Džila nešaubījās, ka zēns zina: viņa baidījusies iet tālāk. Tā nu viņa sekoja Skrabam pa pēdām, bet uzmanījās, lai nenokļūtu viņam priekšā.
Izrādījās tomēr, ka meklējumi sagādā vilšanos. Viņi labajā pusē pagriezās ap stūri un dažus soļus nogāja taisnā virzienā. Te varēja izvēlēties ceļu: vienu vēlreiz taisni uz priekšu, otru — asā pagriezienā pa labi.
— Tas neko nedod, — teica Skrabs, ielūkojies pagriezienā pa labi, — tas aizvestu mūs atpakaļ uz dienvidiem. — Viņš devās atkal taisni, taču pēc dažiem soļiem ceļš otrreiz nogriezās pa labi. Tomēr šoreiz izvēles vairs nebija, jo tranšeja, pa kuru viņi virzījās, ieveda strupceļā.
— Nekas nesanāk, — norūca Skrabs. Džila, velti nešķiezdama laiku, pagriezās un pirmā devās atpakaļ. Kad viņi nokļuva atkal tur, kur Džila bija sākumā iekritusi, Purvaspīdonim ar savām garajām rokām nebija ne mazāko grūtību uzvilkt abus augšā.
Tomēr atrasties atkal tur bija pretīgi. Lejā, šaurajās tranšejās, viņu ausis bija gandrīz sākušas atkust. Redzēt tur varēja skaidri, elpot — viegli un, lai dzirdētu otra sacīto, nenācās kliegt. Likās pavisam bēdīgi atgriezties sala knaibļu varā. Un patiešām bija grūti dzirdēt Purvaspīdoni šajā pašā mirklī pajautājam:
— Poula, tu vēl labi atceries zīmes? Kas bija tā, kuru mums vajadzētu patlaban meklēt?
— Ak, beidziet jel reiz! Lieciet zīmēm mieru! — atcirta Poula. — Kaut kas par kādu, kas minēs Aslana vārdu, tā man šķiet. Bet es negrasos sniegt te nezin kādu izklāstu.
Kā redzat, Džila bija sajaukusi zīmju kārtību. Tas notika tāpēc, ka viņa ik vakaru vairs neatkārtoja Aslana uzskaitītās zīmes. Īstenībā, ja labi padomātu, viņa joprojām tās zinātu, taču meitene vairs nemācēja uzskaitīt tās "kā no grāmatas" un bezliekas domāšanas. Purvaspīdoņa jautājums viņu aizvainoja, jo dziļi sirdī viņa jau pati sev pārmeta, ka Lauvas mācīto vairs nezina tik labi, kā vajadzētu. Purvaspīdoņa aizvainojumi un sirdsapziņas pārmetumi līdz ar nelāgo salšanu un nogurumu mudināja pateikt: "Lieciet zīmēm mieru." Varbūt viņa nemaz gluži tā nedomāja.
— Ā, tā bija nākamā zīme, vai ne? — Purvaspīdonis turpināja. Paklau, vai tā ir pareizā? Es nebrīnītos, ja tu būtu sajaukusi kārtību. Man šķiet, ka šī vieta, šis līdzenais pakalns ir vērti, lai mēs te apstātos un paskatītos apkārt. Vai esi ievērojusi…
— Ak Dievs! — iesaucās Skrabs. — Vai tad šis ir īstais laiks, kad apstāties un papriecāties par apkārtni? Dieva dēļ, dosimies tālāk.
—Ei, skatieties, skatieties! —iesaucās Džila un norādīja ar roku. Visi pagriezās, un visi redzēja. Netālu uz ziemeļu pusi un krietni augstāk par plakankalni, uz kuras viņi stāvēja, spīdējavirkne uguņu. Soreizvairāknekā iepriekšējā vakarā, kad ceļinieki ieraudzīja to pirmoreiz, bija noprotams, ka tie ir logi: mazāki logi, kas uzvedina uz domām par jaukām guļamistabām, un lielāki logi, kas liek domāt par lielām zālēm ar kamīniem, kuros rūcot kuras pagales un uz galda garo silta vira vai sulīga fileja.
— Hārfenga! — iesaucās Skrabs.
— Tas viss ir ļoti labi, — Purvaspīdonis neadaidās. — Bet es taču teicu…
— Apklustiet jel!— nikni uzbrēca Džila.— Mēs nedrīkstam zaudēt nevienu mirkli. Vai jūs neatceraties, ko dāma teica — viņi te agri noslēdz durvis. Mums jānokļūst tur laikā, jānokļūst, jānokļūst. Mēs nomirsim, ja tādā naktī kā šī paliksim ārā.
— Nu vēl jau nu gan nav nakts, vēl ne, — iesāka Purvaspīdonis, taču abi bērni noteica: — Ejam! — un sāka klumburot pa slideno plakankalni, cik ātri vien kājas nesa. Purvaspīdonis viņiem sekoja, joprojām nebeigdams pārliecināt, taču tagad viņiem atkal sejā pūta vējš. Un bērni, pat ja gribētu, nebūtu varējuši neko sadzirdēt, turklāt viņi to nemaz negribēja. Tie domāja par vannu un gultu, un siltu dzeramo, tāpēc bailes, ka varētu ierasties Hārfengā par vēlu un palikt aiz durvīm, šķita gandrīz nepanesamas.
