Vecais strēlnieks atkal ieteica palikt šinī tornī un apmierināties ar tā pajumti. Visi apstājās, kāds šķīla kramu un, aizdedzinājis sausu egles zaru, iegāja pa vārtiem.
Tagad strēlnieki redzēja, ka jumts ir iegāzies un rēgojās tikai kaili mūri; un tā kā nakti bija sagaidāms lietus, tad visi vienā balsi nolēma doties tālāk līdz galvenai ēkai, atļaudami vecajam strēlniekam palikt turpat. Bet viņš pa otram lāgam atteicās un bija gatavs sekot saviem biedriem, kurp vien tie ietu, nekā palikt viens šādā nakti un šādā apkārtnē.
Pulciņš devās tālāk, bet pa šo īso starplaiku, kas bija uldzis dažas minūtes, ikviens bija nolauzis pa egles zaram un iztaisījis sev kūpošu lāpu, tā kā kalna galotne, kas līdz šim bija tinusies tumsā, pēkšņi kļuva gaiša un gaismas lokā varēja saskatīt tumšo, draudoši drūmo pils masīvu. Jo tuvāk latn nāca strēlnieki, jo vairāk izcēlās tā stāvs ar varenajām kolonnām un zemajām velvēm, kurām pamatakmeni varbūt bija licis pats Kārlis Lielais, kad tas no Pirenejiem līdz pat Batāvijas purviem pavēlēja celt veselu cietokšņu rindu, lai atvairītu normāņu iebrukumus.
Tuvojoties strēlniekiem ar lāpām rokās, līdzšinējie iemītnieki metās bēgt: tie bija pūces un sikspārņi, kas, aplidojuši divus vai trīs riņķus virs nelūgto viesu galvām, spiegdami aizlaidās. Redzot šos putnus un dzirdot viņu baigos kliedzienus, pat visdrošākajiem pārskrēja baiļu trīsas, jo viņi zināja, ka ir briesmas, pret kurām nespēj uzstāties ne skaits, ne drošsirdība. Neskatoties uz visu to, viņi iegāja pirmajā pagalmā un atradās četrstūraina laukuma vidū, ko no visām pusēm iežogoja ēkas. Dažas no tām bija pilnīgi sabrukušas, kurpretī citas atkal saglābājušās tīri labi un dīvaini kontrastēja ar viņu priekšā gulošajām drupām.
Strēlnieki iegāja kādā ēkā, kas tiem likās vispiemērotākā, un drīz vien atradās plašā zālē, kas, acīmredzot, reiz bija kalpojusi kā sardzes telpa. Logu iekšpusē pienkoto slēģu atliekas vēl gluži labi varēja aizsargāt pret visstiprākiein vēja brāzieniem. Visapkārt istabai pie sienām novietotie ozolkoka soli vēl tīri ērti noderēja tam pašam nolūkam, kādam tie bija taisīti. Un, beidzot, milzīgs kamins varēja apgaismot telpu un tos guļot sasildīt. Tas bija viss, ko varēja vēlēties bargai kareivju un mednieku dzīvei rūdīti vīri, kas bija paraduši pavadīt naktis, liekot galvu uz koka saknēm un patveroties zem koka lapotnēm.
Sliktākais bija tas, ka tiem nekā nebija vakariņās. Ceļa gabals bija bijis garš un no pusdienām jau bija pagājis ilgs laiks, bet arī šī bija viena no tam neērtībām, ar kādām strēlniekiem vajadzēja būt apradušiem. Tāpēc viņi sajoza ciešāk savas jostas, sakūra kamīnā gaišu uguni un, tā kā cits nekas neatlika, ko darīt, vismaz krietni sasildījās. Kad ceļotājiem jau sāka nākt miegs, ikviens no viņiem iekārtojās pēc iespējas ērtāk, lai pavadītu nakti. Tomēr pēc vecā strēlnieka padoma, iepriekš lozējot, nozīmēja četrus vīrus, kam pārmaiņus bija jāpaliek sardze, lai pārējie varētu mierīgi dusēt. Loze krita Otonam, Hermanim, Francim un vecajam strēlniekam.
Sardzes maiņa tika nolikta ik pa divām stundām, šai bridi Kervenheimas baznīcas torņa stundenis nosita pusdesmit. Otons stājās sardzē un pēc dažiem acumirkļiem viņš vienīgais bija palicis nomodā starp saviem dusgšajiem biedriem.
Tas bija pirmais mierīgais bridis, kad viņš varēja sakopot savas domas. Pirms trim dienām šai pašā stundā viņš bija lepns un laimīgs, uzņemdams kā viesus Godesbergas pilī apkārtnes dižciltīgākos bruņiniekus. Bet nu, pats nezinādams īsti kāpēc un bez paša vainas, viņš bija zaudējis tēva sirdi, ticis izraidīts uz nezināmu laiku un tagad stāvēja nomodā, sargādams šo neapšaubāmi krietno un godīgo, bet tomēr zemas kārtas ļautiņu miegu, viņš, valdnieka dēls, kas bija radis, ka citi sargā, kamēr viņš dus.
Šādās pārdomās viņa sardzes laiks pagāja ātri. Torņa pulkstenis nosita desmit, pusvienpadsmit, vienpadsmit, bet viņš to gandrīz vai nemaz nedzirdēja un nenotika ari nekā tāda, kas būtu varējis viņu iztraucēt no pārdomām. Beidzot fiziskais nogurums sāka ņemt virsroku pār prāta nomodu, un kad nosita pusdivpadsmit, bija pienācis pēdējais laiks sardzi pārtraukt, jo acis viņam pašas no sevis vērās ciet.
Tāpēc viņš pamodināja Hermani, kuram vajadzēja uzņemties nākamo maiņu.
Hermanis atmodās pavisam sliktā omā: viņš sapņoja, ka ir nošāvis stirnu un pašreiz gatavojas to cept, lai vismaz pa sapņiem ieturētu vakariņas. Viņš pamodās ar tukšu vēderu un bez kādām izredzēm to piepildīt. Tomēr paklausīdams biedra uzaicinājumam, viņš atbrīvoja guļasvietu Otonam un pats stājās sardzē.
Otons apgūlās. Puspievērtām acīm viņš kādu laiciņu vēroja apkārtējo priekšmetu saplūstošās kontūras un Hermani, kas stāvēja pie vienas no kamīna masīvajām kolonnām. Drīz vien viss ietinās it kā pelēkā miglā, kur katra lieta pazaudēja savu formu un krāsu, bedzot viņš aizvēra gurdās acis un ieslīga dziļā miegā.
Kā mēs jau minējām, Hermanis palika stāvēdams pie vienas no abām masīvajām kamīna kolonnām un klausīdamies, kā augstajos torņos gaudo vējš, un dziestošās uguns gaismā lūkodamies telpas vistumšākajos kaktos. Viņa acis pašreiz bija pievērstas kādām durvīm, kas, likās, veda pils iekšējās pils telpās, kad pēkšņi pulkstenis sāka sist pusnakts stundu.