Džila bija viena no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam nemaz no augstuma nereibst galva. Viņa ne druskas nebaidījās stāvēt pašā bezdibens malā. Meitene gandrīz vai saskaitās, kad Skrabs parāva viņu atpakaļ. "It kā es būtu zīdainis," viņa kurnēja un izrāva savu roku no viņējā. Un, kad Džila vēl ieraudzīja, cik Skrabs kļuvis bāls, sajuta pret biedru nicību.
—Kas tad nu lēcies? —viņa noprasīja. Un, lai parādītu, ka pati nebaidās, meitene piegāja pavisam tuvu malai, patiesību sakot — krietni tuvāk, nekā vispār jelkad būtu gribējusi. Tad viņa paskatījās lejup.
Tagad Džila aptvēra, ka Skraba nobālēšanai tomēr ir attaisnojums, jo neviena klints pasaulē ar šo nebija salīdzināma. Iztēlojieties jūs paši bezdibeni, cik dziļu vien iespējams, un tad iztēlojieties, ka šis bezdibenis uz leju turpinās vēl tālāk, tikpat dziļi kā tā daļa, kuru jūs jau redzat, un vēl desmitreiz un divdesmitreiz tālāk. Un, kad nu esat ielūkojušies visā šajā dziļumā, iedomājieties tur mazus, baltus priekšmetus, kurus, paveroties uz tiem pirmoreiz, var noturēt par aitām, taču tūlīt arī jūs aptverat, ka tie ir mākoņi — ne mazas miglas grīstītes, bet milzīgi, balti, pūkaini mākoņi, kas paši ir tik lieli kā vairums kalnu, un šo mākoņu spraugās jūs pirmo reizi pamanāt īsto dibenu, tik tālu projām, ka jūs nespējat saredzēt, vai tas ir tīrums vai mežs, zeme vai ūdens, viss ir tik reižu tālāk lejā zem šiem mākoņiem, cik jūs esat augstāk par tiem.
Džila platām acīm blenza lejā. Tad viņai iešāvās prātā, ka varbūt, galu galā, būtu kādu pēdu vai varbūt mazliet vairāk jāatkāpjas no malas, taču to viņai nepatikās darīt, — kas zina, ko Skrabs vēl nodomās. Tad meitene pēkšņi izlēma, ka ir pilnīgi vienalga, ko viņš domās, un ka viņa tādā veidā ļoti labi tiks projām no šīs briesmīgās kraujas un nemūžam vairs nesmiesies par kādu, kas nepanes augstumu. Taču, kad viņa mēģināja pakustēties, izrādījās, ka nemaz nevar to izdarīt. Likās, ka kājas pārvērtušās par mīkstu tepi. Acu priekšā viss līgojās.
— Ko tu dari, Poul? Nāc atpakaļ, gluži kā tāda maza muļķe! — sauca Skrabs. Taču viņa balss šķita nākam no liela tāluma. Poula juta, kā zēns sniedzas pēc viņas, lai sagrābtu rokās. Turpretī viņai vairs nebija nekādas teikšanas par pašas rokām un kājām. Kādu mirkli viņi ņēmās uz kraujas malas lauzties. Džila bija pārāk nobijusies un noreibuši, lai skaidri apjēgtu, ko dara, tomēr divus faktus viņa atcerējās visu mūžu (tie bieži apciemoja viņu arī sapņos). Viens bija atjauta, ka viņa ir izrāvusies no Skraba ķetnām, bet otra — ka tajā pašā brīdī Skrabs pats, izbīlī kliegdams, zaudē līdzsvaru un zibensātri, švirkstēdams nogāžas dziļumā.
Laimīgā kārtā meitenei nebija laika pārdomāt, ko viņa izdarījusi. Pie klints malas bija pieskrējis kāds liels, spilgtkrāsains dzīvnieks. Tas nogūlās, pastiepās pāri malai un pūta, tā nu bija ļoti dīvaina darbība. Viņš nerēca un nekrāca, tikai, muti ieplētis, vienmērīgi pūta ārā gaisu — apmēram tā, kā ačgārnā kārtībā putekļu sūcējs velk gaisu iekšā. Džila gulēja radījumam tik tuvu, ka varēja sajust, kā viņa ķermenī vienmērīgi pulsē elpa. Viņa gulēja nekustīga, jo nespēja piecelties. Meitene nudien gandrīz vai noģība, viņai gribējās, lai tā patiesi notiktu, taču ģīboņi jau neuznāk tad, kad pats to vēlies. Beidzot viņa tālu lejā zem sevis ieraudzīja sīku, melnu punktiņu azpeldam projām no klints un nedaudz paceļamies uz augšu. Tomēr celdamies
tas it kā aizslīdēja tālāk. Kad šis priekšmets atradās gandrīz vienā līmenī ar klints augšmalu, tas reizē bija tik tālu, ka Džila to pazaudēja no acīm. Tas neapšaubāmi slīdēja milzīgā ātrumā no viņiem projām. Džilai gribot negribot bija jādomā, ka radījums, kas guļ viņai līdzās, pūš punktiņu projām.
Tā nu viņa pagriezās un palūkojās uz to. Tas bija lauva.
