Выбрать главу

Tiklīdz Gotfrīds bija beidzis runāt, es jutu, ka raisās važas, kas mani bija saistījušas pie kapa. Un es piecēlos tikpat pilns dzīvības spēka, kāds biju pirms nāvīgā dūriena, un tā kā mani bija apglabājuši manā bruņu tērpā, es biju pilnīgi apbruņots, vienīgi man trūka zobena, kas, man krītot, bija izslīdējis no rokas un ko, jādomā, nebija varējuši atrast, fi

Tad Gotfrīds apjoza man savu zelta zobenu, pakāra man plecos šc> ragu, ko tas mēdza lietot cīņas drūzmā, un uzmauca man pirkstā gredzenu, ko tam bija dāvinājis ķeizars Aleksis. Tad, mani apkampdams, viņš teica: I • i fļir i

—   Brāl, es jūtu, ka Dievs mani sauc atpakaļ, uzliec atkal akmeni uz mana kapa; un kad to būsi izdarījis, nezaudē vairs ne brīdi, bet stedzies Beatrisei palīgā.

Pie šiem vārdiem viņš iegūlās savā kapā, aizvēra acis un vēlreiz nomurmināja:

—   Kungs, Kungs! lai slavēts ir tavs svētais vārds!

Es noliecos pār viņu, lai to vēlreiz apkamptu, bet viņš vairs neelpoja

un bija aizmidzis tā Kunga mierā.

Es atkal aizdarīju viņa kapa akmens vāku, ko dievišķā roka bija pacēlusi. Tad es gāju, nometos ceļos pie altāra, pielūdzu Dievu un, nekavēdamies vairs ne brīdi, steidzos tev palīgā. Baznīcas priekšā es atradu ar segu apklātu zirgu, bet pie sienas stāvēja piesliets šķēps: nevienu mirkli es nešaubījos, ka tie abi ir domāti man. Es paņēmu šķēpu, uzkāpu zirgā un, apsvēris, ka Dievs būs licis dzīvnieka instinktam vadīt mani, es uzmetu zirgam pavadu uz kakla un ļāvu tam pašam izvēlēties ceļu.

Tā es izjāju cauri visai Sīrijai, Kapadoķijai, Turcijai, Trāķijai, Dalmācijai, Itālijai un Vācijai. Beidzot, pēc gada un vienas dienas ilga ceļojuma, es nonācu Reinas krastā. Tur es atradu laivu, pie kuras ar zelta ķēdēm bija piesiets gulbis. Es iekāpu laivā, un gulbis mani atveda pie pils. Visu pārējo tu, Beatrise, pati zini.

—   Ak vai! — iesaucās Beatrise, — lūk, gulbis ar laivu piestāj krastā tai pašā vietā kā toreiz. Bet, ak, es nelaimīgā, šoreiz viņš nāk, lai tevi aizvestu. Rūdolf, Rūdolf, piedod man!

—     Man, Beatrise, nav nekā tev ko piedot, — atteica Rūdolfs, to apskaudams. — Mans laiks ir pagājis. Dievs mani sauc atpakaļ, tas ir viss. Pateiksimies viņam par tiem deviņiem laimes gadiem, ko viņš mums piešķīris, un lūgsim, lai viņš mums piešķirtu tādus pašus Paradīzē.

Tad viņš lika pasaukt savus trīs dēlus, kas turpat pļavā rotaļājās. Zēni tūdaļ atsteidzās. Vispirms viņš apkampa savu vecāko dēlu Robertu un, nododams tam savu vairogu un zobenu, iecēla to par savu pēcnācēju. Tad viņš apkampa vidējo, Gotfrīdu, un atstāja tam savu ragu līdz ar Luvēnas grāfisti. Beidzot viņš apkampa trešo dēlu, Rūdolfu, un deva tam gredzenu līdz ar Messes grāfisti. Tad viņš pēdējo reizi apskāva Beatrisi, pavēlēja ari turpmāk dzīvot pilī un piekodināja dēliem mierināt raudošo māti, kaut gan tie nekā nesaprata no viņas asarām. Nokāpis lejā pagalmā, viņš atrada savu zirgu jau apseglotu. Jādams pāri pļavai, viņš gandrīz vai ik uz soļa sūtīja vēl pēdējos sveicienus, tad iekāpa laivā, kas tūdaļ devās turp, no kurienes tā bija nākusi, un drīz vien viņš bija pazudis nakts krēslā, kas nolaidās no debesīm.

