Tur bija tapa un paklāji — visretākie un vissenākie; plecu apliekamie un lei, un bruņucepures, un no tnamo, ivi, akakane un o-o putnu spalvām darināti apmetņi, visi nenovērtējami dārgi, ja nu neskaita pašus pārmērīgi vecos. Es redzēju mamo spalvu apmetni, kas bija pārāks par visgreznāko no Honolulu Bīskapa muzejā eksponētajiem, kuru tur vērtē tā starp pusmiljona un miljonu dolāru. Ak tu manu dieniņu, es toreiz nodomāju, laime gan, ka Kanau nekā par to visu nezina!
Kas par dažādu priekšmetu pārbagātību! Griezumiem rotātas ķirbja pudeles un kalabaši, gliemežvāku kasīkļi, tīkli no olona šķiedrām, kaudzēm salūzušu ie-ie grozu, makšķerāķi no visdažādākajiem kauliem un gliemežvāku karotes. Senaizmirsto dienu mūzikas instrumenti — ukuke un nāsu flautas, un kiokio, kuru arī spēlē ar vienu nāsi, otru aizbāžot. Tabu poi kausi un pirkstu apmērcējamie trauciņi, ar kreiso roku cilājamas cērtes laivu dievu gatavošanai, no lavas gabaliem izdobtas lampas, akmens piestas ar piestalām un poi stampas. Un atkal cērtes — miri- adēm, pie tam ļoti skaistas, tur bija tādas, kas svēra vienu unci, paredzētas vissmalkākajiem grebumiem, elku- tēlus gatavojot, un atkal tādas, kam piecpadsmit mārciņu svarā, — koku gāšanai, bet visas ar tik skaisti darinātiem kātiem, kādus nekur vairs neesmu redzējis.
Tur bija arī kaekeeke — jūs zināt, mūsu senās bungas, izdobtas no kokospalmas stumbra gabala, kam viens gals pārvilkts ar haizivs ādu. Ahuna man parādīja pašas pirmās kaekeeke visā Havajā un izstāstīja to vēsturi. Tās acīm redzami bija ārkārtīgi vecas. Ahuna baidījās tām pat pieskarties, lai izņidrējušais koks nesabirztu putekļos, un galā tām vēl karājās sadriskātas haizivs ādas skrandas. «Sīs ir pašas vecākās, visu mūsu kaekeeke tēvs,»
Ahuna rnan teica. «Kila, Moikehas dēls, atveda tās no tālās Raiateas salas Klusā okeāna dienvidos. Un šā Kilas dēls Kahai veica to pašu ceļojumu, bija projām desmit gadu un sev līdzi no Tahiti atveda pirmos maizeskokus, kas iesakņojās un sāka augt Havajas zemē.»
Un atkal kauli un kauli! Rindu rindām — nu gluži kā paciņas pastā! Līdzās garo kaulu tievajiem sainīšiem gulēja veseli skeleti, tapa audumā ietīti, tie atdusējās gan vienam, gan diviem, gan trim cilvēkiem airējamās laivās no dārgā koa koka ar grebumiem rotātu wiliwili koka ribo- jumu, un parocīgi nolikti līdzās atradās katra personiskie irkļi ar io smailēm lāpstiņu galos, it kā kāts gareniski būtu izurbts cauri irkļa lāpstiņai. Un kara ieroči bija guldīti blakām nedzīvajiem kauliem, kas reiz tos lietojuši, — senlaicīgas, rūsas saēstas jātnieku pistoles, lielkalibra īsstobraini revolveri, pulvera ragi, fantastiski piecstobru šaujamie, garās Kentukijas šautenes, musketes, kādreiz iegūtas tirdzniecības ceļā no Džona kompānijas un Hu- dzona līča sabiedrības, zobeni ar haizivs zobiem, koka dunči, bultas un šķēpi ar kaula uzgaļiem — gan zivs, gan cūkas, gan cilvēka kaula — un šķēpi un bultas ar ugunī ārdētiem koka uzgaļiem.
Ahuna ielika man rokā kādu šķēpu, kura uzgalis un smaile bija mākslīgi darināti no cilvēka stilba kaula, un pastāstīja man stāstu par to. Bet vispirms viņš attina divus sainīšus ar garajiem roku un kāju kauliem, kuri zem ietinuma bija glīti sasieti kopā kā žagaru kūlīši. «Šī te,» teica Ahuna, atsegdams viena sainīša nožēlojamo bālgano saturu, «ir Laulani. Tā bija Akai ko sieva; viņa kauli, kas tagad ielikti tev rokās, ir daudz lielāki un vīrišķīgāki, kā pats redzi, tie turēja kopā liela vira miesu, viņš bija trīssimt mārciņu smags un septiņas pēdas garš — pirms trim gadu simteņiem. Un šis šķēpa gals ir darināts no Keolas stilba kaula, viņš bija savā laikā un savā apkaimē varens cīnītājs un skrējējs. Viņš mīlēja Laulani, un tā aizbēga ar viņu. Bet senaizmirstā kaujā Kalini smiltājā Akaiko pārrāva ienaidnieku rindas, vezdams veiksmīgā uzbrukumā savus cīnītājus, uzklupa Keolam, savas sievas mīļākajam, un notrieca viņu zemē, un ar haizivs zobu nazi zāģēja viņam kaklu, līdz viņš bija beigts. Tātad senajās dienās, tāpat kā visos laikos, vīrs ir cīnījies arJ vīru sievietes dēļ. Bet Laulani bija skaista, un tālab Keolas kauliem bija tapt iedarinātiem uzgalī šķēpam, ko viņa lie
toja. Viņas izskats bija kā karalienei, un viņas augums bija slaids kauss, pildīts ar saldumu, un viņas pirksti jau pie mātes krūtīm bija masēti, līdz kļuvuši smalki un tievi. Pēc desmit paaudzēm mēs vēl pieminam viņas skaistumu. Tava tēva dziedātājzēni vēl šodien dzied par viņas daiļumu hulas dziesmā, kas nes viņas vārdu, Šī, lūk, ir Laulani, kuru tu turi savās rokās.»
Un, kamēr Ahuna rīkojās, es tikai neatraudamies skatījos, un mana iztēle vienlaikus bija vēsa un kvēla. Vecais dzērājs Hovards bija man aizdevis Tenisonu, un bieži es stundām ilgi kavējos sapņojutnos par «Karaļa idilēm». Te jau nu ir tie trīs, es domāju, — Arturs, Lonselo un Zinevra. Šāds tad ir gals, es prātoju, kas pienāk visam — dzīvei un cīņām, pūliņiem un mīlestībai, lai pēc tam šo sen aizgājušo ļaužu gurdos garus raudzītu izsaukt veca, resna sieva un plukataini pūšļotāji, lai viņu kaulus kāri censtos iegūt kolekcionāri un tad slēgtu par tiem derības zirgu skriešanās sacīkstēs, paspēlētu tos kārtīs vai arī pārdotu par skaidru naudu, ko var ieguldīt cukura plantācijās.
Man tā bija tikpat kā atklāsme. Tur, tanī kapu alā, es mācījos dziļu gudrību. Bet Ahunam es teicu: «Šķēpu ar Keolas stilba kaula asmeni es paņemšu sev. Nekad es to nepārdošu. Tas arvien būs pie manis.»