Atminos turpmāko kopā būšanu ar Kristālu kā ierāmētu vinjeti vai tālu stikla bumbiņu, kādu parasti dod bērniem uz Ziemassvētkiem, burbuli, kurā sniegs snieg pār kuģi vai lauku māju.
Dakteris Kristāls iegrima kluba dīvānā, iedzēra krietnu vodkas malku, nošņācās un teica: “Mežos atrastas jauna veida vemjbumbas. Tu zini vemj-bumbas, ko pūces izvemj, tas no nomedītajiem zvēriem, nesagremojamās daļas, mati un kaulu šķembas, ādas plēves, dzīslas un nagi sajaukušies kopā vienā vienigā bumbā, vemjbumbā.” “Jā-ā,” es lēnām teicu, vērodams sievieti, kas ar grūtībām uzstūmās uz baltā bāra krēsla, pārāk iedzērusi, lai paliktu, pārāk iedzērusi, lai dotos mājās. “Vemjbumbas,” tu teici? “Tieši tā, un savādi, ka tās eksistējušas jau ilgāku laiku, bet neviens to nebija pamanījis. Tu zini tos baltos ietvarus, kurus zemnieki, gandrīz gribēju teikt, atstāj aiz sevis uz lauka, tos ar sienu iekšā, vai ne?” “Jā,” es teicu, “tās ir tā saucamās izplatījuma olas vai dinozauru tabletes (dažreiz tie ir cukurgraudu formā), tas ir stulbs zviedru izgudrojums, kas gandrīz vai iznīcinājis seno ainavu: mierīgie zārdu bari, kas jūlijā dienām gāja pretī, pirms tos novāca tikpat mierīgas darba talkas, kur arī bērni varēja piedalīties, es atceros, ka mēs vienmēr dabūjām kraut paši savu vienu vai otru mazāku zārdiņu, kopt un beigās nojaukt, un ar savām mazajām siena dakšām no stumbra aiznest līdz lielajam vezumam. Pēc tam savāca visas vecās, laika sudrabotās zārdu kārtis žūkšņos, ko, mierīgi klabot, aizveda atpakaļ uz to patvērumu novāktā siena šķūnī, kas pustumsā nedaudz knakšķēja no tikko novāktā siena.”
Kristāls ar piepūli pasmaidīja, izsmejoši. “Bet dažreiz, draugs, tas nav siens, bet gaļa, es domāju izvemtās zvēru atliekas.” “Bet tie jau ir milzīgi,” es teicu, ar acīm sekodams, kā meitene sāniski nošļūca no bāra krēsla un nogūlās pusapli ap tā pamatni. “Parasti tie ir aļņi,” teica Kristāls. “Fakts, ka pēc mednieku apvienības statistikas aļņu vairs nav par daudz. Bet novērotā skaita samazināšanās, saproti, ir neizprotami liela.”
“Bet nevar taču tās būt pūces,” es teicu, tajā pašā laikā sajuzdams panikas vilni: tas vīrs neapšaubāmi bija traks, un viņam noteikti bija visai nepatīkami plāni vakara turpinājumam. Psihopātisks kaulu kolekcionārs, kas apzina nelegālas vietas, tādas kā šo, fantasts, kas ložņā apkārt, tērpies kombinezonā un ar pieres spuldzi, pa vecajām starpposma šautuvēm, meklēdams kaulu drumslas! “Nē, tieši tā,” viņš turpināja, “pūces noteikti ne, neteiksim nekā slikta par mūsu apaļacainajiem, kliedzošajiem kaimiņiem radības mulsinošajā lapotnē: bet tieši tagad mežos ir kaut kas cits, un tas pārtiek no aļņiem un iesaiņo pārpalikumus tādos pašos zemnieku izmantotos plastmasas ietvaros, un tas izvieto šīs vemjbumbas vai lodes starp zemnieku siena globusiem, un kad zemnieks kādā dzēlīgi aukstā ziemas vakarā grasās pasniegt smaržīga siena bonbongu paciņu saviem lāga mājas lopiņiem, tā vietā izveļas smirdīgi atlikumi no Itmīras aļņu ģimenes, kuru viņa sieva vai pus rudeni mēģinājusi uzgleznot pēc izprintēta digitālā fotoattēla. Es nezinu, kas mani baida vairāk, varbūt tā visa groteskais humors. Apmēram, kā Sonderkomando futbola mači ar SS laikā starp dežūrām pie krāsns, vai ne? Mums darīšana ar bīstamu inteliģenci, kam ir šaušalīga kapacitāte iznīcināt, mans draugs." Viņš pazuda tualetē.
