Jo tad notiek viņas pirmais brīnums: kādas meitenes ēna atbrīvojas no mūra un veldzēdama kūst cauri viņas ādai. Viņa atkal dzird putnu dziesmas, redz lapas pastiepjamies pēc nakts lietus. Kopš tā brīža ne drošība, ne brīvība, pilnība vai tukšums nav vienkārši vārdi: viņas uztvere no lietām, sejām un drānām kļūst par muarē, kā Harijs rakstīja kādā nepublicētā esejā par grafiti, “no cilvēka apzīmējuma caurspīdīgās matērijas novērošanas nepārtrauktajām atvadām”.
Ir agrīnie deviņdesmitie, zeme, kurā viņa dzīvo, tiek izgriezta no mon-dalizācijas jaunās fāzes, kuru dēvē par globalizāciju, lai nebūtu jāatceras vēstures mācības. Spēka un varas dievināšana kļūst leģitīma ne tikai valdošajiem un viszemāk nospiestajiem, bet arī, higiēniskā un tehnoloģiski stilizētā formā, vidusšķirai, kam vajag aizvien lielākus saimniecības līdzekļus barikādēm līdzīgai dzīvošanai iekšpilsētas bunkuros, ārpus kuru ar kodu slēgtajiem vārtiem novietotas spēļmantiņās pārvērtušās mašīnas, gaidot, ka divdzimumu milzu bērns Ikdiena ar savu pamestības pilno rūkšanu viņus vedis pa ielām nopietni mirdzošās kolonās.
Viņa pelna naudu kā tulkotāja, iet garās pastaigās, apmetusi sarkanu šalli, kas lietainā tumsā spoži spīd. Kādu dienu, kad viņa labo savu veco mašīnu īrētā vietā zem Katarinas garāžas, viņa salauž kāju. Viņai tik ļoti sāp, ka viņa sagrābj domkrata rokturi un mašīna sāk lēnām slīgt viņai pāri. Bet tieši tajā brīdī, kad sarūsējusī priekšējo durvju dzelzs mala grasās saspiest viņas krūškurvi, mašīna beidz kustēties, tas ir viņas mūža otrais brīnums.
Noknakšķ, un mašīna atkal sāk celties, bet ne ar domkrata palīdzību. Kāda roka viņu, gulošu uz mehāniķa dēļa ar riteņiem, izvelk laukā, un kad roka bridi paliek viņai pāri, viņa redz, ka tā ir tik liela, ka bez grūtībām varētu aptvert viņas vidukli. Viņa redz milzīgu tēlu pazūdam ejā un dzird, kā vēlāk atstāsta, kaut ko, kas atgādina “spalvaina kristālprizmas tērpa šķindoņu”.
Tajā pašā laikā, kad atminos savu sapni par meiteni, kas iznāk no labirinta, vecā dāma sāk stāstīt par savu dzīvi - no otra gala. Es dzeru sulu un redzu, kā dzīve tiek apgaismota no domājoša citrona iekšpuses. Viņa sāk ar vīra nāvi, savu vientulību. Kā viņa kādu dienu saprot, ka mēs visi dzīvojam kāda milzīga tukšuma iekšpusē. “Bet,” viņa saka, “pēdējais laiks bija labs, jo Konrāds tad jau bija samierinājies. Mēs bijām ceļojumā, pensionāru izbraucienā uz Bolnēsu, labāko no visām vietām. Mums, kā arī citiem večiem un vecenēm, izrādīja apkaimi. Bija kvēlojošs rudens un lija lietus, bet mēs ļāvām sevi bīdīt iekšā un ārā no autobusa, kāpaļājām pa brasliem un tiltiem rekonstruētajā lauku vidē, ēdām garenas pirkstmaizītes ēdienu smakas pilnajās būdiņās, kurās, tā viņi laikam bija iedomājušies, mēs visi īstenībā ilgojamies atkal nokļūt. Bērnu mums nebija. Bet darbā, kādā Kungsgatana advokātu birojā, es atradu draudzeni, kas man bija ļoti mīļa. Bērnu biju dzemdējusi sen, tas nomira mēneša vecumā no kādas nepazīstamas slimības, viņa skelets vairs neturējās kopā.”
“Man ir desmit gadu,” es saku. Viņa tā kā pamostas, skatās uz mani. “Tad jau tu esi liels vīrs,” viņa saka, ar jaunu, it kā tālu balsi. “Šā vai tā, pirms kļuvu par labo roku, jau vairāk nekā piecdesmit gadus advokāta birojā biju bijusi tulkotāja no vācu un franču valodas, visvairāk tulkoju romānus, dažreiz kādu eseju krājumu, neskaitāmus avīžrakstus. Vai tu zini, kas tas ir, tulkot?"
“Varbūt kā sula un limonāde,” es saku. “Ja es vēl būšu dzīva, kad tu būsi mazliet vecāks, tu varēsi nākt pie manis mācīties vāciski un franciski,” viņa saka, “es jau zinu, ka skola vairs jums to nemāca.” “English is more important" es pieceldamies saku. “Who knows in the long run," viņa atsaka, sekodama man līdz priekšnamam.
