— Skat! Skat! — iebrēcās Džila un rādīja ar pirkstu pāri pakalnam; tur cauri krēslai, kas jau sabiezēja, lēzenā uzkaln a viņā pusē bija saredzami gaismas plankumi. Gaisma! Ne mēnessgaisma, arī ne ugunskuri, bet mājīga, omulīga apgaismotu logu rinda. Ja jūs nekad neesat bijuši mežonīgi tuksnesīgos apvidos — dienu un nakti, nedēļām ilgi —, tad jūs diezin vai sapratīsit, kā viņi jutās.
— Hārfenga! — satrauktās, priecīgās balsīs iesaucās Skrabs un Džila, un: — Hārfenga, — drūmā un nomāktā tonī novilka Purvaspīdonis. Taču viņš piebilda: — Ei! Meža zosis! — un zibensātri norāva no pleca šaujamloku un nošāva krietni treknu zosi. Bija daudz par vēlu cerēt, ka Hārfengu varētu sasniegt šo pašu dienu. Tā nu viņi paēda karstu maltīti, dega ugunskurs, un sākumā nakts, līdzīga tām, kādas viņi jau bija pārlaiduši turpat vairāk par nedēļu, šķita siltāka nekā iepriekšējās. Kad uguns izdzisa, tā kļuva nežēlīgi auksta, un nākamajā rītā, kad viņi pamodās, segas bija sasalušas ragā.
— Nekas! — sacīja Džila, stampādama kajas pret zemi. — Šovakar mūs sagaida silta vanna!
Septītā nodaļa savādo tranšeju kalns
Nevar noliegt, ka diena bija ellīga. Virs galvām — debesis bez saules, tītas mākoņos, kas smagi no sniega; zem kājām nežēlīgs aukstums; pāri visam brāžas vējš, it kā gribētu cilvēkiem noraut pat ādu. Dodamies lejā klajumā, ceļinieki varēja pārliecināties, ka šis senā ceļa posms ir daudz vairāk sapostīts nekā citi, pa kuriem viņiem nācās iet. Viņiem vajadzēja tikt pāri lielām, sadrupušām adūzām, līst pa laukakmeņu spraugām un rāpties pāri oļiem. Noberztām kājām tas nenācās viegli. Tomēr, lai cik noguruši visi jutās, bija pārāk auksts, lai apstātos.
Ap pulksten desmitiem sāka krist pirmās sīkās sniegpārslas un lēni nosēdās uz Džilas delma. Pēc desmit minūtēm tās bira jau diezgan aši. Pēc divdesmit minūtēm zemi pārklāja balts auts. Un, kad pagāja pusstunda, sākās pamatīga un spēcīga sniega vētra; izskatījās, ka tā grasās ilgt visu dienu. Sniegs tik stipri sitās sejā, ka gandrīz neko vairs nevarēja redzēt.
Lai saprastu, kas notika tālāk, jums jāatceras, cik grūti bija kaut ko saskatīt. Pienākot tuvāk zemajam pakalnam, kas atdalīja viņus no vietas, kur bija parādījušies apgaismotie logi, nekādu kopskatu iegūt nevarēja. Labi, ja laimējās saskatīt, kur spert nākamos nedaudzos soļus, un, pat lai tas būtu iespējams, vajadzēja ar pūlēm plest vaļā acis. Lieki pieminēt, ka visi klusēja.
Pienākot pie pakalna, takas abās pusēs viņiem izdevās saredzēt klintis — četrstūrainas klintis (ja palūkotos vērīgāk, bet vai tad nu to kāds darīja!). Visi daudz lielāku, uzmanību pievērsa dzegai, kas atradās viņiem tieši priekšā un aizšķērsoja ceļu. Tā bija apmēram četras pēdas augsta. Purvaspīdonis ar savām garajām kājām bez grūtībām uzlēca augšā un pēc tam uzvilka tur arī pārējos. Tā bija nejauki slapja rāpšanās (gan ne viņam), jo uz dzegas tagad jau klājās diezgan bieza sniega kārta. Pēc tam sekoja grūts, ap simt jardu garš kāpiens — Džila vienreiz novēlās — pa samērā paugurainu pamatu līdz otrai dzegai. Kopumā bija četras dzegas; atstatumi, kas tās šķīra, izrādījās nevienādi.