No šā brīža līdz pat savai nāvei Beatrise ik dienas nāca uz balkona, bet ne gulbis, ne laiva, ne bruņinieks vairs nerādījās.

—    Tāpēc, lūk, es lūdzu Alostas Rūdolfu, — turpināja Helēna, — palūgt mīļajam Dievam, lai viņš manis dēļ izdara tādu pašu brīnumu, kādu tas savā žēlastībā ir parādījis princesei Beatrisei.

—   Lai notiek tā! — atbildēja Otons smaidīdams.

Grāfs Rābenšteins turēja vārdu, ko bija devis. Saulei uzlecot, pļavā, kas no pils aizstiepās līdz upei, varēja redzēt virs viņa telts plīvojam tā karogu. Pie telts ieejas bija pakārts viņa vairogs, kura vidū greznojās tā vapenis: uz sudraba klints pakāpies zelta lauva sarkanā laukā. Ik stundu no telts iznāca trompetists un pēc kārtas pagriezies uz visām debess pusēm, lika skanēt izaicinājuma signālam.

Diena pagāja un neviens vēl nebija atsaucies uz grāfa Rābenšteina izaicinājumu, jo, kā mēs jau teicām, Klēves prinča Ādolfa draugi un sabiedrotie bija par vēlu saņēmuši ziņu, vai arī izkaroja paši savus vai ķeizara karus, tā kā neviens pats neieradās. Rūpju pilns vecais kareivis apstaigāja pils mūrus, Helēna Beatrises kapelā lūdza Dievu un Otons piedāvājās saderēt, ka viņš vienu pēc otras iešaus trīs bultas Rābenšteina lauvā. Tikai Hermanis nezināma iemesla dēļ bija pazudis un rīta jundā nebija atsaucies ne viņš, ne arī kāds cits.

Pienāca nakts, ne aplencēju, ne aplenkto stāvoklī nekas nebija grozījies. Helēna uzdrošinājās pacelt acis uz savu tēvu. Tikai tagad viņa aptvēra visas savas atteikšanās sekas un pati šī atteikšana bija nākusi tik pēkšņi un tik negaidīti, ka viņa atradās pastāvīgās bailēs, ka tik sirmais valdnieks viņai neprasītu par šīs atteikšanās iemesliem.

Nākamā diena ausa tikpat skumja un draudoša kā vakarējā un no jauna līdz ar rīta ausmu atskanēja grāfa Rābenšteina fanfaras. Vecais valdnieks ik stundu kāpa uz mūriem un, līdzi trompetistam griezdamies uz visām debesu pusēm, lādējās, ka viņa jaunībā tādas lietas nebūtu varējušas notikt un ka vismaz savi desmit cīnītāji jau būtu parādījušies laukā, lai aizstāvētu tik svētu lietu. Helēna vairs neizgāja no Beatrises kapelas. Vienīgi Otons vispārējā nomāktībā likās mierīgs un bezrūpīgs un Hermanis arvien vēl nebija atradies/

Nakts pagāja vienā uztraukumā un nemierā. Ausa pēdējās dienas rīts. Nākamā dienā vajadzēja sākties uzbrukumam un uzkāpšanai mūros, un vairākiem simtiem cilvēku ar savu dzīvību nāktos samaksāt par kādas jaunas metenes stūrgalvību. Tāpēc, lūk, kad pirmie saules stari parādījās austrumos, Helēna, kas visu nakti kapelā bija pavadījusi lūgšanā un asarās, bija nolēmusi upurēt sevi, lai izbeigtu šo ķildu.