Tas bija briesmīgi. Likās, ka milžu rindai nebūs gala, un viņi meta akmeņus viena gabalā, daži nokrita ļoti tuvu. Nemaz nerunājot par īstām briesmām, lai nobiedētu ikvienu, pietika jau ar milžu izskatu un viņu balsīm. Džila pūlējās uz viņiem neskatīties.
Pēc apmēram divdesmit piecām minūtēm milži acīmredzot sastrīdējās. Mētāšanās pierima, tomēr atrasties jūdzi lielā attālumā no šiem milžiem nebija patīkami. Tie trakās dusmās ņirgājās cits par citu, apsaukādamies vismaz divdesmitzilbīgos vārdos. Tā viņi plosījās, ārdījās, ālēdamies lēkāja, un ikkatrs lēciens sadrebināja zemi līdzīgi bumbas sprādzienam. Viņi slānīja cifs cita galvas ar lieliem, neveikli darinātiem akmens veseriem, taču pauri bija tik cieti, ka veseri no tiem atlēca un briesmonis, kas bija sitis, nometa savu vālējamo un iegaudojās aiz sāpēm, jo pats bija dabūjis pa pirkstiem. Tomēr viņš bija tik stulbs, ka pēc īsa brītiņa atkal atkārtoja to pašu. Beigu beigās tas izrādījās labi, jo pēc stundas visi milži bija tā apdauzījušies, ka apsēdās un sāka vaimanāt. Apsēžoties viņu galvas atradās zemāk par aizas augšmalu, līdz ar to viņus pašus vairs nevarēja saskatīt, bet Džila saklausīja, kā tie gaužas, pinkšķ un žēlojas kā lieli bērni un tā, ka visu varēja dzirdēt pat vēl jūdzes attālumā.
Tonaktviņu piemītne slējās kailā tīrelī, un Purvaspīdonis parādīja bērniem, kā vislabāk izmantot segas — guļot vajadzēja salikt kopā muguras. Tās viena otru silda, un tad var apsegties ar abām segām. Taču, pat šādi guļot, sala, un zeme likās cieta un nelīdzena. Purvaspīdonis bērniem sacīja, ka viņi jutīšoties labāk, ja iztēlošoties, cik ļoti auksts būšot saltākā laikā un tālāk uz ziemeļiem, tomēr tādas runas abus pusaudžus itin nemaz neiepriecināja.
Gājiens pāri Etinstīrelim prasīja ilgu laiku; cūkgaļu viņi ietaupīja, galvenokārt pārtiekot no purva putniem, kurus nošāva Jūstess ar Spīdoni (tie, protams, nebija runājošie putni). Džila apskauda Jūstesu par šaušanas māku ar stopu —viņš tajā bija iemanījies, ceļodams kopā ar karali Kaspianu. Tā kā cauri tīrelim izvijās daudzi strautiņi, ūdens viņiem nekad nepietrūka. Džila prātoja, ka par cilvēkiem, kas pārtiek no medījumiem, grāmatās netiek rakstīts, cik ilgs, smirdīgs un netīrs darbs ir putnu spalvu plūkšana un iekšu ķidāšana un kā tādās reizēs salst pirksti. Tomēr ļoti patīkami bija tas, ka viņi te nesastapa gandrīz nevienu milzi. Viens viņus gan ieraudzīja, bet tikai ierēcās smieklos un aizklumburoja tālāk pats savā nodabā.
Aptuveni desmitajā dienā viņi sasniedza vietu, kur apkārtējā ainava mainījās. Viņi pienāca pie tīreļa ziemeļu malas, no kuras pavērās skats uz garu, stāvu nogāzi, kas veda uz citādu, bargāku zemi. Nogāzes lejasdaļā varēja saskatīt zemākus klinšu bluķus, aiz tiem pavērās augstu kalnu apgabals ar tumšiem bezdibeņiem, akmeņainām ielejām, ar tik dziļām un šaurām gravām, ka skats tajās nespēja iesniegties, ar šaurām upēm, kas iztecēja no atbalšu pieskandinātām aizām, lai drūmi izplūstu melnās dzīlēs. Lieki sacīt, ka pirmais uz sniega svēdrām tālākajās nogāzēs norādīja Purvaspīdonis.
—Taču nejutīšos pārsteigts, ja ziemeļu pusē sniegs būs dziļāks, —viņš pavēstīja.
Bija vajadzīgs krietns laiks, lai noietu lejā pa nogāzi, un, tur nokļūstotun stāvot uz zemākajiem bluķiem, viņi vēroja upi, kas vēla viļņus no rietumiem uz austrumiem. Kā šajā, tā viņā pusē to ieskāva stāvas kraujas, pašā upē ūdens bija zaļš, saule tajā nerotājās, bet tur netrūka krāču un ūdenskritumu. To rūkoņa drebināja pamatus pat tajā vietā, kur atradās viņi.
— Te sava gaišā puse ir iespēja, — sacīja Purvaspīdonis, — ka, nolaužot kaklu, kāpjot lejā pa klintīm, mums vairs nedraudēs noslīkšana upē.
