Kad Otons bija pielūdzis Dievu, viņš palūkojās visapkārt un sev par lielu brīnumu ievēroja, ka starp dievlūdzējiem atradās tik daudz visādu tautību strēlnieku, ka pirmajā brīdī tam likās, ka svētā mesa ir noturēta par godu visu strēlnieku aizstāvim svētajam Sebastianam. Viņš par to tūdaļ apvaicājās tuvākajam strēlniekam un uzzināja, ka viņi . visi esot ieradušies uz šaušanas sacīkstēm, ko ik gadus šinī laikā sarīkojot Klēves Ādolfs, viens no bagātākiem un cildenākiem zemes augstmaņiem, kuru pilis paceļas no Strasburgas lidz Nimbergai.
Otons tūdaļ atstāja baznīcu, lūdza norādīt viņam pilsētas labāko drēbnieku un apmainīja savu samtā un zīdā šūdināto uzvalku pret strēlnieku zaļo vadmalas kamzoli ar ādas jostu. Tad viņš sev nopirka vislabāko kļavas koka loku, kādu vien varēja dabūt, izmeklēja sev bultu maksti ar divpadsmit bultām un apvaicājās, kādā viesnīcā visbiežāk mēdz sapulcēties strēlnieki. Uzzinājis, ka tas esot „Zelta_dzērvē", viņš devās uz šo viesnīcu, kas atradās uz Verdingenas ceļa aiz Ērgļu vārtiem.
Viņš atrada tur kopā kādus trīsdesmit strēlniekus jautri padzīvojam. Otons nosēdās starp tiem un, kaut gan neviens viņa nepazina, tomēr pateicoties viņa jaunībai un laipnajam vaigam, viņš tika uzņemts ar prieku. Vispirms jau viņš ieguva piekrišanu teikdams, ka dodoties uz Klēves šaušanas sacīkstēm un vēlētos staigāt šo ceļu kopā ar tik līksmiem un krietniem biedriem. Šis viņa priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi.
Tā kā strēlniekiem bija vēl atlicis trīs dienas laika un svētdiena ir atpūtai veltīta diena, viņi devās ceļā tikai nākamā rītā, iedami gar upes krastu un līksmi tērzēdami par kara un medību piedzīvojumiem.
Tā staigādami savu ceļu, strēlnieki ievēroja, ka Otonam nav spalvas pie cepures, kas ir strēlnieka tērpa nepieciešams piederums, jo ikviens no tiem lepojās ar kāda putna spalvām, kurš kritis par upuri viņu veiklībai, un viņi sāka zoboties par savu jaunizcepto biedru un viņa bultām. Otons smaidīdams atzinās, ka ne loks , ne bultas vēl nav tikuši laisti darbā, bet ka pie pirmās izdevības viņš ar to palīdzību gribot sagādāt savai cepurei tik nepieciešamo rotu. Viņš uzvilka loku. Visi ar interesi gaidīja, kad radīsies izdevība novērtēt viņu jaunā biedra prasmi.
Un izdevības netrūka: kāds krauklis, sēdēdams nokaltušā ozola zarā, ķērca pilnā rīklē, un strēlnieki smiedamies norādīja Otonam uz šo mērķi. Bet jaunais cilvēks atbildēja, ka krauklis esot nešķīsts putns, kura spalvas nav cienīgas greznot brīvstrēlnieka cepuri. Un tā bija taisnība. Tāpēc, arī jautrie ceļotāji apmierinājās ar šo atbildi.
Mazliet tālāk viņi uz kādas augstas klints pamanīja sēžam vanagu, un atkal jauneklis tika mudināts izmēģināt roku. Bet šoreiz viņš atbildēja, ka vanags esot dižciltīgs putns, kuru tikai dižciltīgiem ļaudīm ir tiesības šaut, un ka viņš, zemnieka dēls būdams, nekad neatļaušoties nogalināt šo dižciltīgo putnu uz tik varena siņjora zemes, kāds ir Voringenas grāfs, caur kura novadiem pašreiz veda viņu ceļš. Kaut gan ari šajā atbildē bija sava daļas taisnības un varbūt neviens no strēlniekiem nebūtu uzdrošinājies atļauties sev to, uz ko viņi mudināja Otonu. Tomēr šī atbilde tika uzņemta ar vairāk vai mazāk zobgalīgu smīnu, jo strēlnieki sāka domāt, ka viņu jaunais biedrs, nebūdams drošs par savu veiklību, lūkoja novilcināt to brīdi, kad viņam vajadzētu dot tik neapšaubamu savas veiklības pierādījumu, kā to no viņa prasīja.
Otons it labi bija redzējis un sapratis strēlnieku smaidus, bet viņš izlikās, ka nepiegriež tiem nekādu vērību un turpināja savu ceļu smiedams un jokodams, kad pēkšņi soļus piecdesmit viņiem priekšā no upes niedrām pacēlās dzērve. Otons pagriezās pret tuvāko strēlnieku, kuru viņam bija norādījuši kā vienu no labākajiem šāvējiem, un teica:
— Brāl, man būtu liela patika iegūt manai cepurei kādu no šā putna spalvām. Jūs mūsu vidū esat visveiklākais, dariet man to prieku un nošaujiet to.
— Lidojot? - atjautāja izbrīnījies strēlnieks.
— Bez šaubām lidojot, — turpināja Otons. — Redziet, cik smagi putns ceļas, viņš būs nolidojis tikai desmit soļus, kopš ir pacēlies no zemes, un tas ir tikai puse no bultas lidojuma.
— Šauj, Robert, šauj! — sauca pārējie strēlnieki.
Roberts pamāja ar galvu, it kā likdams saprast, ka viņš piekrīt vispārējam uzaicinājumam, gan vairāk padodamies cienījamās strēlnieku brālības statūtiem, nekā cerēdams uz izdošanos. Tomēr viņš, cik spēdams, notēmēja ar vislielāko rūpību. Bulta, kuru vadīja spēcīga roka un ievingrinājusies acs, atrāvās no loka, visu skatienu pavadīta, tik tuvu aizlidoja garām putnam, ka tas izgrūda baiļu kliedzienu, uz ko strēlnieki atbildēja ar līksmiem saucieniem.