Es nolavos lejā pa trepēm un bez bailēm dodos mājup pa vēl siltam asfalta takām. Lielā vēja dēļ grūti sadzirdēt pašam savas domas, un tas savukārt man rada ilūziju, ka esmu neredzams, apmēram tāpat, man tagad ienāk prātā, kā dumjība var dot neaizskaramības sajūtu. Es tomēr eju ar lielu likumu ap pagalmu, kur iebrucēji pārtrauca mūsu maču, aizklīstu pa pļavām, kur augstie dadži zīmīgi šūpojas vējā, radot lieluma ilūziju, ja raugās uz apvārsni caur to zariem: tad tie izskatās pēc milzīgām konstrukcijām, kuras attālie ceļamkrāni pacēluši gandrīz zem mākoņiem, kuru zemie vēderi krāsojas dzelteni un sarkani no pilsētas iekšienes gaismām.
Ilgu laiku pēc tam lasīju par to, kā franču-beļģu rakstniece Margerita Jursenāra trīsdesmit četru gadu vecumā apciemo savu britu kolēģi, vairāk kā divdesmit gadus vecāko Virdžīniju Vulfu, kuras romānu “Viļņi” tulko. Ir 1937. gada februāris un Vulfai, kas Jursenāras acīs bija “viena no četriem, pieciem angļu valodas virtuoziem”, vēl palikuši četri gadi, ko dzīvot. Vulfa savukārt tajā, acīmredzot visai piņķerīgajā dienā, pat neiegaumē ciemiņa vārdu un savā dienasgrāmatā raksta, ka viņu apciemojusi “sieviete, kurai laikam kaut kas slēpjams pagātnē, intelektuāla, ar sārti nokrāsotu muti, uzticīga mīlestībai, neatlaidīga. Kāda Juniaka kundze vai jaunkundzei?) Tas nav viņas vārds.” Jursenāra gribēja vaicāt par dažām romāna alūzijām, tās jātulko burtiski vai jātransponē kulturāli, atrodot atbilstību franču valodā. Tas bija jautājums, ko Vulfa īsti nesaprata tādēļ, ka viņa raudzījās uz tulkojumiem kā uz derīgiem, bet pakļautiem instrumentiem, nevis kā uz mākslas darbiem ar tādu pašu vērtību kā oriģināls. Divas dzīves, divas pieejas, kas arī izsaka daudz par strīdiem starp pasaulēm, kas var plosīties viena un tā paša cilvēka sirdī.
Mīļais Harij, tu zināji vairāk par to, nekā paguvi izteikt: “Vai es savu draugu acīs esmu iedzīvotājs pasaulē, kuru es pazīstu, vai īstenībā esmu tur kāds cits, kuru es nepazīstu, kāds nepazīstamais, kas runā pazīstamās frāzēs, kuras tomēr skan pavisam citādi ārpus manas galvas, neskatoties uz to, ka tās sastāv no man tik labi ar mēli pazīstamiem vārdiem, bet kurus nespētu identificēt, ja tos izņemtu laukā un sarindotu priekšā uz galda starp visiem citiem priekšmetiem?” Varbūt tādi jautājumi būtu varējuši atbrīvot mani un Bērbeli no lāsta, kas padarīja mūsu mīlestību par sērgu mūsu apkārtnei. Veltas domas! Neviens apmeklētājs nav laipnāk gaidīts kā mērnieks, kurš ierodas par vēlu ar laika aizzēģelētās ainavas kartēm.
Zem mana un daktera Kristāla brauciena no auto kapsētas pie Mā-gelungena ezera līdz pilsētas dienvidu daļai ir izveidojusies ledus iela. Ar lielām pūlēm Kristāls ir atradis stāvvietu Koksgatanā starp gangsteru BMW ar četriem izpūtējiem un viegli atpazīstamu Politi - vienas mazāk apzinīgas firmas kravas busiņš, tā šinīs dienās ar bezkaunīgām metodēm un nekompetentu, bieži vien nonarkojušos personālu - pa kāju pirkstiem uzsit ar āmuru, lai tiem būtu vieta zārkā, ceļgalus pārsit, iekārtas zog, līķautus piestiprina ar saspraužu pistoli - kārto līķu transportu. “Draudīga vide,” es saku, un viņš pamāj ar galvu. Daudz nelietību te naktīs, daudz vientulibas un ne mazums novārgušu miroņu, kas atrasti šur un tur aiz atkritumu konteineriem, pagrabos vai dzīvokļos, kur gaiss jāatgriež vaļā, lai varētu aizšķipelēt gubas ar tārpiem, kas mielojas ar kauliem, vai jāatbrivo mūmijas no dzīvā mušu kažoka.
“Bet mani velk uz šejieni,” te ir īstenība, viņš saka, uzreiz izklausīdamies nedaudz vientiesīgs. Kad viņš aizkūpina cigareti, redzu, kā viņa acis nemierīgi kustas šurpu turpu. Kur mēs iesim? Blakus porno pagrabam The Basement ir klubs, viņš saka, viņi spēlē latino mūziku, viņiem ir garšīgi dzērieni. “Es pazinu meiteni,” iesāku un saprotu, ka domāju par Bērbeli. “Tu zini Bērbeli,” es turpinu, “viņa mīlēja šo pilsētas daļu.” Bet Kristāls jau atrāvis vaļā kaut ko līdzīgu atkritumu kastes durvim. Mēs kāpjam lejā zem balti nokrāsotām klints sienām un nonākam lielā lobijā, kur kāds tips mūs mudina viņam atdot virsdrēbes. Tad atveras labirintveida naktsklubs ar vairākām no apakšas apgaismotām bāra letēm, skatuvi un daudziem maziem galdiņiem.