Es nodomāju: es nu gan neesmu tavs draugs, un grīļīgs piecēlos.
Pēc tam: nepiespiesti, nevērīgi aiziet uz garderobi, maksa divi simti, kas man laimīgā kārtā gadījās cash, vienā rāvienā pa trepēm augšā un laukā uz ielas. Apjomīgajam ādas mētelim smagi plīvojot ap kājām, skrēju Gētgatanas virzienā, ielēcu taksītī un pateicu Hektora adresi. Lietus pārgāja slapjdraņķī, un es nodomāju, ka rīt jau Lūcijas, Bērbeles dzimšanas diena.
Kamēr taksītis līda uz priekšu ielas labošanas darbu izraisītā sastrēgumā pa Šepsbrūnu, man iešāvās prātā savāda doma: kļuva grūti atcerēties, cik ilgi pazinu savus nelaimes “brāļus”? Gadu? Trīs gadus? Divdesmit gadus? Trīs nedēļas? Katra atbilde šķita savā veidā jēdzīga.
Arī Bērbeles seja manā atmiņā sāka izbalēt. Gadījās, ka to sajaucu ar piecpadsmit gadus jaunāko Lū, tapat kā es sevi redzēju Bū - Hektora dēla -vaibstos, kad viņš ar šaubu pilnu smaidu stāvēja mūsu grupas mala tajā vakarā Goshāgā, kad Lū klāstīja situacionistu idejas un sāka kļūt skaidrs, ka viņa nebūt nedomā sekot sava tēva padomiem vai atbildēt uz viņa jautājumiem, jo viņai bija, kā viņa to visu laiku atkārtoja, jāturpina būt mentally unfucked or die.
Vai varētu būt tā, ka taviem draugiem ir pavisam cits uzdevums tavā dzīvē, nekā tu sākotnēji iedomājies? Padomā, ja viņi tur ir, lai kalpotu kā dzīvi, apkārt klejojoši viens otra tulkojumi. Ja tajā ir kaut kāds patiesības grauds - un kāpēc lai nebūtu, ja jau pat vārds “cilvēks” sevī neiekļauj visus cilvēkus tādēļ, ka visiem cilvēkiem ir kāda kopīga esence, bet tikai tādēļ, ka vārds cilvēks ir zīme, kas saskaņā ar norunu ir pavērsta pret visiem “cilvēkiem”, - tad es varētu labāk saprast Bērbeli caur Lū, pēdējo caur iepriekšējo un sevi pašu caur Bū, un viņu caur mani, ja es nenoliedzu to sevis daļu, kas bija klejotājs, dadžu seržants salnā mirdzošās pļavas atmiņu nomalēs, vientuļnieks bez uzticības jebkam citam, kā vienīgi pašai pilsētai, ielu spīdumam, pilsētas daļu milzīgajai debesgravas matricei augstu pāri galvai, ķermeņu spīdošām zīmēm naktī, kamēr upe, tumša no laika, gāzās cauri tiem visiem, kā čūska vīdamās garām kaulu alfabētam, garām, jā, bet kurp?
Vienīgais no draugiem, ko būtu uzrunājis tāds jautājums, taču bija Harijs, un viņš bija, tik daudz es vēl spēju paturēt prātā, miris un brīvs kaut kur tālu ārpus pilsētas negatīvo telpu režģa formas, kaut tieši tādēļ - man tagad nāk prātā - varbūt man tuvāk, nekā esmu nojautis. Tajā vakarā astronomiski dārgajā mājā ar vietu laivai, kuru Hektors un viņa kundze nesen bija iegādājušies, Harijs tomēr piedalījās, tas bija viens no viņa pēdējiem vakariem ārpus mājas, cik saprotu. Ļaujiet man mēģināt tuvoties jautājumam par Harija izmisumu nevis no vientulības, bet no pavisam citas puses.
