STILBA KAULI
Kapā viņi bija nokāpuši lidz ar saviem kara ieročiem, un savus zobenus viņi bija likuši pagalvi.
— Skumīgi bija noskatīties vecās dāmas atslīgšanu senču ticībā.
Princis Akuli aši pameta bažīgu skatienu sānis, kur kukui koka paēnā veca wahine patlaban rosījās uzsākt kādu īpatnēju rokdarbu.
— Jā, — viņš pussērīgi pameta man ar galvu, — mūža pēdējos gados Hivilani atgriezās pie senajām paražām un senajiem ticējumiem — visā slepenībā, protams. Un, ticiet man, viņa bija varena kolekcionāre! Būtu jūs redzējis viņas kaulu krājumus! Lielās krūkās tie glabājās viņas guļamistabā pa malu malām — tur bija gandrīz visi radinieki, trūka varbūt kāda pusduča, kurus Kanau viņai bija nocēlis no deguna, jo pirmais dabūjis tos rokā. Gluži baismi metās, klausoties, kā viņi abi mēdza ķildoties par šiem kauliem. Un bērnībā man šermuļi skrēja pār muguru, ja vajadzēja ieiet lielajā, mūžam krēslas tītajā istabā, zinot, ka, rau, šinī krūkā slēpjas viss, kas atlicis no manas mātes tēvmāsas, bet tanī krūkā atrodas mans vecvectēvs un ka visās šajās krūkās glabātās kaulu atliekas piederējušas maniem rēgainajiem, pīšļos sairušajiem senčiem, kuru atvases cita pēc citas turpinājušas dzīvi un tagad iemiesojušās dzīvā, elpojošā būtnē — manī. Hivilani pašās beigās bija atkal kļuvusi pilnīga iezemiete, gulēja uz paklājiem, kas izklāti uz cietas grīdas, — viņa taču bija izmetusi no istabas lielo, karalisko četrstabu baldahīna gultu, kuru viņas vecmāmuļai dāvinājis lords Bairons, dona 2uāna Bairona brālēns, 1825. gadā atbraucis ar fregati «Blonda».
Jā, pašās beigās viņa atgriezās pie visa iezetniskā, un es vēl kā šodien redzu viņu izkožam pa kumosam no jēlām zivīm un tad pasviežam tās ēšanai savām kalpotājām. Viņa lika tām apēst savu poi un visu citu, ko pati nebija spējusi notiesāt. Viņa,,.
Te princis strupi aprāva valodu, bet nāsu jutīgā raustīšanās un dzīvīgo sejas pantu izteiksme man rādīja, ka gaisā viņš saodis pazīstamu smaržu, kas viņu kaitina.
— Jupis parāvis! — viņš izsaucās, pavērsies pret mani. — Smird līdz pat debesīm. Un es nu būšu nosodīts valkāt to ap kaklu, kamēr nebūsim paglābti no šejienes.
Viņa riebuma cēlonis bija skaidri noprotams. Sirmā vecenīte darināja mīlestības velti lei (vītni, virkni) no Klusā okeāna dienvidsalu pandāna jeb vīteņpriedcs hala čiekuriem. Viņa sagraizīja čiekuru neskaitāmās zvīņas jeb riekstiņu apvalkus skarainos zvārguļveida vēdeklīšos, gatavodamās savērt tos uz savītas, sīkstas hau koka mizas lūku šķiedras. Smarža tiešām kāpa vai līdz debesīm, tomēr man, tnalahini (jaunienācējam), tā atgādināja mucās pildīta vīna vai sulainu augļu aromātu un nemaz nebija nepatīkama.