— Bet kas tad tur? — pēkšņi ierunājās Skrabs, norādīdams pa kreisi straumes virzienā. Visi palūkojās turp un ieraudzīja kaut ko pilnīgi negaidītu, proti, tiltu. Turklāt kādu tiltu! Tā bija viena vienīga milzīga arka, kura stiepās pāri aizai no vienas puses klinšu smailēm uz otrām viņā krastā, un pats augstākais arkas posms pacēlās virs kalnu galotnēm kā Svētā Pāvila katedrāles kupols virs Londonas.
— Paklau, tam taču jābūt milžu tiltam! — iesaucās Džila.
— Drīzāk jādomā, ka tas ir Raganas tilts, — sacīja Purvaspīdonis. —Tādējādi mēs varam sagaidīt burvestības.
Manuprāt, tās ir lamatas. Varbūt tad, kad nokļūsim pašā vidū, tilts sāks gaist un pārvērtīsies par miglu.
—Ak tu mī un žē, nepiesauciet taknelaimi, — ierunājās Skrabs. — Kāpēc gan lai tas nebūtu kārtīgs tilts?
— Vai tu domā, ka tiem milžiem, ko mēs redzējām, pietiktu saprāta, lai uzceltu tādu brīnumu? — noprasīja Purvaspīdonis.
— Bet vai to nevarētu būtuzslējuši citi milži? — prātoja Džila. — Tas ir, milži, kas dzīvojuši pirms daudziem gadu simteņiem un bijuši gudrāki par modernajiem milžiem. Varbūt tiltu cēluši tie, kas būvējuši pilsētu, kuru mēs meklējam? Un tas nozīmētu, ka esam uz pareizajām pēdām — un senais tilts aizvedīs mūs uz seno pilsētu!
— Tā nu patiešām ir spoža doma, Džil, — sacīja Skrabs. — Tā tam jābūt. Ejam!
Tā nu viņi nogriezās un devās uz tiltu. Pieejot tam tuvāk, tilts patiešām šķita pietiekami drošs un stiprs. Atsevišķi akmeņi bija tikpat lieli kā Stounhendžas* bluķi, ko reiz šķēluši lieliski akmeņkaļi, kaut arī tagad šie kluči izskatījās saplaisājuši un apdrupuši. Margas kādreiz acīmredzot greznojuši krāšņi ciļņi, no kuriem šis tas vēl bija atlicis — pa pusei sairušas milžu galvas un augumi, minotauri, galvkāji, simtkāji un drausmīga izskata dievi. Purvaspīdonis joprojām neticēja, ka tilts izturēs, tomēr piekrita kopā ar bērniem doties tam pāri.
Ceļš līdz arkas loka augstākajam izliekumam bija garš un grūts. Daudzviet lielie akmeņi bija izkrituši, atstājot aiz
* Stounhendia — seno celtņu paliekas Dienvidanglijā. Celtnes būvētas aizvēsturiskos laikos.
sevis baismus caurumus, pa kuriem varēja noskatīties lejup uz upi, kas putoja tūkstošiem pēdu dziļumā zem viņiem. Ceļinieki sev zem kājām redzēja pa tiltapakšu izlidojam ērgli. Un, jo augstāk viņi kāpa, jo aukstāks kļuva, un vējš pūta tikstipri, ka viņi tik tikko spēja noturēties kājās. Likās, ka tas tiltu šūpo.
Kad viņi sasniedza tilta vidu un varēja nolūkoties uz to daļu, kas veda lejup, — tur pavērās skats uz kaut ko līdzīgu sena, milzīga ceļa atliekām, kas aizstiepās projām no viņiem uz kalnu iekšpusi. Daudzi akmeņi šajā ceļā bija izdrupuši, un tādās vietās palikušā bruģa spraugās auga zāļu puduri. Un pa šo seno ceļu trijotnei pretī jāja divi normāla lieluma pieauguši cilvēki.
— Ejam tālāk! Virzāmies viņiem klāt, — mudināja Purvaspīdonis. —Jebkurš, ko satiekšādā vietā, visdrīzākir ienaidnieks, tomēr mēs nedrīkstam ļaut viņiem domāt, ka baidāmies.
Kad trijotne, nokāpusi no tilta gala, spēra pirmo soli uz zāles, abi svešinieki atradās diezgan tuvu. Viens no jātniekiem izskatījās pēc bruņinieka — viscaur tērpies bruņās ar nolaistu sejsegu. Bruņas un zirgs bija melni, vairogu nerotāja ģerbonis, un pie šķēpa nebija piestiprināts karodziņš. Otra jātniece bija dāma baltā zirgā, tikbrīnišķīgā zirgā, ka gribējās nobučot tā purnu un tūdaļ pat pacienāt ar cukura graudiņu. Taču vēl skaistāka bija dāma, kas seglos sēdēja sāniski un kurai mugurā bija spilgti zaļa kleita.