— Draugs, — teica Ludvigs fteapsēzdamies, — pēc tik gara ceļa, kādu tu esi šodien veicis, tev droši vien vairāk ir vajadzīga atpūta, nevis balles un viesības. Nāc, es tevi likšu aizvest uz tavu istabu. Ar labu nakti, mēs atkal redzēsimies rīt.
Kārlis saprata, ka viņa draugs vēlas palikt viens. Ne vārda neteicis, viņš piecēlās, klusu paspieda viņam roku un vēl pēdējo reizi jautājoši palūkojās tam acīs. Bet landgrāfs viņam atbildēja tikai ar to skumjo smaidu, kas norāda, ka vēl nav pienācis īstais brīdis atklāt savas sirds mocošo noslēpumu. Ar pēdējo rokasspiedienu Kārlis lika saprast, ka viņš kuru katru brīdi ir gatavs to uzklausīt, tad devās uz viņam ierādītajām telpām, kas atradās labi patālu, bet līdz kurām tomēr vēl aizšalca svētku līksmais troksnis.
Grāfs apgūlās, bet skumjas domas, kas nomāca dvēseli, un dzīru tālais troksnis vēl labu laiku neļāva viņam iemigt. Beidzot fiziskais nogurums guva virsroku pār dvēseles bažām. Pamazām viņa domu tēli kļuva "arvien miglaināki, jutekļu možums sagura un acis aizvērās. Uz brīdi viņš ieslīga pusnomoda stāvoklī, kas līdzinājās tām krēslas stundām, kuras šķir nakti no dienas, šajā savādajā un neaprakstāmajā stāvoklī, kad īstenība saplūst ar sapņiem tā, ka zūd robežas starp sapni un īstenību. Tad viņu pārņēma dziļš miegs.
Jau sen bruņinieks bija gulējis vienīgi teltī un turklāt vēl savā kaujas tērpā, tāpēc arī ar tādu patiku viņš izbaudīja labas gultas ērtības, ka, otrā rītā pamodies, viņš redzēja, ka ir nogulējis līdz gaišai dienai. Un tūdaļ arī viņa acīm atklājās kāds negaidīts skats, kas tūdaļ saistīja visu viņa uzmanību un lika atcerēties vakarvakara pārdzīvojumus. Kādā atzveltnes krēslā nekustīgi un galvu uz krūtīm nokāris sēdēja landgrāfs, it kā gaidītu sava drauga pamošanos. Bet patiesībā viņš bija nogrimis tik dziļās domās, ka šo pamošanos nemaz nepamanīja.
Grāfs klusēdams mirkli viņā noskatījās; bet tad, redzot, ka pār drauga pelēkajiem, iekritušajiem vaigiem rit asaras, viņš nevarēja vairs ilgāk valdīties un, izstiepis pret to rokas, iesaucās:
— Dieva dēļ, Ludvig, kas ir noticis?
— Ak, — nopūtās landgrāfs, — noticis ir tas, ka man vairs nav ne sievas, ne dēla!
Un pie šiem vārdiem viņš ar pūlēm piecēlās, tad, streipuļodams kā piedzēries, paspēra dažus soļus un iekrita drauga rokās.
II
Lai labāk izprastu turpmāko notikumu norisi, ir nepieciešams, ka mūsu lasītāji drusku atskatītos pagātnē.
Jau sešpadsmit gadu landgrāfs dzīvoja laulībā, viņš bija apprecējis grāfa Ronsdorfa meitu. Grāfs Ronsdorfs, kura īpašumi atradās Reinas labajā krastā un piegula kalnu ķēdei, kas pazīstama ar nosaukumu Septiņkalne, bija kritis kādā kaujā 1316.gadā, kad Bavārijas Ludviķis, kura pusē grāfs bija nostājies, karoja ar Austrijas Fridrihu Skaisto. Mirušā Ronsdorfa kundze, sieviete ar nevainojamu godu un tikumu, palika atraitne un audzināja savu vienīgo piecus gadus veco meitu. Bet, būdama karaliska dzimuma, viņa arī atraitnes stāvoklī tik labi prata saglabāt sava nama ārējo spožumu, ka viņas galms skaitījās lepnākais visās apkārtnes pilīs.
Neilgi pēc grāfa nāves Ronsdorfa atraitnes pilī ieradās jauns pāžs, viņas grūtos apstākļos mirušās draudzenes dēls. Tas bija skaists zēns, trīs vai četrus gadus vecāks par Emmu. Un tā, lūk, šinī gadījumā lieku reizi pierādījās grāfienes cildinātā labsirdība. Viņa pieņēma nabaga bāriņu kā savu dēlu, uzaudzināja to kopā ar savu meitu un tik vienlīdzīgi apveltīja ar saviem glāstiem abus šos bērnus, ka grūti bija pasacīt, kurš no tiem ir pieņemtais un kurš pašas bērns.
Tā viņi auga abi kopā un ļaudis jau runāja, ka no tiem dienās iznāks pāris, kad pēkšņi, par lielu pārsteigumu visai Reinas apkaimes bruņniecībai, desmit gadus vecā Emma tika saderināta ar jauno Godesbergas grāfu Ludvigu, kuram toreiz bija jau astoņpadsmit gadu, bet vecais landgrāfs vienojās ar atraitni, ka saderinātie tikai pēc pieciem gadiem varēs kļūt laulāts pāris.
Pa šo laiku Emma un Alberts pieauga. Viņš kļuva par skaistu bruņinieku, bet viņa par piemīlīgu jaunu meiteni. Grāfiene Ronsdorfa ar ārkārtīgu rūpību bija sekojusi viņu pieaugošajai draudzībai un tai ar patiku bija jāatzīst, ka šinī draudzībā, lai cik sirsnīga tā bija, tomēr nebija nekā tāda, kas liecinātu par mostošos mīlu. Pa to laiku Emma jau bija sasniegusi trīspadsmit un Alberts astoņpadsmit gadu vecumu un viņu sirdis kā plaukstoši rožu pumpuri vērās pirmajai jaunības jūsmu dvesmai.
Tas bija brīdis, 110 kura visvairāk baidījās grāfiene. Par nelaimi ap šo laiku viņa smagi saslima. Dažas nedēļas cerēja, ka grāfienes jaunības spēks (viņai toreiz bija vēl tikai trīsdesmit četri gadi) pārvarēs ļauno slimību. Bet tās bija veltas cerības: grāfiene bija likusies savā nāves gultā. Viņa to pati juta un, atsaukusi ārstu, ar tādu noteiktību un neatlaidību izprašņāja par savu stāvokli, ka tam gribot negribot bija jāatzīstas, ka cilvēks vairs nevar to glābt un viņai vēl atlicis cerēt vienīgi uz Dieva žēlastību. Grāfiene saņēma šo ziņu ar īstu kristīga cilvēka padevību, lika atsaukt Emmu un Albertu, pavēlēja tiem nomesties pie viņas gultas ceļos un klusā balsī, ko varēja dzirdēt vienīgi tikai vēl Dievs, viņa uzticēja abiem kādu noslēpumu. Un brīnums — kad sākās nāves cīņa, tā nebija mirēja, kas svētīja savus bērnus, bet bērni svētīja mirēju un, likās, jau iepriekš bija piedevusi viņai kādu pārkāpumu zemes virsū, kura piedošana tai bija tik pat droša debesīs.