Kādu ceturtdaļjūdzi no šejienes prinča Akuli limuzīnam bija pārlūzusi ass, un mēs abi meklējām patvērumu no saules šās kalnu mājiņas dārza ēnainajā biezoknī. Stiebriem jumtā būdiņa bija pavisam necila, bet tā stāvēja pasakainā begoniju dārzā — puķes pleta krāšņos ziedu pušķus pēdas divdesmit virs mūsu galvām, tās līdzinājās kokiem ar lokaniem stumbriem cilvēka delma resnumā. Te mēs atspirdzinājāmies ar kokosriekstu sulu, kamēr kāds kovbojs aizjāja divpadsmit jūdžu garo ceļu līdz tuvākajam telefonam, lai ataicinātu mašīnu no pilsētas. Pašu pilsētu — Lakanajas salas metropoli Olokanu — varējām saskatīt kā pelēksnīgu dūmu plankumu piekrastē, kad lūkojāmies lejup pār jūdzēm plašajiem cukurniedru laukiem, pār bangu vainaga apvīto rifa strēmeli un zilgo okeāna dūmaku līdz pat Oahu salai, kas kā blāvs opāls vizmoja pie apvāršņa.
Maui ir Havajas Ieleju sala un Kauai — Dārzu sala; bet Lakanaja, kas izvietojusies netālu no Oahu, kā tas visiem zināms tagad un kā to zinājuši jau sen un vienmēr, ir visas salu grupas Dārgakmens. Lakanaja nav vislielākā, ne arī pati mazākā sala, bet visi atzīst to par pašu krāšņāko, jo tā ir pirmatnēji mežonīga skaistuma apņemta un — salīdzinājumā ar tās lielumu — arī bagātākā no visām salām. Tajā iegūst visvairāk tonnu cukura no akra, tās kalnuvērši ir vistreknākie, lietus uz tās līst visdāsnāk, taču nekad nenodara postījumus. Tāpat kā Kauai sala, tā esot izveidojusies viena no pašām pirmajām un tātad ir no visvecākajām salām, un tai bijis pietiekami laika sadrupināt savas lavas klintis par auglīgu augsni; starp senajiem krāteriem ūdeņi tik ilgi grauzuši kanjonus, līdz tie kļuvuši līdzīgi Kolorādo Lielajam kanjonam, un neskaitāmi ūdenskritumi gāžas no tūkstoš pēdu augstuma gan stāvās strūklās, gan izšķīzdami miglas šķidrautos un izzuzdami jau gaisā, lai tad liegi neredzamu varavīkšņu mirāžā nolaistos pār bezdibenī dusošajām pļavām tūkstošiem rasas lāšu vai sīksīku lietus pērlīšu veidā.
Lakanaju aprakstīt jau ir viegli. Bet kā lai apraksta princi Akuli? Pazīt viņu nozīmē gandrīz vai pilnībā pazīt visu Lakanaju. Vēl var piebilst, ka tāpat visā pilnībā tad jāpazīst arī liela daļa pārējās pasaules. Vispirms jāaizrāda, ka princim Akuli nav nekādu vispāratzītu vai likumīgu tiesību tikt godinātam par princi. Tālāk — vārds «Akuli» nozīmē «kalmārs». Tātad «princis Kalmārs» diezin vai varētu būt godinājuma tituls vissenākās un dižciltīgākās Havajas alii dzimtas tiešajam pēcniekam; tā ir veca un sevī norobežojusies dzimta, kurā no sākta gala pēc sensenās Ēģiptes faraonu paražas uz troņa arvien precējušies brāļi ar māsām, jo tie nedrīkstēja noslēgt laulības ar zemākas kārtas piederīgajiem, bet visā viņiem zināmajā pasaulē nebija rodams par viņiem augstākas kārtas cilvēks, taču dinastijai vajadzēja turpināties lai vai par kādu cenu.
Biju dzirdējis prinča Akuli dziedošos hronistus (pārnākušus viņam mantojumā no tēva) dziesmojam savas bezgalīgās ģenealoģiskās hronikas, ar kurām viņi centās pierādīt, ka Akuli esot 'augstākais alii visā Havajā. Sākot ar Vakea, tas ir, havajiešu Ādamu, un ar Papu, viņu Ievu, cauri tik daudzām paaudzēm, cik ir burtu mūsu alfabētā, viņi aizveda klausitāju līdz Nanakaoko, pirmajam Akuli sencim, kurš dzimis Havaju salās un kura sieva bijusi Kahihiokalani. Vēlāk, tomēr visu laiku palikdamas visaugstākās, viņu pēcnieku paaudzes atdalījušās no Ua paaudzēm, bet Ua bijis kā Kauai, tā Oahu salas karaļu atzaroto ciltslīniju dibinātājs.