Par spīti lielajai steigai, bija nepieciešams ilgs laiks, lai tiktu pāri pakalna līdzenajai virsotnei. Un pat tad, kad ceļinieki to bija šķērsojuši, viņā pusē palika dzegas, kuras nācās pārvarēt, ejot lejup. Taču beidzot viņi sasniedza piekāji un varēja saredzēt, kā Hārfenga izskatās.
Tā slējās uz augstas klints un, par spīti daudzajiem torņiem, izskatījās vairāk pēc lielas mājas nekā pils. Acīmredzot Rāmie milži nebaidījās no uzbrukumiem. Ārējā mūra logi atradās diezgan zemu. Kārtīgā cietoksnī kaut kas tamlīdzīgs nebūtu iedomājams. Šur tur vīdēja pat dīvainas mazas durtiņas, tādējādi pilī varētu gluži viegli ieiet un iziet, nešķērsoj ot pagalmu. Tas uzlaboja Džilas un Skraba omu, jo tāda pils likās draudzīgāka un ne tik draudīga.
Sākumā klints augstums un stāvums viņus biedēja, taču drīz vien viņi pamanīja, ka pa kreisi ir ceļš, kas liekas vieglāk ejams un arī vijas augšup. Pēc visa noietā ceļa kāpiens šķita bezgala grūts, un Džila gandrīz saļima. Skrabam un Purvaspīdonim nācās viņai palīdzēt uzveikt pēdējos simt jardus. Taču beidzot viņi stāvēja pils vārtu priekšā. Nolaižamais režģis bija pacelts un vārti — vaļā.
Vienalga, cik cilvēks ir noguris, lai tuvotos milžu pils ārdurvīm, bija vajadzīga drosme. Par spīti visiem iepriekšējiem brīdinājumiem par Hārfengu, lielāko dūšu apliecināja Purvaspīdonis.
— Tagad iesim stingrā solī, — viņš sacīja. — Lai ko jū$ darītu, tikai neizrādiet bailes. Vispār mēs, šurp atnākdami, esam izdarījuši vislielāko muļķību savā mūžā, taču tagad, kad te esam, jāparāda droša dūša.
To teicis, viņš devās uz priekšu, iekšā pa vārtiem, apstājās zem arkas, kur teiktais stiprāk atbalsojas, un iesaucās, cik skaļi vien spēja:
— Ei! Vārtniek! Te ir viesi, kas meklē pajumti.
Un, kamēr viņš gaidīja, lai kaut kas notiktu, tikām noņēma cepuri un notrausa no tās biezo sniega kārtu, kas bija sakrājusies uz platās malas.
—Zini, — Skrabs iečukstēja Džilai, — varbūt viņš dažkārt it kā aplej ar aukstu ūdeni, taču drosmes un… bezkaunības viņam ir atliku likām.
Durvis atvērās, un pa tām bija saredzamas burvīgas kamīna liesmas; parādījās arī Vārtnieks. Džila aiz bailēm, ka izgrūdīs kliedzienu, iekoda lūpā. Vārtnieks nebija pārāk milzonīgs milzis, tas ir, viņš gan bija garāks par ābeli, bet ne tik garš kā telegrāfa stabs. Viņa galvu klāja saraini, rudi mati, mugurā ādas kamzolis, no vienas vietas noklāts ar metāla plāksnītēm, lai izskatītos pēc bruņukrekla, kaili ceļgali (diezgan mataini) un ap lieliem aptīts kaut kas līdzīgs kājautiem. Viņš noliecās un blenza uz Purvaspīdoni.
— Kādā vārdā tad tāds radījums kā tu sevi dēvē? —viņš noprasīja.
Džila sakopoja visu savu dūšu. — Lūdzu, —viņa sauca augšup milzim. — Zaļi tērptā dāma sūta sveicienu Rāmo milžu ķēniņam, kā arī dienvidu bērnus un šo Purvaspīdoni (tāds ir viņa vārds), lai viņi piedalītos Rudens svētkos. Protams, ja tas jums nesagādā neērtības, — viņa piebilda.
— Ā-ā! — izsaucās Vārtnieks. — Tā ir pavisam cita runa. Nāciet iekšā, mazie cilvēciņi, nāciet iekšā. Jums labāk būs pagaidīt manā vārtsarga namiņā, kamēr es paziņošu viņa majestātei. — Viņš ziņkāri nolūkojās uz bērniem. —Zilas sejas, —viņš noteica. — Es nezināju, ka tās var būt tādā krāsā. Man gan tas ir gluži vienaldzīgi. Droši vien jūs cits citam tīri labi patīkat. Tāds ar tādu saderas, kā saka.
— Sejas mums zilas no aukstuma, — Džila skaidroja.