Atceros, kā Harijs un es palikām sēžot diezgan ilgi (kamēr Bū un Lū krāsnī cepa veģetāru lazanju un atkorķēja pāris ekoloģiskā vīna pudeles -Hektora paša imports) uz laipas zem mājas, kurp Hektors bija mūs aizvedis, lai parādītu jauno mahagonija laivu ar motoru iekšpusē un zaļu pārsegu. Pēc brītiņa Hektors, rokas vicinādams, pazuda, lai iekurinātu pirti sievai džogotājai, viņai, kas pēc tam bija trīs nedēļas prom no mājām (jā. ne tikai tas vien, kā izrādījās). Harijs un es paraustījām plecus un sākām tā lēnītēm runāt par vecāku lietām pie iekšpusē izbūvētās krastmalas, kamēr ūdens atspulgu gaismas tīkls mirguļoja griestos virs mūsu galvām. “Ja ir kaut kas,” iesāka Harijs, “ko es būtu gribējis savā bērnībā savādāku, tas būtu, kā mamma un tētis pielietoja dzīves redzamo tēlu reprodukcijas fotogrāfisko tehniku. ” “Tu domā,” es teicu (man palika nedaudz slikta dūša no viņa filosofiskā toņa), “viņu neciešamo bilžu uzņemšanu vietā un nevietā?” “Jā,” atbildēja Harijs, pieliekdamies, lai sasietu kurpi, un tajā pašā brīdī viņa ķermenī kaut kas baismīgi nokrakšķēja, taču viņam nepakustējās ne vaibsts. Jā, man gadu gaitā kļuvis aizvien skaidrāks, ka šī fotografēšana un super-8-filmēšana veidoja sistemātisku un ilggadīgu atentātu pret tieši to pieredzes kategoriju, kuru varam dēvēt par situāciju. “Kas ir situācija? Lū pastāstīs vairāk pie vakariņām,” es teicu. “Sūds ar avangardiem,” teica Harijs, “viņu teritoriālā pretenzija par visa jaunā pārdimensionēšanu rezultējusi tikai fosilo šifru kopumā, grabažās, kurās intelbeņķu sterilās domas nogulst kārta pēc kārtas ar zirnekļu tīkliem, un viņu tekstus šis nabaga nepatīkamais meitēns pārlasījies. Šīs bezsmadzeņu ekstroversijas, matērijas, sistēmu, caurspīdīguma, kolektīva, metodes, kauzalitātes... kults!” Es viņam pieskāros, lai nomierinātu, bet viņš roku atvairīja un turpināja: “Bija tāds vācu plānprātiņš Ginters Feieršteins, kas 1960. gadā iesniedza priekšlikumu savas valsts situacionistu filiālei: nepraktiskus dzīvokļus, bez gaisa kondicioniera vai pat logiem, ar augstiem sliekšņiem, grūti iztirāmām pažobelēm un nodevīgām, uz priekšu vērstām malām un stūriem, pret kuriem varētu sasisties - viss tikpat grandiozā, kā delverīgā dumpī pret funkcijas un ērtības, un drošības, un higiēnas ideoloģiju, kas traucās pāri Rietumu pasaulei.” Lū runā tieši tā, kā tāds dzīvoklis ir izveidots, viņas muldēšana ir gājiens ar šķēršļiem, kas sastāv no ideoloģiski noformētiem maziem traucēkļiem bez transcendences, bez pazemības, iepretim tai pasaulei, kas izplešas ārpus tās telpas, kurā viņa sludina, cik svarīgi, ka stilbu kauli ir nosēti ar zilumiem. “Es domāju par to, kas notiek tuvāk dzīves elpai, tieši tā, dzīves telpai," teica Harijs, “piedzīvotā laika sirsnīgajā un maņas piekļaujošajā straumē: kas ir situācija bērnam?”