliciju noskaidrot, kas notiek suņu dārzā, kas joprojām pieder Bēr-beles tēvam. Tur nekas nenotiek, izņemot drāmu ap tīri nograuzto dober-maņa skeletu vienā no suņu būdām, kur pēkšņā caurvējā uzplīvo biezi zirnekļu tīkli, kad durvis pēc daudziem gadiem atkal atveras. Bet viņi atrod ieročus, automātiskas karabīnes, rokas granātas, mīnas, ugunsmetējus un patšauteni ar desmittūkstoš patronām kastē. Tas viss pirms vienpadsmit gadiem nozagts no militārās noliktavas barakām Stūrīmana tuvumā. Viņi atrod arī korespondenci: rēķinus, kvītis, vēstules. Ar roku uzkrāsotā zīme “Privāts ceļš” piestiprināta pie baļķa, kas pārlikts pāri dubļainajam ceļam, tā gali neveikli izcirsti par pūķu galvām. Tīkls izveidots, mājas izīrētas izglītībai un sanāksmēm, treniņnometnes improvizāciju veidā notikušas vecās grantsbedrēs. Viņas tēvs, nav zināms kādā veidā, iegūst informāciju par izmeklēšanas sākšanu un pazūd caur Gēteborgu un Angliju uz Argentīnu.
Meitene, kas tagad ir pieaugusi sieviete, redz savu māti nomirstam ar vēzi Dienvidu slimnīcā, tas ir pārdzīvojums, ko viņa nespēj pieradināt, bet vēlāk atrod visur ap sevi vārgu, matainu (kā putekļi sastingušos taukos) pāri priekšmetiem, sejām un drānām, līdz vientulība pamestā mājā Atlantijas okeāna tuvumā iedveš viņai ieskatu, ka iluzorais un neīstais viņas dzīvē nav šīs pamestības beigtais kažoks, bez jēgpilnais un drošais spīdums, kas, līdz tam brīdim, kad viņas māte tika lēnām nogalēta no iekšpuses, gulēja pāri priekšmetiem, vaigiem, cimdiem. Kādu ritu viņa noiet pagalmā ar kafijas tasi, noliek roku uz mūra un saka: “Mēs esam taisīti no tās pašas vientulības. Bet arī tā nav patiesība.”