Otrā nodaļa Džilai tiek dots uzdevums
Neveltījis Džilai nevienu skatienu, lauva uzslējās kājās un pēdējoreiz izgrūda pūtienu. Tad, it kā apmierināts ar padarīto, viņš pagriezās un lēni iegāja atpakaļ mežā.
— Tas droši vien ir sapnis, droši vien, droši vien, — Džila sev sacīja. — Tūdaļ es pamodīšos. — Bet tas nebija sapnis, nekāda pamošanās nenotika.
— Es no sirds vēlos, kaut mēs nekad nebūtu atnākuši uz šo drausmīgo vietu, — Džila burkšķēja. — Neticu, ka Skrabs par to zināja kaut ko vairāk nekā es. Vai arī, ja zināja, nekādā gadījumā nedrīkstēja vest mani šurp, nebrīdinādams, kāda tā ir. Nav mana vaina, ka viņš pārkrita pār klinti. Būtu licis mani mierā, ar mums abiem viss būtu kārtībā. —Tad viņa atkal atcerējās kliedzienu, kādu Skrabs krizdams bija izgrūdis, un sāka rūgti raudāt.
Savā ziņā bingāšana ir laba tikmēr, kamēr tu, cilvēks, to dari. Bet agrāk vai vēlāk tu apstājies, un tad tev tik un tā jāizlemj, ko darīt tālāk. Kad Džila aprima, viņa juta, ka ir drausmīgi izslāpusi. Viņa bija gulējusi ar seju pret zemi un tagad izslējās sēdus. Putni bija beiguši dziedāt, un visapkārt valdīja pilnīgs klusums, ja neņem vērā kādu maigu, vienmuļu skaņu, kas likās nākam no diezgan liela tāluma. Viņa modri klausījās un bija gandrīz pārliecināta, ka tur urdz tekošs ūdens.
Džila piecēlās un ļoti uzmanīgi aplaida apkārt skatienu. Nekādu zīmju no lauvas; tomēr visapkārt slējās tik daudz koku, ka dzīvnieks, iespējams, atradās pavisam tuvu, tikai viņa to nevarēja redzēt. Kas zina, varbūt te mita pat vairāki lauvas. Tomēr slāpes bija kļuvušas tik lielas, ka viņa sasparojās iet un meklēt ūdens straumi. Meitene gāja uz pirkstgaliem, piesardzīgi zagdamās no koka uz koku, un apstādamās, lai uz katra soļa palūkotos apkārt.
Mežā valdīja tāds klusums, ka nebija grūti noteikt, no kurienes atlido skaņas. Ar katru brīdi tās kļuva skaidrāk sadzirdamas, un Džila, ātrāk nekā varēja gaidīt, iznāca klajā izcirtumā un ieraudzīja kristālskaidru strautu savā tecējumā šķērsojam velēnu turpatviņai degungalā. Tomēr, lai gan ūdens lika meitenei justies desmitkārt izslāpušākai nekā līdz tam, viņa nemetās uz priekšu un nedzēra. Viņa stāvēja ar vaļēju muti, nekustīga, it kā būtu pārvērsta par sālsstabu. Iemesls tam bija visai pamatots: šaipus strautam gulēja lauva.
Tas gulēja, pacēlis galvu un izstiepis abas priekšķepas — gluži līdzīgi lauvām Trafalgaras skvērā. Viņa tūdaļ apzinājās, ka ir to redzējusi, jo dzīvnieka acis brītiņu nolūkojās tieši viņā; tad lauva novērsās sānis — it kā meiteni ļoti labi pazītu un par viņu daudz nedomātu.
"Ja skriešu projām, lauva uz karstām pēdām metīsies man pakaļ," Džila prātoja. "Un, ja iešu uz priekšu, nokļūšu tieši viņa rīklē." Lai nu kā, ja viņa būtu mēģinājusi, tik un tā nespētu pakustēties, bet acis novērst arī nejaudāja. Cik ilgi tas turpinājās, viņa droši vien nespētu pateikt — šķita aizritam stundas. Slāpes kļuva tik briesmīgas, ka viņa gandrīz sajuta, ka būtu ar mieru, lai lauva viņu apēd, ja tikai droši varētu zināt, ka pirms tam varēs iedzert malku ūdens.
— Ja esi izslāpusi, vari dzert.
Tie bija pirmie vārdi, ko viņa dzirdēja, kopš Skrabs tika ar viņu runājis, stāvēdams klintsmalā. Kādu mirkli viņa platām acīm palūkojās uz vienu un uz otru pusi, gudrodama, kas īsti runājis. Tad balss atskanēja vēlreiz: —Ja esi izslāpusi, nāc un dzer, — un, protams, viņa atcerējās, ko Skrabs teicis par tās otras pasaules runājošajiem dzīvniekiem, un aptvēra, ka runātājs ir Lauva. Lai nu kā, šoreiz viņa bija redzējusi kustamies tā lūpas, un balss neskanēja kā cilvēkiem — tā bija dziļāka, dobjāka un skaļāka, un smaga kā zelts. Tā gan negaisināja iepriekš sajustās bailes, bet piešķīra tām citādu raksturu.