Rāpjoties augšā uz ceturto, kļuva skaidrs, ka nu viņi sasnieguši pakalna virsotni. Līdz šim nogāze bija sniegusi zināmu patvērumu; te viņi papilnam dabūja izbaudīt vēja niknumu. Jo dīvainā kārtā pakalna augšpuse bija pilnīgi līdzena. Kā jau bija licies, skatoties no zināma attāluma, tā bija plata, līdzena plakankalne, un vētra, nesaņemdama ne mazāko pretestību, plosījās, cik jaudas. Augšā sniega vēl gandrīz nebija, jo vējš nerimtīgi sagrieza to gan virpuļos, gan veselos mākoņos un trieca ceļiniekiem sejā. Ap kājām sniegs vērpās mazos mutulīšos, kā dažkārt tas notiek virs ledus. Tāpēc patiešām daudzviet pakalna virsma izskatījās gandrīz tikpat gluda kā ledus. Taču, lai visu padarītu vēl grūtāku, šo virsmu krustām šķērsām izrakstīja dīvainas sanesas vai nelieli dambji, kas vietām klajumu sadalīja kvadrātos un taisnstūros. Šiem šķēršļiem, protams, nācās rāpties pāri; augstumā tie bija atšķirīgi — sākot no divām un beidzot ar piecām pēdām; to biezums sasniedza varbūt vairākus jardus. Katrā sanesas ziemeļpusē sniegs jau veidoja dziļas kupenas, un, uzrāpušies kalnā augstāk, visi trīs iestiga un kļuva slapji.
Uzstīvējusi uz matiem kapuci, nejūtīgos pirkstus pabāzusi zem apmetņa, Džila noliektu galvu cīnījās, lai tiktu uz priekšu, reizē uz šīs briesmīgās plakankalnes pamanīdama vēl šo to dīvainu — labajā pusē veidojumus, kas bija mazliet līdzīgi fabriku dūmeņiem, un kreisajā pusē milzīgu klinti, stāvāku nekā klintis mēdz būt. Taču tie meiteni nemaz neinteresēja, tāpēc viņa domas par tiem izmeta no galvas. Vienīgais, par ko viņa raizējās, bija aukstās rokas (un deguns, un zods, un ausis) un Hārfengas siltās vannas un gultas.
Pēkšņi viņa paklupa, noslīdēja pēdas piecas zemāk un, sev par izbīli, atradās tumšā, šaurā plaisā, kas tikai tobrīd šķita parādījusies priekšā. Pēc mirkļa viņa atradās lejā uz cieta pamata. Likās, ka plaisa ir kaut kas līdzīgs tranšejai vai dziļai, tikai jardus trīs platai gropei. Un, kaut arī kritiens bija satraucis, tomēr gandrīz vai pirmais, ko viņa sajuta, bija atvieglojums, ka nu viņai nevar piekļūtvējš, jo tranšejas sienas stiepās augstu pāri galvai. Nākamais, ko Džila pamanīja, dabiski, bija Skraba un Purvaspīdoņa izbiedētās sejas, kas nolūkojās viņā, pārliekušās pāri grāvja malai.
— Vai tu esi savainojusies, Poula? — sauca Skrabs.
— Nebrīnītos, ja tu būtu salauzusi abas kājas, —viņam piebalsoja Purvaspīdonis.
Džila piecēlās un paskaidroja, ka viss esot kārtībā, taču viņiem tai jāpalīdz izrāpties ārā.
— Kur tu īsti esi iekritusi? — Skrabs vaicāja.
— Tādā kā tranšejā, bet tā varētu būt arī kāda iegrimusi taka vai kaut kas tamlīdzīgs, — Džila ziņoja. — Tā ir pilnīgi taisna.
— Jā, nudien, — Skrabs piekrita. — Un stiepjas uz ziemeļiem! Interesanti zināt, vai tas ir kāds ceļš? Ja tā būtu, mēs, iedami pa leju, varētu no šī negantā vēja izvairīties. Vai tur ir biezs sniegs?
— Sniega nav gandrīz nemaz. Laikam vējš augšā dzen to pāri.
— Un kur tā taka aizstiepjas tālāk?
— Mirklīti pagaidi. Iešu paskatīties, — sacīja Džila. Viņa piecēlās un devās pa tranšeju uz priekšu, taču netika necik tālu, kad ceļš asi pagriezās uz labo pusi. Šo ziņu viņa pavēstīja augšā stāvētājiem.
— Kas ir aiz pagrieziena? —vaicāja Skrabs.
Tagad jāpiemin sagadīšanās, ka Džila tikpat labi orientējās līkumotās takās un tumšās apakšzemes vai gandrīz apakšzemes vietās kā Skrabs klinšu kraujās. Viņai nenāca ne prātā vienai nogriezties ap stūri, īpaši, kad viņa sev aiz muguras izdzirdēja ieaurojamies Purvaspīdoni.
— Esi piesardzīga, Poula. Šī ir tāda vieta, kur taka varētu aizvest uz pūķa alu. Un Milžu zemē var būt arī milzu tārpi vai milzu vaboles.
— Manuprāt, tā nekur īsti neaiziet, — sacīja Džila, steidzīgi atgriezdamās atpakaļ.
— Man traki gribētos palūkoties, — teica Skrabs, — es gribētu zināt, ko nozīmē "īsti nekur neaiziet". — To teicis, viņš nosēdās uz tranšejas malas (visi tagad bija pārāk samirkuši, lai raizētos, ka samirks vēl vairāk) un laidās lejā. Viņš aizdrāzās garām Džilai un, kaut arī neko neteica,